Argumenti un fakti 0
Virsrakstu aizņēmos no populāra Maskavas laikraksta un portāla nosaukuma, jo tas šoreiz šķiet īsti piemērots.
Rīgas krievvalodīgajā laikrakstā “Vesti segodņa” Natalija Sevidova nekādi nespēj saprast, kāpēc latvieši, runājot par “padomju laikiem”, atceras vienīgi deportācijas un represijas, pienācīgi nenovērtējot to, ka šajos gados viņi studēja augstskolās, rakstīja grāmatas dzimtajā valodā, apmeklēja izrādes teātros un tā tālāk un tamlīdzīgi.
Jauki, nav ko iebilst. Bet Natalija Sevidova pilnīgi ignorē to, ka Latvijā valdīja sveša vara, ka noteicēja bija Maskava, ka līdz pat Brežņeva nāvei daudziem Latvijā šķita, ka šis pakļautības stāvoklis nekad nebeigsies – un lūkoja piemēroties situācijai, mēģinot no latvietības saglabāt to, kas iespējams. Tie bija okupācijas gadi. Ar to viss pateikts.
Lūk, man rokā ir laikraksta “Tēvija” 1942. gada 26. septembra numurs. Plosījās vācu – padomju karš: “Jauni ielaušanās ķīļi līdz Volgai”, vēstī virsraksts 1. lappusē. Un ko mēs lasām t. s. afišās? Rīgas dramatiskais teātris: 27.IX “Kad sievas spēkojas”, 28.IX Par labu Aleksam Mierlaukam “Suņudienas”, 29.IX “Venēciete”. Dailes teātris: 27.IX M. Vētras viesizrāde “Dzejnieks un roze”, 30.IX “Mērnieku laiki”. Rīgas Opera: 26.IX “Otello”, 27.IX “Gulbju ezers”. 30.IX “Baņuta”.
Latvijas kā valsts tais dienās nebija. Šo zemi bija okupējis Lielvācijas karaspēks. Rīgā noteicējs bija Ostlandes reihskomisārs Hinrihs Loze, Berlīnē – iekaroto austrumu apgabalu reihsministrs Alfrēds Rozenbergs. No lielākā teātra un operas nosaukumiem vārds “Nacionālais” bija svītrots, taču, kā vēstī afišas, kultūras dzīve nebija apsīkusi. Baigā gada žurnāla “Karogs” vietā iznāca “Latvju mēnešraksts”, kur publicējās latviešu literāti. Taču viņi bija pakļauti vācu okupantu cenzūrai, tāpat kā vēlāk līdz 1989. gadam – padomju Glavļitam.
Es te nepieminu to faktu, ka līdz minētā “Tēvijas” numura iznākšanai mani tautieši Generalbezirk Lettland teritorijā jau bija gandrīz pilnībā iznīcināti. Bet citādi – Latvijas pamattauta “iespēju ietvaros” mēģināja saglabāt savu kultūru – tāpat kā otrās padomju okupācijas gados.
Kad mūsu ģimene savās bēgļu gaitās 1941. gada 5. septembrī izkāpa no vagona Kazahijas PSR galvaspilsētā Alma-Atā, mums teica, ka tur uzcelta lieliska ēka – Operas un baleta teātris. Tā tiešām bija masīva celtne “staļiniskā” pseidoklasicisma stilā, ar kolonnām un rotājumiem, kas atgādināja kazahu nacionālo ornamentu. Repertuārā bija gan pasaules un krievu klasika, gan kazahu muzikālais uzvedums “Kyz–zhibek”.
Taču viss teiktais nebūt nemazina tā fakta drausmas, kas tika noklusēts un mums toreiz nebija zināms:
1932. – 1933. gados notika īsts genocīds, kas bija vērsts pret kazahu tautu. Piespiedu kolektivizācijas gaitā izcēlās bads, jo kazahiem konfiscēja aitu barus – šīs lopkopju tautas eksistences pamatu. Toreiz divos gados bada nāvē nomira pusotra miljona, t. i., gandrīz puse no kazahu kopskaita…
Šā gada 31. martā neatkarīgās Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs savas valsts jaunajā galvaspilsētā Astanā atklāja pieminekli šī genocīda upuriem. Te nu vieta citēt to, ko man 1979. gada 28. novembrī no Vašingtonas rakstīja Imants Lešinskis: “Kazahi ir niknākā krievnīžu tauta tagadējā padomijā.” Acīmredzot bija par ko nīst!
1942. gada rudenī – kad iznāca nupat citētais “Tēvijas” numurs – mēs mitināmies Kazahijas austrumos, Ajaguzā, ko no Ķīnas robežas šķīra ar augstu zāli apaugusi stepe. Ajaguzā, var teikt, “visi zināja”, ka tai laikā tūkstošiem kazahu jauniešu lūkoja cauri šai stepei nokļūt Ķīnā. Šie dezertieri negribēja mirt par nīsto Staļinu, un Hitlers tiem bija pie vienas vietas. Bet Operas un baleta teātris Alma-Atā turpināja darboties…
Tā nu ir dialektika: katrai lietai ir divas puses.
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”.)
