Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
3. jūlijs, 2012
Drukāt

Arvien biežāk izskan ziņas par suņu uzbrukumiem

Foto - AFP/Scanpix un Līga VasiļūnaFoto - AFP/Scanpix un Līga Vasiļūna

Šajā nedēļas nogalē suņi sakoduši desmit bērnus, no kuriem divus gadus veca meitenīte ar nopietniem kodumiem stacionēta Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, pastāstīja slimnīcas pārstāve Elīna Neimane. Meitenīte nonākusi slimnīcā no Bauskas novada. Viņa ir guvusi nopietnas brūces galvā. Ārsti meitenītes veselības stāvokli vērtē kā nopietnu, bet stabilu.

 

Suņiem pēc šādiem gadījumiem ir vēl skarbāka dzīves izvēle: iemidzināšana vai sterilizācija. Mediķi vecākiem iesaka atcerēties un mācīt saviem bērniem, ka nedrīkst iet klāt klaiņojošiem un svešiem suņiem, lai cik jauki tie izskatītos. Neimane uzsver, ka būtiski bērniem mācīt, ka suns ir jārespektē un ar viņu nevar apieties kā ar rotaļu lelli vai plīša lāci. “Suns ir dzīvnieks ar savu raksturu, viņu nedrīkst kaitināt, tādos brīžos arī savs mājas mīlulis var parādīt, uz ko ir spējīgs,” sacīja E. Neimane.

“Mans sunītis nekož! Nebaidieties!” Šo bieži dzirdēto vārdu nepatiesumu uz savas ādas daudziem nākas izbaudīt vasarā, kad cilvēki biežāk pārvietojas kājām vai ar velosipēdu un kad skolas bērni devušies uz laukiem. Pēdējā laikā uzkrītoši bieži izskan ziņas par suņu uzbrukumiem.

 

Pat jāamputē roka

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) pārstāve Ilze Bukša informē, ka jau gada pirmajos četros mēnešos dienests saņēmis 168 izsaukumus uz negadījumiem, kuros cilvēki cietuši no suņu uzbrukumiem, no tiem 52 cietušie ir bērni. “Visbiežāk gūtās traumas ir kodumi, plēstas brūces rokās vai kājās, kas tiek gūtas no suņiem, kuri izsprukuši no sētām, norāvušies no pavadas, brīvi pastaigājas vai arī ir vienkārši klaidoņi. Retāk ir arī nopietnākas traumas, kad suns iekodis galvā, sejas vai kakla daļā. Nesen Latgalē kādai sievietei suns saplosījis roku tiktāl, ka mediķi bija spiesti to amputēt. Suņa kostās brūces dzīst ļoti ilgi, un tām ir arī liels infekciju risks.”

I. Bukša uzskata, ka sakosto cilvēku skaits noteikti ir daudz lielāks nekā reģistrēto izsaukumu skaits, jo NMPD parasti izsauc tikai tad, ja gūtās traumas ir smagākas. Ja ir gūti vien skrāpējumi, nelielas brūces – cilvēki apstrādā tās paši vai vēršas tuvākajā medicīnas iestādē.

 

Tomēr viņa aicina: “Vienmēr, arī tad, ja gūtās traumas pēc suņa koduma vai skrāpējuma ir nelielas, vērsieties ārstniecības iestādē, lai noskaidrotu, vai nav notikusi inficēšanās ar trakumsērgu.”

 

Suņu uzbrukumu skaita palielināšanās esot vērojama tieši pavasarī un vasarā. Speciālisti mudina suņu saimniekus atbildīgi pieskatīt savus mīluļus, lai neradītu apdraudējumu citiem, bet vecākiem iesaka mācīt bērnus neprovocēt suņus un pareizi pret tiem izturēties.

 

Pastnieki 
cieš vienmēr

Arī mediķiem pašiem izsaukumos reizēm nākas ciest no suņu uzbrukumiem. Šogad sakosti trīs NMPD mediķi un viens šoferis. Tāpat, veicot savus darba pienākumus, suņu apdraudēti ir arī pastnieki. VAS “Latvijas Pasts” pārstāve Zane Plone informē, ka kopš gada sākuma jau 23 pastnieki uzņēmuma vadībai ziņojuši par suņu uzbrukumiem. Pieciem no darbiniekiem bija nepieciešama ilgstoša ārstēšanās. Z. Plone atzīst, ka šī problēma ir vienlīdz izplatīta gan laukos, gan pilsētās. Turklāt pēdējo gadu laikā ir bijis tikai viens gadījums, kad pastniekam uzbrucis klaiņojošs suns, visos citos gadījumos uzbrucēji ir bijuši saimnieku suņi.

 

Elita Linde par pastnieci strādā jau 12 gadus. Viņa katru gadu ciešot no suņu kodumiem. Pirms nepilniem diviem gadiem pie kādas privātmājas no voljēra izkļuvušais suns uzbruka un ļoti nopietni savainoja Elitu. Bija jāveic kājas operācija un sekoja ilga ārstēšanās.

 

“Man tagad ir ļoti bail no lieliem suņiem, bet turpinu strādāt. Ar priekšniecību esmu vienojusies, ka vietā, kur piedzīvoju smago suņa uzbrukumu, vairs presi nepiegādāju, jo ir psiholoģiski grūti to izdarīt. To manā vietā dara cits pastnieks,” stāsta Elita.

 

Saimniekus 
var arī arestēt

Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieks Arvils Feierābends vēstī, ka šogad no 1. janvāra līdz 17. jūnijam Valsts policijā reģistrēti 272 cilvēki, kuri cietuši no suņu kodumiem, 94 no tiem ir bērni. Visvairāk sakosti 5 – 10 gadus veci bērni. Par Ministru kabineta noteikto suņu turēšanas prasību (uzraudzības, kontroles u. c.) neievērošanu suņa saimniekam var uzlikt administratīvo sodu – brīdinājumu, naudas sodu, dzīvnieka konfiskāciju. Bet, ja suns izdarījis vieglus, vidēja smaguma vai smagus miesas bojājumus, suņa saimnieku var sodīt ar brīvības atņemšanu, arestu, piespiedu darbu vai naudas sodu.

“Ja cilvēks ziņo par suņa uzbrukumu policijai vai izsauc mediķus, tas tiek reģistrēts. Tomēr ne par visiem gadījumiem tiek sākta administratīvā lietvedība vai kriminālprocess, jo nereti nav iespējams konstatēt pārkāpuma sastāvu. Piemēram, šā gada 1. ceturksnī no 187 reģistrētajiem suņu kodumiem tikai 27 gadījumos sākts kriminālprocess, bet 21 – sastādīts administratīvā pārkāpuma protokols,” pauž Feierābends, tomēr aicinot cilvēkus laikus ziņot par suņu uzbrukumiem.

 

“Šurp!” un “Fu!”
suni2_LV_6

Biedrības “Latvijas kinoloģiskā federācija” prezidente Vija Klučniece skaidro, ka, lai izvairītos no uzbrukumiem, katram suņa saimniekam būtu savam sunim jāiemāca vismaz pāris pamata paklausības prasmes – staigāt blakus, izpildīt komandas “Šurp!” un “Fu!” jebkādos apstākļos. “Bet pats galvenais – saimniekam ir jāpanāk dominance pār savu četrkājaino draugu. Suns ir bara dzīvnieks, bet barā visu nosaka stiprākais, līdz ar to saimniekam ir jāpanāk, lai suns saprot, ka ir vājākais nosacītajā barā (ģimenē), kurā viņš dzīvo.”

Suns ir jāaudzina jau no divu mēnešu vecuma. Turklāt nav tādas agresīvo suņu šķirnes, bet ir atsevišķi indivīdi, kuru uzvedība atkarīga no audzināšanas, psihes un temperamenta. V. Klučniece stāsta, ka, suņus turot piesietus, izmainās to psihe, līdz ar to tie var būt neprognozējamāki. Arī tad, ja suni vēlas turēt kā sargu, būtu tam jāizveido voljērs, nevis jātur pie ķēdes.

Apmācīt suni klausīt dotajām komandām var mājas apstākļos, tomēr labāk doties uz speciālām apmācības ie­stādēm, kur profesionāls kinologs dos norādījumus, kā panākt labākus rezultātus, dresējot savu mīluli.

 

 

 

Uzziņa

Ja uzbrūk suns:

* nekādā gadījumā nebēgt, jo jebkurš suns skrien ātrāk par cilvēku un sunim ir instinkts ķert;

* censties nostāties tā, lai aiz muguras būtu siena;

* kaut ko nolikt sev priekšā (somu, jaku u. tml.);

* stāvēt mierīgi, neizdarīt straujas kustības;

* neskatīties sunim acīs.

Suns ātri zaudē interesi par nekustīgiem objektiem.

Ja sakodis suns

* Jānovērtē gūtā trauma. Ja brūce ir liela, dzīvībai bīstamā vietā (galvā, kaklā, lielo asinsvadu tuvumā), ir spēcīga asiņošana, jāzvana mediķiem, tālrunis: 113.

* Ja brūce ir neliela un stipri neasiņo, jāatbrīvo tā no apģērba un viegli jānomazgā ar ziepēm zem tekoša ūdens. Ja brūce nedaudz asiņo – jāuzliek spiedošs pārsējs.

* Ja brūce nav dzīvībai bīstama, bet nepieciešama mediķu konsultācija ārpus ģimenes ārstu darba laika, var zvanīt un lūgt konsultāciju, tālrunis: 66016001 (darbadienās no plkst. 17 līdz 8, brīvdienās – visu diennakti).

* Jāziņo par negadījumu policijai. Jādodas uz ārstniecības iestādi, lai pārliecinātos, vai nav notikusi inficēšanās ar trakumsērgu.

 

Viedoklis

Augusts Zilberts, ikdienā bieži pārvietojas ar riteni: “Kaut arī velosipēds ir ļoti ērts, praktisks un veselīgs pārvietošanās līdzeklis, tomēr līdzās tām briesmām, ko rada automašīnas un velozagļi, reizēm lielas problēmas mēdz sagādāt arī četrkājainie rejošie draugi. Saimnieki nez kāpēc iedomājas, ka ārpus Rīgas suns, kas palaists paskraidīt pa tuvējo apkārtni bez uzpurņa, nevienam pāri nedarīs. Ir bijuši dažādi piedzīvojumi ar klēpja sunīšiem, takšiem un citiem maziem suņiem, kuriem patīk skriet pakaļ un mēģināt ieķerties kājās. Par laimi, neviens liels suns mani savainojis nav, taču ir gadījies no viena bēgt. Atzīšos, ka tik ātri es laikam nekad nebiju braucis. Suns dzinās pakaļ un rēja. Laimīgā kārtā biju pazīstamā rajonā, izdevās paspēt līdz drauga mājas pagalmam. Riteni nometu pie sētas un ātri ieskrēju pagalmā. Ilgi to suni nevarēja dabūt prom, viņš stāvēja pie vārtiem un rēja, līdz drauga tēvs viņu aplēja ar ūdeni.”

 

Artis Drēziņš, “LA” žurnālists, jau 23 gadus nodarbojas ar skriešanu: “Ir bijuši neskaitāmi gadījumi, kad, skrienot gan pilsētā, gan lauku teritorijā un pa mežu, man uzbrukuši suņi. Esmu daudzreiz sakosts, izbiedēts un stājies pretim niknajiem suņiem. Vistrakāk bija 90. gados, kad teju katrs trešais sastaptais suns mēģināja man uzbrukt. Šobrīd situācija vismaz pilsētās ir nedaudz uzlabojusies. Kas interesanti – klaiņojoši suņi izvairās no tieša kontakta, parasti uzbrucēji ir suņi, kuru saimnieks vai māja ir kaut kur netālu. Ir saimnieki, kas cenšas sadursmi novērst, ir tādi, kas izliekas, ka tas nav viņu suns, un arī tādi, kas vēl mani nolamā un piedraud. Esmu izmēģinājis dažādus paņēmienus, kā sevi aizsargāt no nikniem suņiem, – izmantojis gāzes baloniņu, ultraskaņas ierīci, bet nu jau kādu laiku apdrošinu savu veselību un nēsāju līdzi izvelkamo nazīti. Suns zina, kas ir nazis, – to ieraugot, viņš atkāpjas.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+