×
Mobilā versija
Brīdinājums +6.6°C
Mirta, Ziedīte
Piektdiena, 20. aprīlis, 2018
15. marts, 2018
Drukāt

Māris Zanders: Baltijas klimata rūdījums (3)

Foto-Timurs SubhankulovsFoto-Timurs Subhankulovs

Māris Zanders

16. marta piemiņas pasākumi ir cieši saistīti ar veidu, kā liela latviešu daļa redz savu vēsturi: šī teritorija un tajā dzīvojošie arvien bijuši nesalīdzināmi lielāku spēku interešu sadursmes vieta, starp dzirnakmeņiem, attiecīgi nereti arī ierauti, ja tā var teikt, svešos konfliktos. Neapšaubot šo raksturojumu, manuprāt, tomēr ir vērts arī pieminēt, ka sarežģītās situācijas radītie pārbaudījumi ir Latvijas cilvēkus arī veidojuši, norūdījuši, un, iespējams, pateicoties tam, mēs joprojām pastāvam. Citiem vārdiem sakot, tas, ka savas vēstures dēļ latvieši ir iemācījušies daudzkārt rīkoties par spīti apstākļiem, “neraugoties uz”, “tieši tāpēc, ka”, ir ieguvums.

Daži piemēri. Daugavpils Universitātes izdevumu sērijas “Vēsture: avoti un cilvēki” pēdējā krājumā ir teksts par latviešu… dārzkopības tradīcijām. Izklausās nesaistīti ar tēmu, bet – tas kaut ko liecina par šīs nācijas sīkstumu, ja jau 1950. gadā kara izpostītajā Vācijā kāds izdevējs uzskata par nepieciešamu, orientējoties uz trimdā aizbraukušajiem, latviešu valodā izdot darbu “Puķkopība”. Materiālā ziņā gandrīz visu zaudējuši cilvēki nav ar mieru atteikties no tā, kas veido viņu izpratni par latviešiem raksturīgo. Latvijas Vēstures institūta žurnāla pēdējā numurā lasāma apcere par… sportu Latvijā Otrā pasaules kara laikā. Tas pats – par spīti visam ļaudis negrib vienkārši peldēt pa straumi.

Iespējams, pareizāk būtu jautāt, kad tad latviešu nācija nav bijusi starp dzirnakmeņiem, pakļauta svešām manipulācijām un nepatīkamām izvēlēm? Valsts izveides posmā 1918. gadā, kad šī teritorija bija saskaitāmais lielvalstu kombinācijās? Nacionālās atmodas periodā 19. gadsimta nogalē? Kad pašsaprotamāk un ērtāk varēja likties pieplakt kādam no dzirnakmeņiem (vācu vai krievu)? Te man patīk Henrija Visendorfa (trešais kungs bieži tiražētos attēlos ar K. Baron un F. Brīvzemieku) piemērs. Naudas pietiek (tēvoča mantojums), sociālais statuss ir (Pēterburgas domnieks), intelektuālās ambīcijas apmierinātas (Parīzes folkloristu biedrības biedrs, publicējas angļu, franču, baltvācu presē). Ko vēl vairāk, kāda gan vajadzība ziedot savu laiku, naudu “latviešu lietai”? Tomēr viņš un citi gribēja būt paši, paši lemt. Un kas dzina kuršu ķoniņu dzimtas 18. gadsimta nogalē nevis, kā saka, nospļauties un iekļauties plašākā straumē, bet gadiem ilgi tiesāties par savām tiesībām (Agra Dzeņa pētījumi)? Kādam gan jābūt, kā agrāk teica, krampim, lai 1919. gadā, kad skaidrības par nesen nodibinātās valsts nākotni nav, kad zeme izpostīta, ķerties tomēr pie kultūras vērtību aizsardzības Vidzemes muižās (Kristīnes Zaļumas pētījumi)?

Minētie un daudzi citi piemēri nenozīmē, ka aicinu uz vulgarizētu psihoterapiju a la “grūtības mums nāk par labu” utt. Zaudētas dzīvības un izkropļotus likteņus nekas nevar kompensēt. Runa ir par to, ka latviešu nācija ir dzīvojusi un dzīvo “caurvējā”, bet, kā man šķiet, nav tādēļ sevi uztvērusi kā stumdāmu un grūstāmu, kā neizbēgamā upura lomā veģetējošu, kā žēlojamu kopumu. Jautājums ir par to, vai šis rūdījums ir saglabājies šodien. Brīžiem liekas, ka nav – apziņa, ka joprojām dzīvojam lielo spēlētāju interešu sfērā, bieži tiek iztulkota kā “no mums tāpat nekas nav atkarīgs”. Tiek daudz runāts par globalizācijas spiedienu; to noliegt būtu dīvaini, bet vai tad latviešu kā politiskas nācijas veidošanās laikā tāda nebija? Tiek žēlabaini skurinātas galvas, paredzot, ka t. s. čekas maisu atvēršana, lūk, nedziedināmi sašķels nāciju. Vai divdesmito gadu sākumā, pēc visām pilsoņkaru un bēgļu gaitu jukām ļaudīm Latvijā nebija viens otram ko smagi pārmest?

Kurā brīdī mēs sākām sevi žēlot? Kāpēc tik bieži tiek runāts par šīs nācijas “traģisko likteni”, ja patur prātā, cik patiesībā daudz tā apmēram 150 gadu laikā ir sasniegusi? Nerosinu nodarboties ar pašsuģestiju nepamatota optimisma veicināšanai, bet atcerēties, ka iepriekšējās paaudzes tika galā ar līdzvērtīgiem un pat smagākiem uzdevumiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Nu ķoniņi ir samērā slikts piemērs. Kamēr šos nesāka no malas bikstīt, tie labāk ēda viens otru, kura senči varenāki, nevis gāja skolās un cīnījās par tiesībām. Izglītības līmenis dzimtļaužu vidū bija augstāks nekā starp ķoniņiem, jo pirmos kungs dzenāja

  2. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt

    ;)))))))

    “Kas arī bija jāpierāda”, kā ir sacīts. Tātad – šajā pašreizējā MUĻĶU zemes SILES “de(R)mokrātiskās valsts” parodijā “eurolatv(ĀN)ijā” un tās pa lēto angažētajos “lojālpatrEJotiskajos” masmēdekļos klaji PRETLIKUMĪGA un nožēlojami prasta C_E_N_Z_Ū_R_A rullē, vēl joprojām?!? ;)))

    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Pretinieks (galvenokārt – tikai šķietamais jeb tendenciozi iedomātais “pretinieks”), kurš atklāj mūsu kļūdas, ir pat nesalīdzināmi vērtīgāks nekā šķietamais “draugs”, kurš vēlas tās noslēpt.”

    Un, arī: “Gudrs ir NEVIS tas, kas pa glupo “kaujas uz dzīvību un nāvi” ar stipr(āk)u pretinieku (vai pat iedomātu “ienaidnieku”), BET GAN – tas, kuram pietiek jēgas, vēlmes un varēšanas šādu iedomātu “pretinieku / ienaidnieku” padarīt par savu sabiedroto.”

    =======

    Mediju ziņa (2014. gads): “Kā zināms, pēcpadomju Latvijā sabiedrības uzticēšanās žurnālistiem ir drūma problēma. Laiku pa laikam medijos parādās publikācijas par mūsu atsevišķu žurnālistu negodīgo rīcību gan informācijas iegūšanas laikā, gan informācijas tendenciozajā izmantošanā. Mūsu žurnālistikai nav laba morālā slava. Slikti ir tas, ka mūsu žurnālistikā nav konstatējams profesionālais korporatīvisms, aizsargājot savas profesionāli korporatīvās intereses un tajā skaitā savā kontingentā veicot paškritisku vietējās žurnālistikas analīzi, kā arī vajadzības gadījumā nosodot profesionālo normu pārkāpējus. Bet tagad (…) no tā būtiski cieš ne tikai mūsu žurnālistikas ja tā gaužām necilais profesionālais “mundieris”, bet arī visas valsts reputācija.” … ( cit.vied.aut. – zinātnieks un publicists Arturs Priedītis, publikācija “Vai nelietis var būt parlamenta priekšsēdētājs?” )
    ——-
    .
    “Muļķu Zemē – TĀ vi’š i’!…”
    ( …[p]ar MZ SILES “valsts” angažētajiem ‘masmēdekļiem’ )
    ( ‘tekošā momenta aktualizējums’ – iz “O.M.© arChīva” )
    .
    “Caur to ar’ esam slaveni, ka…”
    Šīs “valsts” ‘masu mēdekļi’,
    Pirms “glupo pūli” NOZOMBĒ ~
    Šos pašCENZŪRA izkastrē:
    .
    Ja Saimnieks pauž, ka “melns ir balts” ~
    Top “žurnālistiem” ‘feiss’ tik “salds”,
    Ka pašiem “dūša apšķiebjas” ~
    Dēļ ANGAŽĒTAS …(mel)šanas:
    .
    “Šai Muļķu Zemes “valstī” VISS,
    Ir tā, kā Saimnieks CENZĒJIS ~
    Ja “melns ir balts”, tad – tā vi’š i’,
    Mums ‘nespīd’ citi “viedokļi”!
    .
    Ja Saimnieks pavēl “nospārdīt” ~
    Pa “masmēdekļiem” iz..(gānīt),
    Jebko, kas “nelojāls” vai “svešs”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – paknaps “kešs”)!
    .
    Ja Saimnieks rukšķ (pēc Orvela),
    Ka “četras kājas” = “vērtība”,
    Bet “divas kājas” = “nerullē”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – kretinē)!
    .
    Ja Saimnieks kviec, ka “Krievi nāk!!!”
    Un gvelž, ka “MZ “valstij” VĀKS,
    Bez rietum-OKUPANTIEM ‘briest’!!!”
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – totāls “sviests”)!
    .
    Ja Sainieks ķērc: “Wooow – “hibrīdkarš”,
    JAU grauj šo “valsti”, gadiem garš!!!”
    Kā maitas putns, ap …(‘jūdzies’),
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “bauri” smies)!
    .
    Ja Saimnieks grib, lai “stukačiem”,
    No “skapja” gļēvi smirdošiem,
    Tiek “cieņa” ZOMBĒTA un “gods”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – pelnīts sods)!
    .
    Ja Saimnieks “prezentē”, ka šis,
    Ir “balts un pūkains” kustonis,
    Ne trekni rijošs SILES lops,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – “profīts” skops)!
    .
    Ja Saimnieks uzdod samelot,
    Un “masmēdekļos” publiskot,
    Par SILES ‘rebēm’ “leģendas”,
    Tad – tā vi’š i’ (kaut – BLEFS ir tas)!
    .
    Ja Saimnieks glaimus pieprasa,
    Iekš ANGAŽĒTA “mēdekļa” ~
    ‘Pūš’ “žurnālists”, lai “pūlis” dzird:
    “Yesss – tā vi’š i’!…” (kaut – šķērmi smird)…”

    Ja ZOMBĒTĀJS šķiet “goda vīrs”,
    Kam medijs der kā “mušpapīrs”,
    Pie kura ‘salīp’ VIENTIEŠI,
    Tad – MUĻĶU Zemē tā ‘vi’š i’!
    .
    Bet – tie, kas “nelien” (…) Saimniekiem,
    Tiek “CENZĒTI” no “mēdekļiem”:
    “Kam riebjas VERGOT “lojāli” ~
    Lai lasās… (dillēs), TĀ vi’š i’!…”

    =====

    Oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, “proāmurikāniski orientētu gejropedālisku deRmolibersatu” rasistiski militārhistēriskās propagandas skarbi traumētu “biogaļas izstrādājumu”, demonstratīvi kriminālrecidīva “ķēķa tiesiskuma” SISTĒMĀ parazitējošu “(ekskre)mentu”, “prok(tologu)”, “(bez)godību” u.c. taml. šinderu, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju” un nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

  3. MZ: “…Kurā brīdī mēs sākām sevi žēlot? Kāpēc tik bieži tiek runāts par šīs nācijas “traģisko likteni”… iepriekšējās paaudzes tika galā ar līdzvērtīgiem un pat smagākiem uzdevumiem.”
    ~~~~~~~~~~~~
    Paldies autoram. Laikā un vietā, ļoti vajadzīgs raksts.
    Mēs dzēšam atmiņas par saviem karavīriem pirms 1920. gada, latviešu strēlniekus mēs izliekam no viņu muzeja. To vietā mēs lepojamies ar to ka pēc 1940. gada esam smagi sisti un izvaroti.
    Tie kas pārdod ciešanu tēmu labprātīgi nepārcelsies ar ekspozīciju uz Stūra māju. Viņi paplašināsies ar baltām biroju telpām Okupācijas Nākotnes namā Vecrīgā.

Lasītāju aptauja
Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Likumprojekts “LELB – vienīgie īstie luterāņi”

Vairāki Saeimas deputāti iesnieguši likuma labojumus, lai noteiktu, ka valsts atzīst Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) darbības nepārtrauktību Latvijā un ka LELB ir vienīgā tiesību pārmantotāja luteriskajai baznīcai, kas darbojās Latvijā līdz 1940. gadam.

Pašlaik spēkā esošo LELB likumu plānots papildināt ar preambulu, kurā būtu noteikts gan augstāk minētais, gan tas, ka LELB izveidojusies luteriskās reformācijas kustības ietvaros 16. gadsimtā, darbību sākusi pirms Latvijas dibināšanas un nepārtraukti darbojusies Latvijā arī okupāciju laikā. Grozījumi likumā paredz vēl vairākas citas izmaiņas. Likumprojektu sagatavojusi LELB Tiesību komisija un apstiprinājusi baznīcas Bīskapu kolēģija. LELB pārstāvji vērsušies pie 12. Saeimas deputātiem ar lūgumu parakstīt šo likumprojektu.

Taču Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas (LELBĀL) pauž uzskatu, ka piedāvātie grozījumi nepamatoti ierobežo baznīcas draudžu pašnoteikšanās tiesības. Likumprojekts esot izstrādāts bez konsultācijām ar citām luterāņu baznīcām Latvijā. LELBĀL norādīja, ka patlaban Latvijas teritorijā un ārpus tās darbojas trīs luterāņu baznīcas un to draudzes kā tās LELB pēcteces, kuras darbību pārtrauca Otrais pasaules karš un sekojošā okupācija. Līdz ar to būtu pareizi vienoties par baznīcu līdzvērtīgu sadarbību, nevis netaisni izcelt vienas absolūtu prioritāti, uzskata LELBĀL.

Vai ir pareizi Likteņdārza zemi nodot valsts īpašumā?
Draugiem Facebook Twitter Google+