Kultūra
Teātris un kino

“Baltijas poētiskais kino ir brīnums.” Saruna ar Lietuvas režisoru Audrju Stoni 16


Audrjus Stonis
Audrjus Stonis
Publicitātes (Agnese Zeltiņa) foto

Baltijas valstīs padomju laikā tapušais poētiskais kino ir unikāla parādība, apgalvo mūslaiku Latvijas, Lietuvas un Igaunijas kino dokumentālisti. Pirmoreiz kino vēsturē viņi apvienojuši spēkus, lai to iezīmētu arī pasaules kartē, un kinoteātrī “Splendid Palace” gaidāma var novērtēt šo mēģinājumu latviešu režisores Kristīnes Briedes un lietuviešu režisora AUDRJUS STOŅA uzņemtajā dokumentālajā filmā “Laika tilti”.

“Jābrīnās, kādēļ sadarbība starp Baltijas valstu kino cilvēkiem ir sākusies tik vēlu,” sarunā ar “Kultūrzīmēm” teic pazīstamais lietuviešu dokumentālists. Filma “Laika tilti” ir vienīgais triju Baltijas valstu sadarbības projekts Nacionālā Kino centra programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”, kā arī pirmā simtgades filma, kuras pasaules pirmizrāde notika A klases kinofestivāla konkursa programmā – starptautiskajā Karlovi Varu kinofestivālā Čehijā 1. jūlijā.

Pagājušā gadsimta 60. gados, pateicoties tā sauktajam Hruščova atkusnim, jauni dokumentālisti Latvijā, Igaunijā un Lietuvā – Hercs Franks, Uldis Brauns, Henriks Šablevičs, Andress Sēts, Aivars Freimanis, ­Ivars Seleckis, Roberts Verba, Marks Sosārs un citi – izaicināja tā laika propagandas kino un radīja savu – mākslas – kino. Filmas kā H. Franka “Vecāks par desmit minūtēm” (1978) vai Ulda Brauna episkā pilnmetrāžas filma “235 000 000” (1967) bija gan iespēja padomju cenzūras apstākļos runāt par savu laikmetu, gan mēģinājums meklēt atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem – simboliskā, tēlainā valodā, kas dēvējama par Baltijas kino jauno vilni jeb poētiskā kino žanru.

Gandrīz visu klasisko filmu autori ir jaunās filmas “Laika tilti” varoņi. Viens no tās autoriem – pasaulē pazīstamais Lietuvas dokumentālā kino režisors Audrjus Stonis – atzīst, ka savas filmas veido, Baltijas jaunā viļņa kino iedvesmots. 1992. gadā viņš saņēmis Eiropas Kinoakadēmijas balvu par filmu “Neredzīgo zeme”, bet viņa dokumentālo filmu “Ramins”, kas tapa sadarbībā ar Latvijas studiju “VFS Films”, Lietuva 2012. gadā pieteica “Oskara” nominācijai.

– Jūsu un latviešu režisores Kristīnes Briedes jaunākajai filmai “Laika tilti” ir neparasts uzstādījums pat dokumentālajam kino – tas ir kino par kino.

A. Stonis: – Tas reizē ir un arī nav kino par kino. Protams, no vienas puses, filmas tēma ir Baltijas poētiskā dokumentālā kino tradīcija un lieliskās filmas, kas iedvesmojušas vairākas filmu veidotāju paaudzes, tomēr patiesībā šī nav filma par filmām. Drīzāk tā ir filma par laiku – arī nosaukums tāpēc ir “Laika tilti”. Par to, ko laiks izdara ar mums, ko tas no mums paņem, un par to, ko dokumentālais kino saglabā, izrauj no laika žokļiem. Filma ir vairāku lietu komplekss – refleksija vai meditācija par laiku un tā dokumentēšanu kino –, un es nevēlētos to reducēt tikai uz kino vēsturi.

– Kāds impulss jums pašam lika pievērsties Baltijas jaunā viļņa filmām?

– Iemesls ir ļoti vienkāršs – es mīlu šo filmu režisorus un viņu filmas. Ar katru no šiem kino meistariem mani saista personiskas attiecības. Henriks Šablevičs bija mans skolotājs, tāpat arī Hercu Franku uzskatu par savu mentoru, skolotāju un ļoti tuvu draugu. Vienmēr esmu arī dievinājis gan Marka Sosāra filmas, gan viņu pašu kā cilvēku. Nemaz nerunājot par to, ka latviešu kinorežisors Ivars Seleckis bija mans elks jau kopš pirmās reizes, kad redzēju viņa filmu “Šķērsiela” un satiku viņu pašu. Iemīlējos “Šķērsielā” no pirmās reizes, kad to redzēju! Tas ir meistardarbs, kas mani aizkustināja un satricināja, joprojām skaidri atceros teju katru filmas kadru. Tas, ko viņi paveica, ir brīnums. Tie ir cilvēki, ko esam zaudējuši, turklāt man viņi – Šablevičs, Uldis Brauns – nav tikai kā zaudējums kino vēsturei vai kultūrai, bet gan personisks un sāpīgs zaudējums.

– Esat teicis, ka kino ir vērts filmēt tikai to, ko cilvēki nezina. Vai salīdzinoši nesena kino vēstures daļa jau kļuvusi par nezināmo?

– Es noteikti nevēlētos, lai filma “Laika tilti” tiktu reducēta tikai uz izglītojošu mērķi. Protams, es katrā ziņā vēlētos cilvēkus iedvesmot noskatīties šīs brīnišķīgās dokumentālās filmas, un mūsdienās nav grūti tām piekļūt. Tomēr, strādājot kopā ar Kristīni Briedi, vēlējāmies, lai filma kļūtu par kaut ko vairāk. Mūsu vēlme ir ļaut cilvēkiem iekļūt nezināmajā pasaulē, kas atklājas šajās filmās. Šobrīd varam ieskatīties to tapšanas aizkulisēs, izsekot personāžu gaitām un filmēšanas vietu izmaiņām. Un tieši to arī darām – it kā vēlreiz iekļūstam filmā un apmeklējam vietas, kur tās tika uzņemtas. Runājam ar varoņiem, kuri filmēšanas brīdī vēl bija jauni. Sastopam filmu veidotājus, kuri toreiz paši palika aizkadrā. Vēlamies vest skatītāju ceļojumā uz katras filmas neatklāto pasauli. Šis ir stāsts par laiku, cilvēkiem un kino brīnumu – šie režisori caur viņu filmām dzīvos mūžīgi. Viņi ir tie, kuriem izdevies īstenot Fausta sapni – apturēt skaisto mirkli.

– Vai Baltijas poētiskais kino, nereti – filmas, kurās vispār nav runātā vārda –, ir kas tāds, kas varēja dzimt tikai PSRS kino vidē kā alternatīva propagandas kino?

– Nav svarīgi, vai šis kino ir ar runātiem vārdiem vai bez tiem. Būtiska poētiskā kino valodas pazīme ir citas dimensijas klātbūtne. Aiz spoguļa virspuses ir vēl kaut kas vairāk. Ja redzi ainavu, tā tev par kaut ko vēsta, skati un ainavas ir daudznozīmīgas, tā ir raudzīšanās uz lietām no dažādām šķautnēm un perspektīvām.

– Kino kā politiska pretošanās sistēmai toreiz un tagad – cik svarīga jums ir šī doma?

– Manuprāt, tā laika poētiskais kino nav atvedināms tikai uz protestu vai pretošanos. Ja tā, tad šis kino būtu miris pēc Padomju Savienības sabrukuma. Tomēr jo­projām varam izjust šo režisoru, vietu, lietu un zemju dvēseli. Protams, ir arī protesta gars, jo filmas veidojuši brīvi cilvēki. Un brīvs cilvēks vienmēr būs totalitāras sistēmas pretinieks. Nezinu, cik apzināti viņi bija disidenti vai cik apzināti vēlējās paust kaut ko pret sistēmu, tomēr jau pati brīvā gara esamība bija lielākais tās ienaidnieks.

– Filma “Laika tilti” Baltijas valstu 100. jubilejas gadā iedvesmoja Karlovi Varu festivāla rīkotājus izveidot arī plašu Baltijas poētiskā dokumentālā kino retrospektīvu. Kāda bija publikas reakcija uz filmām, ko festivāla direktors Karels Ohs nodēvēja par “Baltijas kino brīnumu”?

– Ārkārtīgi pozitīva! Runāju ar daudziem cilvēkiem un redzēju, kā tās noskatījās daudz ļaužu, un prieks, ka viņi redzēja ne tikai “Laika tiltus”, bet arī mūsu vecmeistaru darbus. Esmu pārliecināts, ka daudzi no viņiem atklāja pilnīgi jaunu pasauli. Bija cilvēki, kas bija pozitīvi šokēti par šo nepazīstamo filmu kultūru, kas vienmēr bijusi tepat līdzās, Eiropas ziemeļu stūrī. Par šīs filmu kultūras ārkārtīgi augsto kvalitāti. Protams, neceru, ka miljoniem cilvēku tagad pēkšņi kļūs par Baltijas dokumentālā kino faniem. Tomēr iespējams, ka tādu būs vairāk. Manuprāt, šo atzinību nevajag mums, “Laika tiltu” autoriem, tā bija vajadzīga viņiem, tā laika kino meistariem. Un šīs filmas patiesi ir brīnišķīgs dvēseles ceļojums.

– Dokumentālajam kino pēc padomju režīma sabrukuma ir nācies pilnībā mainīties. Kādi, jūsuprāt, šobrīd ir tā uzdevumi?

– Milzīga nozīme ir digitalizācijai un tehniskajai attīstībai. Ir pieejamas ārkārtīgi augstas kvalitātes nelielas digitālās kameras, iespējams piekļūt filmu varoņiem tuvāk nekā jebkad agrāk. Arī pats kino no filozofiskiem augstumiem nolaižas pie dzīva cilvēka. Dzīvojam pārmaiņu laikā, un kino uzdevums ir par to reflektēt. Šis nav laiks filozofēšanai, bet gan celties un artikulēt to, kas notiek mūsu sabiedrībā – mūsu laikā, mūsu pasaulē. Un, manuprāt, mūsdienu jaunie dokumentālisti ir uz īstā ceļa.

– Arvien biežāk īstenojas dažāda Baltijas valstu kinoļaužu sadarbība, top kopprodukcijas, arī “Laika tilti” ir viena no tām. Kādu nākotni paredzat šim kino tapšanas modelim?

– Nezinu, kādēļ šāda sadarbība starp Baltijas valstīm nav sākusies jau krietni agrāk – tā norisinās tikai pēdējos gados, un, izrādās, tas ir ļoti dabisks ceļš, kā radīt kaut ko jaunu – visi esam no viena reģiona, mums ir līdzīga vēsture, kopīgas vērtības un pasaules izpratne. Esmu ārkārtīgi laimīgs, ka, lai arī vēlu, šāda sadarbība beidzot notiek. Latvijai būtu jābūt neizmērojami lepnai, ka jums ir tāds producents kā Uldis Cekulis, kurš ir šo kino kopprodukciju dzinējspēks. Domāju, ka darbs kopā ar Kristīni Briedi bija lieliska pieredze mums abiem. Šī sadarbība noritēja ļoti labi, atradām labu veidu, kā kombinēt mūsu abu idejas. Kristīne ir ārkārtīgi radoša un ļoti interesants cilvēks. Es mācījos no viņas, un ceru, arī viņa no manis.

– Vai arī Lietuvā raisījušās diskusijas par finansējuma piešķiršanu simtgades kino?

– Nē, īsti neko tādu neesmu dzirdējis. Šajā programmā filmu radītājiem dota pilnīga mākslinieciska brīvība, un programmas uzdevums ir ļaut rasties labām filmām – ja tas izdosies, tad tā būs labākā dāvana, svinot mūsu brīvību un neatkarību. Vienkārši esam laimīgi, ka simtgades laikā ir izveidoti papildu fondi, lai taptu jaunas filmas.

– Kāds ASV reklāmas speciālists nesen pauda viedokli, ka Baltijas valstis šobrīd it kā nepastāv rietumvalstu cilvēku publiskajā apziņā – to it kā nav uz kartes, tostarp arī kultūrā –, tāpēc mums vajadzētu popularizēt šeit dzimušās slavenības, lai radītu atpazīstamību. Savā ziņā jūs darāt pretējo, kā savas filmas varoņus izvēloties šauram lokam zināmus cilvēkus.

– Šāda veida atpazīstamība nebija mans mērķis, lai gan nav izslēgts, ka tas varētu kādam likt pamanīt mūs pasaules kartē. Manuprāt, svarīga ir viena lieta – neraugoties uz to, vai esi no Rietumiem vai Austrumiem, tu esi mirstīgs. Būtisks ir jautājums par to, ko atstāsi pēc sevis, un tam nav reģionālas piederības. Šī nav reklāmas filma, kas pasaulei pavēstītu – skatieties, mēs esam labākie un mums ir labākais kino pasaulē. Vienkārši runājam par cilvēcību un to, kā apturēt laiku. Tā ir universāla tēma. Tas ir kods, kas darbojas gan postpadomju telpā, gan Rietumu pasaulē. Šī ir sāpīga lieta, kas var aizkustināt cilvēku, lai kur viņš dzīvotu.

Radošā vizītkarte

AUDRJUS STONIS (1966)

Lietuviešu dokumentālo filmu režisors, scenārists.

Filmogrāfija: “Sieviete un ledājs” (2016, Lietuvas Nacionālā kino balva, labākā režija; Viļņas Starptautiskā kinofestivāla labākā filma), “Kenotāfs” (2013, Labākā Lietuvas dokumentālā filma), “Ramins” (2012, Labākā Lietuvas dokumentālā filma), “Četri soļi” (2009), “Zvans” (2007, Labākā Lietuvas dokumentālā filma), “Uzvarētājs” (2000, Sanfrancisko Kinofestivāla balva “New Visions”), “Antigravitācija” (1995), “Aklo zeme” (1992, Eiropas Kinoakadēmijas balva) u. c.

Dokumentālā filma “Laika tilti”

Saistītie raksti

Triju Baltijas valstu sadarbības projekts – “VFS Films” (Latvija), “Studio Nominum” (Lietuva), “Vesilind” (Igaunija) – tapis NKC programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” .

Režisori: Kristīne Briede, Audrjus Stonis; scenārija līdzautori: Ramūne Rakauskaite, Arūns Matelis, Riho Vastriks, operatori: Valdis Celmiņš, Audrjus Kemežis, Joseps Matjuss, Jānis Šēnbergs, Laisvūns Karvelis; komponists Giedris Puskunigs; skaņu režisors Artis Dukaļskis; producenti: Uldis Cekulis, Algimante Mateliene, Arūns Matelis, līdzproducents Riho Vastriks.

LA.lv