Mežsarga stāsts: Kad nebija ceļu, bet bija kārtīgas ziemas 0
Staņislavs Prikņa stādaudzētavu “Mazsili” vadījis 34 gadus. Pateicoties investīcijām un spēcīgam kolektīvam, “Mazsili” kļuvuši par vienu no modernākajām stādaudzētavām Eiropā. Par darba mūža ieguldījumu mežkopis saņēmis meža nozares balvu “Zelta čiekurs”.
Stumbros un pusstumbros
Staņislavs Prikņa: – Pirmā reorganizācija, kad rūpnieki un mežsaimnieki sagāja kopā, notika 1957. gadā. Tad izveidojās MRS. Atceros, vīri to faktu aplaistīja un secināja, ka nu ir vakars uz ezera. Iecirknis līdz tam bija 350 ha, bet nu – divreiz lielāks. Pusi mežsargu laida vaļā, daudziem no tiem gan vajadzīgās izglītības nebija. Taču drīz vien viss sakārtojās un lietas aizgāja. 1969. gadā bija otrā vējgāze, tās sekas jau dabūju izbaudīt kārtīgi. Kad sāku strādāt, skats mežā bija briesmīgs. Daudz bija sauskaltušu koku, vairojās mizgrauži, nācās cirst sanitārās cirtes.
Kad strādāju Tukuma MRS, nozāģētos kokus no meža izveda stumbros vai pusstumbros. Gatavoja arī malku un papīrmalku. Bet Talsu MRS no kopšanas cirtēm viss nogāja sortimentos – zāģbaļķos un būvbaļķos, kailcirtēs gāja tikai stumbri. Tā saucamie meža kaķi vilka ārā uz krautuvi pa četriem pieciem m3, kokvedējmašīnas, mazie ZIL pa 15 m3 veda prom, bet, kad parādījās KAMAZ, tad jau varēja vienā reizē paņemt 20 m3.
Ceļu toreiz nebija, toties bija kārtīgas ziemas. Cirsmu fonds arī dalījās ziemas, pavasara un vasaras. Pēc 1975. gada reorganizācijas mežsarga iecirknis jau bija 1500 ha liels. Taču kārtība bija. Vienreiz desmit gados notika meža ierīcība, un katrs zināja gan savu mežu, gan limitu, kas bija sadalīts pa gadiem. Visi ceļi un visi meži padomju laikos te skaitījās stratēģiski svarīgi, ja nu atkal jākaro. Meži bija izauguši un pārauguši. Tagad, kad nocirsts, skats vienam otram liekas bēdīgs – kā tā: bija un nav? Taču tie meži bija jācērt. Senāk visas cirsmas atliekas sadedzināja, kas arī, no vienas puses, bija stulbums. Bet tagad saliek treilēšanas ceļos, lai kukaiņi vairojas. Un cik naudas mēs atstājam cirsmās ekoloģiskajos kokos, kurus vējš tikpat izgāž? Citreiz nevar saprast: ir cirsts vai nav – piecdesmit koki nocirsti, desmit atstāti. Domāju, ne vienus vien simtus hektāru Latvijā varētu necirst, ja nevajadzētu tā ķēmoties.
Kad sāku kaut ko saprast, pievilku grožus
Kokaudzētava “Stende” tika dibināta 1966. gadā. Tad te sāka rakt un art. Bet kokaudzētavas direktors Johans Berķis devās pensijā. Viņa vietā atnāca viens meitēns, uzvārdu neatceros. Ātri apprecējās, dekrēts, bērniņš un veco Johanu nācās saukt no pensijas atpakaļ. Viņš kādu brīdi pastrādāja un tad teica – tomēr nē. Nu vienam no mežniecības bija jānāk uz kokaudzētavu. Es toreiz mežniecībā biju jaunākais, es arī atnācu. Bet saprašanas nekādas un apjoms briesmīgs. Tajā gadā, kad atnācu, mēs skolojām trīs miljonus egļu stādu un vairāk nekā vienu miljonu priedi. Kokaudzētavā strādāja 12 cilvēki, bet skološanā ņēmām talciniekus – 20 ukrainietes. Man alga bija 150 rubļu, bet strādnieki pelnīja 250. Tādi laiki bija, taču ļāva piestrādāt. Pirmais gads bija ļoti grūts. Izturēju. Bet otrajā gadā gan taisījos iet prom atpakaļ uz mežniecību. Bet sanāca tā, ka nebija kas ravē un es paaicināju sievu, lai pa vakariem palīdz. Un tad man kļuva skaidrs, ka cilvēki arī paslinko – viņi pa visu dienu izdarīja to pašu, ko mana sieva nepārstrādājoties paveica pa vakariem. Tad sāku kaut ko saprast un pievilku grožus.
Pavērsiens, kas deva iespēju
Mēs ar stādāmo materiālu nodrošinājām Tukuma un Talsu rajona mežniecības un kolhozus, arī zvejnieku. Bet, kad kolhozi sāka jukt, mums palika pāri 1,5 miljoni stādu. Kaut arī zemniekiem devām par velti – brauc tik un ņem! Bet nebija kas ņem pat par velti.
Zeme, uz kuras mums bija pārskolota eglīte, piederēja privātajam. Un tā arī palika.
Kokaudzētavas, kas atradās uz valsts zemes, gāja uz privatizāciju. Mēs atradāmies uz privātās zemes un to nevarējām, jo īpašnieks zemi nepārdeva. Bija jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk. Iet uz citu vietu? Turpināt tepat blakus uz valsts zemes? Pieņēmām lēmumu turpināt tepat un nolīdām blakus esošo mežu. Bija jāizrauj un jānoved nost arī visi celmi. Naudas daudz nebija, apguvām zemi sleju pa slejai. Bija arī tāds brīdis, kad stādu audzētava ar savu peļņu nodrošinājusi virsmežniecības darbiniekiem algas diviem mēnešiem, jo visa nopelnītā nauda palika virsmežniecībai. Kokaudzētavā telefona nebija. Nebija līnijas. Sakaru nekādu – ja ko vajadzēja, atbrauca un pateica.
Tā mēs kūlāmies līdz 2000. gadam, kad nodibinājās akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži” (“LVM”). Tad notika krass pavērsiens. Tad jau rudenī sākām spriest, ka jādibina kaut kas kopīgs, un viss nonāca zem viena jumta. Bija noticis pavērsiens, kas deva iespēju attīstīties. Braucām skatīties, kas notiek Polijā, jo viņi jau bija sākuši ražot ietvarstādus. Kad sākās “LVM” laiks, no Stendes atvilka līniju un tikām arī pie datora. Bet izrādījās, ka internets tomēr nesanāk. Tad atkal raka un atvilka līdz mums vēl vienu kabeli veselus piecus kilometrus, tas viss maksāja bargu naudu. 2005. gadā sākām būvēt jaunu kompleksu un arī pirmo saldētavu. Trīs kokaudzētavas – “Strenči”, “Podiņi” un “Mazsili” – Latvijā kļuva vadošās. Tas bija pareizs variants, jo visu koncentrēt vienuviet ir pārāk bīstami.
Bijām pirmie, kas realizēja 10 miljonus stādu, arī budžeta ieņēmumus – vienu miljonu latu – mēs sasniedzām pirmie, kaut arī stādaudzētavas Strenčos un Podiņos bija lielākas. Deviņdesmito gadu beigās nevarējām iedomāties, ka kaut kas tāds varētu notikt. Brīžiem liekas, ka kāds būtu stāvējis klāt un to likteni virzījis. Cik tur trūka, ka es būtu no kokaudzētavas aizgājis… Tagad esmu pensijā un varu atļauties bites kopt, nav kā agrāk, kad strādāju, tad gan brīva laika bija pavisam maz. Vasarā spieti kā gāja, tā aizgāja. Tagad ir citādi un varu visu to lietu regulēt.
Bet “Mazsilos” strādā lieliska komanda, un es par to priecājos. Jo te jau ir tā – lai sanāktu, viss jāpaveic pēc labākās sirdsapziņas. Vidusceļa nav.
Vizītkarte
* Staņislavs Prikņa dzimis 1948. gadā Dagdas novada Asūnē.
* 1970. gadā beidzis Rankas profesionāli tehnisko skolu.
* 1970. gadā sācis strādāt Tukuma MRS Zentes mežniecībā par meistaru.
* No 1972. līdz 1978. gadam iecirkņa meistars Stendes mežniecībā.
* No 1978. līdz 2012. gadam kokaudzētavas “Stende”, ko vēlāk sauca”Mazsili”, vadītājs.
