Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
28. jūnijs, 2012
Drukāt

Citādā Baltkrievija

Foto - Ilze Rūtenberga-BērziņaFoto - Ilze Rūtenberga-Bērziņa

Baltkrievijā, precīzāk – Brestā un Belovežas gāršā, biju laikā, kad vēl mācījos skolā – pagājušā gadsimta 80. gados. Neko daudz neatceros, vien to, ka ilgi ložņājām pa Brestas cietokšņa kazemātiem, šausminādamies, klausoties stāstus par vācu armijas nežēlību pret šeit esošajiem PSRS kareivjiem un viņu ģimenēm.

 

Bet Belovežas gārša atmiņā palikusi ar milzīgo sumbru mitrajiem deguniem, kuriem, saņemot drosmi, pieskārāmies caur parastu drāšu žogu. 2012. gadā šeit viss ir mainījies.

 

Sakoptība it visā

Līdz šim, braucot komandējumos uz dažādām Eiropas valstīm, biju pārliecināta, ka Latvija ir teju vissakoptākā zeme pasaulē. Pēc protestu māktās Grieķijas apmeklējuma aizvadītā gada oktobrī šī pārliecība tikai nostiprinājās. Tādēļ, iebraucot Baltkrievijā, iestājās zināms apjukums, jo biju iedomājusies skatīt neizteiksmīgu, pelēku un nolaistu ainavu. Patiesībā – nekā no tā visa. Lai kur mēs braucām, pa autobāni, mazajiem lauku vai meža ceļiem, pilsētās vai ciemos, it visur mani pārsteidza tīrība. Skaisti nopļautas ceļmalas, kurās neredzēju nevienu plastmasas pudeli vai izmestu atkritumu maisu, kā tas ir Latvijā. Jā, protams, arī Brestā uz ielas varēja atrast nomestu izsmēķi vai kādu papīra galu. Taču – tie bija rūpīgi jāmeklē.

Bresta šobrīd ir augoša pilsēta, kurā vērts aplūkot daudz ko. Kaut vai centrālo gājēju ielu, kuras senie nami gaumīgi rekonstruēti un kur vakaros senatnīgos tērpos ģērbti vīri steidz aizdedzināt vecās gāzes lampas, kas rada ļoti romantisku noskaņu.

Brestas tūkstoš gadu pastāvēšanai veltīts piemineklis, kurā attēlota tās rašanās. Izrādās, kāds tirgonis, savulaik nespēdams izbraukt purvaino apvidu, nolēmis to padarīt izbraucamu, uzceļot pirmos namus un veidojot ceļus. Bet pieminekļa veidotāji un pilsētas tēvi ilgi diskutējuši par to, uz kuru pusi jāskatās eņģelim pieminekļa augšdaļā – Lietuvas vai Polijas, jo Brestu reiz pārvaldījušas abas valstis.

Staigājot par Brestas ielām, visvairāk pārsteidz tas, ka līdz krustojumam vienā pusē tām nosaukumi baltkrievu valodā, bet otrā pusē – jau krievu. Paši baltkrievi tajā nesaskata nekādas pro-blēmas, pozicionējot sevi kā krieviski runājošus, bet neatkarīgā valstī dzīvojošus baltkrievus. Arī tas, ka skolas ar baltkrievu mācību valodu esot vien 20% no visām izglītības iestādēm, baltkrievus nesatrauc. Šāda situācija ir neiedomājama un nepieļaujama Latvijā. Tāpat negaidīta bija “tikšanās” ar proletariāta tēva Ļeņina statuju pašā pilsētas centrā.

 

Cietoksnis 
ar īpašu stāstu
baltkrievija4_Ruutenberga_12

Pirms salīdzināt manas skolas laika atmiņas par Brestas cietoksni ar šopavasar redzēto, nedaudz jāatgādina pašas Brestas vēsture.

Pirmo reizi apdzīvota vieta ar Berestjes vārdu minēta 1019. gadā – kā Kijevas Krievzemes pilsēta. Kaimiņi leiši un poļi to vairākkārt apdraudējuši, bet mongoļi 1241. gadā to tiešām nopostījuši. Vēlākajos gados pilsēta iekļauta Lietuvas lielkņazistes sastāvā, nodota Krievijas, bet vēlāk arī Polijas valdīšanā. Kā tad Bresta atkal nonākusi Krievijas jeb tolaik PSRS sastāvā? Izrādās, tāpat kā Baltijas valstis – ar Molotova–Ribentropa pakta gādību, kas paredzēja, ka Bresta atrodas padomju interešu zonā. 1939. gada septembra vidū pilsētu ieņēma vācu armija, kas vēlāk atbilstoši paktam ļāva padomju karaspēkam iegūt kontroli pār Brestu, nodošanas brīdī sarīkojot pat vācu un padomju karaspēka kopīgu improvizētu parādi… Kā zināms, kontrole nebija pārlieku ilga.

1941. gada 22. jūnijā Vācija uzbruka PSRS un Brestas cietoksnis izrādīja sīvu pretošanos, padodoties vien pēc sešām nedēļām, lai gan vācieši to bija plānojuši ieņemt nepilnas diennakts laikā. Šis stāsts no mutes mutē tiek nodots jau vairākās paaudzēs. Milzīgajā piemiņas memoriālā, kas uzcelts Brestas cietokšņa drupās, gidi nepaguruši stāsta par kara pirmajām dienām šajā vietā. “Jau vienā no pirmajām vāciešu uzbrukuma reizēm tika sabojāts cietokšņa ūdensvads, un vienīgā iespēja tikt pie ūdens bija došanās uz upi. Lai gan līdz tai ir vien pārdesmit metru, vācieši šo ceļu izgaismoja arī naktīs un nošāva visus, kas mēģināja tikt pie upes. Izdzīvojušie vēlāk stāstīja – ūdens trūkuma dēļ karavīri dzēruši asinis no savām brūcēm un jukuši prātā citu acu priekšā,” šādu stāstu dzirdu, ejot garām kādai japāņu tūristu grupai. Patiesībā ir grūti iedomāties, kas un kā šeit noticis, ko izjutuši kareivji un viņu ģimenes, tostarp – mazi bērni.

Pagājušā gadsimta 70. gados izveidotais piemiņas memoriāls ir iespaidīgs – milzu kareivja statuja guļus uz zemes ar izstieptā rokā satvertu ķiveri skaidri vizualizē mūžam nesasniedzamo Muhavecas upes ūdeni. Garajās šeit bojāgājušo kareivju piemiņas plāksnēs rodami arī latviešu uzvārdi. Bet virkne pazemes eju, pa kuru smilšaino zemi atceros sevi staigājam skolas laikā, nu ir iekonservētas, ar cementētām grīdām un aizliegumu kāpt pazemē.

 

Gārša, 
kur cari medīja

baltkrievija2_Ruutenberga_12Nonākot Belovežas gāršā, pārņem mazliet sirreālas izjūtas. Zinātnieki saka – šī ir visplašākā teritorija, kas palikusi pāri no reliktu dižmeža, kāds aizvēsturiskajos laikos audzis Eiropā. Šāds neskarts liela meža masīvs saglabājies tikai mūsdienu Baltkrievijas teritorijā.

Vēsturiski Belovežas gārša bijusi pazīstama ar saviem bagātīgajiem medību laukiem. Medības gāršā bijušas karaļu, caru un augstmaņu privilēģija. Tiesa gan, šodien šo privilēģiju var izbaudīt ikviens un nomedīt mežacūku, briedi, stirnu, alni, sumbru. Jāpiezīmē, ka gāršā mīt pasaulē lielākā sumbru populācija. Šis trīs metrus garais un teju tonnu smagais dzīvnieks 18. gadsimtā gandrīz pilnībā izzuda no pasaules kartes.

Milzenis, kura miklajam degunam skolas gados, saņēmusi drosmi, piedūru pirkstu, nu ziņkārīgajiem vairs nav sasniedzams. Plašā teritorija, kurā mīt ne vien sumbri, bet arī brieži un citi dzīvnieki, nu ir nožogota ar augstu, turklāt dubultu žogu. Karstajā saulē milzeņi gulšņāja zālītē un par cilvēkiem nelikās ne zinis, līdz ar to radās iespaids, ka lūkojies uz kādu spalvainu kalnu ar milzu galvu…

Taču visvairāk man bija žēl divu lāču, kuri, lai arī atradās gana lielos un ērtos būros, izskatījās noguruši. Uz manu jautājumu, vai nav plānots tiem izveidot vismaz peldbaseinu, no mūs pavadošajiem baltkrieviem saņēmu neizpratnes pilnu: “Bet viņiem jau ir baseins!” – un rokas mājienu aizvēsturiska paskata lielu dzelzs vannu virzienā…

Apskatīt visu Belovežas gāršas plašo zvēru un augu klāstu, kā arī gūt ieskatu vēsturē var iespaidīgā muzejā, kura ekspozīciju nav iespējams aplūkot pat ne pusstundas laikā.

Baltkrievi prot izmantot šo gāršu arī ziemā, piedāvājot ģimenēm ar bērniem apmeklēt nesen uzbūvēto baltkrievu Salatēva mājokli. Šī vieta jau ir kļuvusi par vienu no pieaugušo un bērnu iemīļotākajiem galamērķiem gadumijā.

 

Uzziņa

Belovežas gārša:

Atrodas Baltkrievijas dienvidrietumos, 340 km no Minskas.

Platība 152 962 ha, garums virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem gandrīz 70 km.

1992. gadā ar UNESCO lēmumu Valsts nacionālais parks “Belovežas gārša” tika iekļauts Cilvēces mantojuma sarakstā.

1993. gadā tam tika piešķirts biosfēras rezervāta statuss.

1997. gadā Belovežas gārša saņēma Eiropas Padomes diplomu.

Belovežas gāršai augu un dzīvnieku skaita ziņā nav līdzīgu Eiropā. Šeit mājo 59 zīdītāju sugas, vairāk nekā 250 putnu sugu, 40 no tiem ir iekļauti Baltkrievijas Republikas Sarkanajā grāmatā, 11 abinieku sugas, 7 rāpuļu sugas, 27 zivju sugas.

 

 

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+