Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
20. augusts, 2013
Drukāt

Dace Bluķe: Kultūra nākamā gada budžeta tīmekļos


Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Šogad nedaudz agrāk nekā parasti krustugunīs nonākušas diskusijas par nākamā gada valsts budžetu. Ar jaunām prioritāšu metodēm tiek meklēti kompromisi starp daudzajām ministriju vajadzībām.

 

Kultūrai, kā ik gadus, nepieciešamība pēc finansējuma vienmēr ir jāpierāda īpaši. Iespējams tāpēc, ka pēc savas būtības bieži piesauktajā Maslova cilvēka vajadzību piramīdā tā var pretendēt uz vietu pēc cilvēka fizioloģisko un drošības vajadzību apmierināšanas. To lieliski apliecina arī no nākamā gada budžeta atbalstāmo jauno prioritāšu augšgalā sarindotās bruņoto spēku vajadzības un bērnu pabalsti.

 

Jaunās politikas iniciatīvas

Vēlreiz atgādināšu, ka nākamajam gadam visas ministrijas kopā savu jomu vajadzībām papildus prasa 572,8 miljonus latu 245 dažādām iniciatīvām. Publiskā telpā tiek minēts, ka sadalāmi būs aptuveni 75 miljoni latu. Kur šajos latu un iniciatīvu tīmekļos atrodas kultūra? Finanšu ministrijas publiskotajā prezentācijā kultūra ar savām trim iniciatīvām līdzās Iekšlietu ministrijas 42 un Aizsardzības ministrijas 30 iniciatīvām ir vispieticīgākā ministrija.

Patīkami no 245 vietām augstajā 24. vietā ieraudzīt kultūras prioritāti, kas skar nacionālās identitātes, saliedētas sabiedrības un diasporu atbalstu un ar 29. kārtas numuru kultūras telpas attīstību, kas ietver gan profesionālo mākslu un kultūrizglītību, gan kultūras mantojumu, kultūras projektus, nozares politikas plānošanu un īstenošanu. Kultūras starptautiskā sadarbība, kas ietver arī pārstāvniecību UNESCO, ir palikusi prioritāšu saraksta tālajā 218. vietā.

Tik tālu cipari un tabulas izskatās skaisti un kultūrai diezgan vēlīgi. Bažas rodas, skatoties uz valsts maka biezumu vai, pareizāk teikt, plānumu. Kultūra vien pretendē uz papildu 39,8 miljoniem latu, kas ir vairāk nekā puse no iespējamā – tātad nereāli. Uz ko cer ministrijas, kas prasa krietni vairāk, nekā vispār iespējams? Grūti saprast.

Tā vien šķiet –
ja ministrijām būtu iespēja ņemt ātrajos kredītos miljonus latu dažas noteikti steigšus to izmantotu, nedomājot par iespējām atdot un cerot, ka kāds to izdarīs viņu vietā. “Metalurgs”, “Parex” un “Air Baltic” ir tik labi precedenti.

Pērn 2013. gadam Kultūras ministrijai budžetā no prasītajiem papildu 30 miljoniem latu uzdevās saņemt 10 miljonus. Ja šogad izdotos saglabāt tādu pašu apjomu, tas nozīmētu tikai to, ka pārējām 12 ministrijām, atlikušo summu sadalot līdzīgās daļās, būtu jāiztiek ar nepilniem 5,5 miljoniem. Grūti kam tādam noticēt. Cerot tomēr, ka krīzes visvairāk novājinātajai jomai – kultūrai – finansējums nākamgad netiks samazināts, valdības galējā izšķiršanās par to, kuras vajadzības ir svarīgākas, būs dramatiska jebkurā gadījumā. Būs jāizšķiras, ko paturēt – rokas vai kājas. Ja kājas, tad labo vai kreiso.

 

Ieņēmumi vai vēl lielāki izdevumi?

Ir skaidrs – lai valsts varētu kaut ko apmaksāt, nepieciešamais finansējums jāiekasē no nodokļiem. Lai tiktu līdz šo pašu 75 miljonu sadalīšanai, vispirms jāsaprot, kā tos ieņemt. Partijas un ministrijas sniedz savus priekšlikumus par nodokļu iekasējumiem, vienlaikus strīdoties par darba spēka nodokļa samazināšanu.

Īpašu satraukumu kultūras nozarēs izraisījis Finanšu ministrijas iesniegtais priekšlikums ieturēt valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) jeb, īsāk, sociālo nodokli arī no autoratlīdzībām. Motivācija ir skaidra un saprotama – darba devēji maksā autoratlīdzību tur, kur darbiniekam būtu jāsaņem alga. Kā piemērs tiek minēti mediji, kas žurnālistiem algas vietā maksā autoratlīdzību. Tādējādi darbinieks ir mazāk aizsargāts slimības, bezdarba un pensijas vecuma sasniegšanas brīdī. Finanšu ministrijas paziņojumā skaidrots, ka samazinās darbinieka reālie ienākumi, jo viņam, kas nav darba attiecībās, ir jāveic VSAOI no sev izmaksātās atlīdzības pašam, kas šobrīd nav obligāti un tādēļ lielākā daļa izvēlas šo nodokli – aptuveni 33% – nemaksāt.

Šķiet, ka, mēģinot labot kļūmi vienā vietā, nav īsti izvērtēts, kā šis labojums ietekmēs autoratlīdzības saņēmēju loku un situāciju kopumā. Autoratlīdzību kā savus ienākumus saņem arī liela daļa visdažādāko nozaru mākslinieki – mūziķi, komponisti, mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki, režisori, fotogrāfi u. c.

Radošo savienību darba kārtībā jau labu laiku ir jautājums par mākslinieku statusu un viņu sociālo aizsardzību. Pirmajā mirklī liekas, ka sociālais nodoklis varētu situāciju atrisināt. Grūti būtu cīnīties par mākslinieku sociālo aizsardzību, apstrīdot VSAOI obligātumu.

Te nu jāpaskaidro, ka mākslinieks, ieguldot savus personiskos līdzekļus krāsās, otās, datorprogrammās, dažādās tehnikās, darbnīcu īrēšanai vai uzturēšanai utt., rada mākslas darbus, kuriem atrod pircēju. Māksliniekam nav darba devēja, kas nodrošina ar darbavietu un nepieciešamo aprīkojamu. Arī ieņēmumi māksliniekam ir neregulāri.

Māksliniekam maksājot sociālo nodokli no autoratlīdzības, slimības gadījumā pirmās 10 slimības dienas ir sociāli neaizsargātas – šajā laikā slimības pabalstu maksā darba devējs, kura māksliniekam nav. Arī bezdarbnieka statusu māksliniekam, kam nav darba devēja, būs problemātiski saņemt, ja arī būs maksājis sociālo nodokli. Un vēl – darbiniekam ar darba līgumu no saviem ienākumiem ir jāmaksā 9% sociālais nodoklis un darba apstākļi viņam ir nodrošināti, bet māksliniekam ir jāmaksā aptuveni 33% un vēl pašam jāapmaksā visi ar darbu saistītie izdevumi.

Kopējā 2014. gada kultūras budžeta kontekstā šāds pavērsiens krietni pasliktina situāciju nozarē kopumā. Autoratlīdzību aplikšanas gadījumā ir tikai divas iespējas. Vai nu autoratlīdzības maksātājam izdevumi būs lielāki, vai arī māksliniekiem ienākumi būs par trešdaļu mazāki. Un tas notiek laikā, kad valdība runā par algu palielināšanu un darba spēka nodokļa samazināšanu.

Ja tiek plānots, piemēram, elektrības tarifu palielinājums, tas parasti tiek rūpīgi apsvērts un veikti aprēķini, kā tas ietekmēs arī katru valsts iedzīvotāju individuāli. Par cik palielināsies kaut vai piena cena veikalā.

Šoreiz aprēķini, kā izskatās, nav veikti. Nosaukšu tikai dažas jomas, ko šāda nodokļa piemērošana skars kultūrā.

Visas pašvaldības, kas rīko dažādus svētkus, festivālus, piemiņas, atceres dienas un jebkādus citus pasākumus, kuros tiek uzaicināti mūziķi, dzejnieki, aktieri u.tml.

Visas valsts, pašvaldības un neatkarīgās koncertorganizācijas, teātra organizācijas, kas pieaicina viesmāksliniekus atsevišķiem koncertiem un izrādēm.

Kino ražošanas nozare kā tāda.

Grāmatniecība kā tāda, grāmatizdevēji, kas pērk literārus, foto, mākslas darbus.

Radošā darba (muzikālu, literāru, foto, video, mākslas u. tml.) individuālie pasūtītāji.

Iedzīvotājs, kam kultūras produkts vai pakalpojums galu galā sadārdzinās.

Valsts maks ir tik biezs, cik tas ir. Tādēļ neuzmanīga rīcība var nest dramatiskākas sekas, nekā plānots.

Lai gan politiķu prezentētās līknes krāsainās tabulās neapgāžami pierāda, ka krīze ir beigusies, izskan solījumi palielināt minimālo darba algu un notiek karsti strīdi, kā samazināt darba spēka nodokli, kultūras finansiālās perspektīvas pēdējo nedēļu kontekstā optimismu nevieš.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+