Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. jūlijs, 2013
Drukāt

Divreiz bērna kurpēs

Foto - www.andriskozlovskis.lv un no K. Pabērzas personīgā arhīvaFoto - www.andriskozlovskis.lv un no K. Pabērzas personīgā arhīva

“Visi vecāki priecājas par katru sīkumu, ko apgūst mazulis. Es pati sev biju kā zīdainis – mācījos visu no jauna,” salīdzina Kristīne Pabērza. Pirms divarpus gadiem viņa cieta autoavārijā. Uzcēlās no nebūtības, izkāpa no ratiņkrēsla, sāka nūjot un vēlreiz iemācījās braukt ar velosipēdu. Taču par lielāko sasniegumu dēvē to, ka pēc avārijas kļuvusi pavisam cits cilvēks.

 

Kristīne ir jauna māmiņa, meita Estere viņai piedzima 18 gadu vecumā. Pateicoties omītei Inārai, bērna tēva mammai, kura ar prieku pieskatīja mazmeitu, Kristīne varēja pabeigt skolu un pat iegūt tiesības vadīt automašīnu. Izmācījās par ēdināšanas pakalpojumu speciālisti, bet strādāja par viesmīli, taču arī to uzskatīja tikai par pagaidu pieturas punktu.

– Biju pārāk jauna, lai spētu atrast īsto ceļu. Par dzīvi neuztraucos, viss šķita vienkārši. Nekā nopietna, nekā pa īstam. Tad iepazinos ar Ivaru. Viņš audzināja dēliņu Maiklu, man bija Estere, mazie vienā vecumā. Bijām kopā un laimīgi.

Uz darbu Rīgā Kristīni un vēl vienu sievieti veda kolēģe ar savu automašīnu. No mājām Jaunmārupē izbrauca agri, ceļā pavadīja gandrīz stundu – Kristīnei vienmēr nāca miegs. Tajā rītā viņa iekāpa mašīnā, piesprādzējās un uzreiz aizmiga. Kā allaž. Taču acis atvēra tikai pēc mēneša, slimnīcas reanimācijā.

Notika sadursme, automašīna tika iedragāta un tieši Kristīnes pusē. Avarējot auto lidoja un ietriecās stabā, atkal ar to pašu sānu. Divas braucējas izrāpās laukā nedaudz cietušas, bet Kristīni glābējiem nācās izgriezt no mašīnas vraka.

 

Biju mēma un bez kustībām

– Pirms mūsu sarunas, pārdomājot notikušo, skaidri aptvēru – mainījies ir milzum daudz. Arvien sevi salīdzinu ar veselajiem, kuriem nekas nekaiš. Taču labāk ir līdzināties ar sevi pašu. Esmu spējusi izcelties no nevarīguma un vājuma, mainījusi attieksmi pret pasauli, man ir lieliska ģimene. Kā gan drīkstu vēl čīkstēt?!

Pirmo mēnesi pēc avārijas vispār neatminos. Nebija ne vīziju, ne gaismiņas tuneļa galā, kā dzirdēts stāstām. Gulēju Gaiļezera reanimācijas nodaļā. Ārsti esot mani iemidzinājuši mākslīgajā komā, lai nenomirtu no sāpēm. Bija neskaitāmas traumas, lauzts atslēgas kauls un iegurnis, smadzeņu un plaušu kontūzija. No milzīgā trieciena galvā bija plīsis asinsvads, labo pusi pilnīgi paralizēja, līdzīgi kā insultu pārcietušiem.

Vēderā bija ievietoti dzelzs stieņi, lai nofiksētu iegurni. Man vienmēr patika gulēt uz vēdera, bet nu to nevarēju. Centos griezties, plēst nost stiprinājumus, mammai un māsiņām nācās mani valdīt.

Atceros, kā atmodos, bet neko nevarēju pateikt. Arī ķermenis neklausīja. Gulēju un skatījos vienā punktā. Biju cilvēks, kas neko nespēj.

Ne visi ārsti solīja, ka izdzīvošu. Viens dakteris tā nobliezis, ka mamma kritusi izmisumā. Neesot devis nekādu cerību: ja tomēr paveikšoties palikt dzīvai, pārvietošoties ratiņkrēslā. Mamma viņu klusītēm dēvēja par dakteri Hausu. Tagad spriežam – varbūt tā vajadzēja teikt, lai tuviniekus sapurinātu, lai parautu spīts – darīsim visu, lai viņa tomēr izķepurotos.

Mamma visu laiku bija blakus. Nav tādu vārdu, lai pateiktos viņai. Arī pēc tam, kad sāku staigāt, mana galva allaž bija mamma. Ja kaut ko nesapratu, palīdzēja salikt pa plauktiņiem, nāca līdzi pie ārstiem, paturēja prātā mediķu ieteikto.

Tikai pirms gada viņa paziņoja – tagad drīkstu apraut nabas saiti, tu pati visu vari.

 

Kristīnei palīdzēja raksturs 
20130606-115142-45

Lai labāk saprastu, ko nozīmē tik smaga nelaime, satiekos arī ar Kristīnes mammu Elitu. Viņa atmiņas ceļ saudzīgi, kā pārsēju, kas varētu brūci atplēst par dziļu.

– Reanimācijā nevienam neļāvu raudāt. Dzinu laukā. Ne visi bija spējīgi ieiet palātā un redzēt Kristīni tādu. Teicu: ja nevar turēt, nav ko nākt!

Pat komā guļot, Kristīne automātiski griezās prom no ikviena ienācēja. Vienīgi Ivaram ienākot, citādi sakustējās, seja atplauka. Tas bija kā mīlestības apliecinājums.

Pamazām viņa sāka virināt acis, mosties. Abi ar Ivaru skatījāmies monitorā­ – ja sirdspuksti kļuva straujāki, pulss paātrinājās, zinājām, ka Kristīne mūs jūt.

Reanimācijas palātā nāca fizioterapeite, lai kustinātu gulošos. Teica, ka pat šādā stāvoklī jūtams Kristīnes stingrais raksturs, viņa neļaujas, pretojas. Meita vienmēr bijusi tāda šerpa, pārgalvīga, spītīga. Ko izdomās, to izdarīs. Šajā situācijā tas izrādījās pozitīvi, palīdzēja atlabt.

Kapelāne Inese Lūse piedāvāja veikt slimnieka sakramentu – ar Dieva žēlastībām stiprināt cilvēka dvēseli un miesu. Saminstinājos un atteicu. Kristīne nebija ļoti ticīga, kad nāks pie samaņas, lai izlemj, vai to vēlas. Bet kādu dienu palātā negaidīti ienāca mācītājs. Jutis, ka te nepieciešams atbalsts. Skaitījām kopā lūgšanas, meita tika svaidīta eļļām…

Tagad zinu, ka jāļaujas visam, kas var dot spēku, sniegt atbalstu. Pat ar nemaņā esošu cilvēku visu laiku jārunā. Māsiņas zināja stāstīt – tas, kuru kopj tuvinieki, atveseļojas daudz ātrāk.

Masēju un dīdīju meitu, cilāju galvu augšup, lai mazinātos spiediens smadzenēs. Kristīne vēl nerunāja, bet sparīgi sita ar roku pa gultu, sak, laid lejā.

Lasīju priekšā grāmatu, liku klausīties pazīstamu balsu ierakstus, nomierinošu, viņai tīkamu mūziku. Tas viss var veicināt atmiņas atgriešanos.

Mēs domājām, ka Kristīnei būs svarīgi atlabt bērna dēļ. Lai netraumētu mazo, sākumā mānījāmies, teicām, ka mamma aizbraukusi, pēc tam, ka nokritusi no trepēm un aizvesta uz slimnīcu. Estere neko nevaicāja par mammu, tas šķita dīvaini. Psiholoģe skaidroja, ka bērns jūt daudz vairāk, nekā pieaugušie domā.

Nevienam neienāca prātā, ka Kristīnei ir nodzisusi visa iepriekšējā dzīve. Bija aizmirsusi pat to, ka viņai ir meita.

 

Mācījos pirmajā klasē

Kristīnes sejā pavīd ciešanas, atminoties to dienu. Ārsts tuviniekus brīdinājis, ka slimnieci jāsagatavo satikšanās brīdim ar meitiņu. Taču neviens nepateica, kā tas jādara.

– Estere ienāca palātā. Pēkšņi manā atmiņā atvērās kādi vārti, tajos uzplaiksnīja – meita! Mana meita! Galvā notika emociju sprādziens, pārņēma histērija. Bērns šausmīgi nobijās, nesaprata, kādēļ tā uzvedos. Arī Maikls bija līdzi, puika sāka ļoti raudāt.

Bet es jau nenojautu, kas ar mani notiek. Pat nezināju, cik esmu veca. Atcerējos, ka bija 24, bet – cik tagad, varbūt jau pagājuši vairāki gadi?!

Savu jauno dzīvi daudz skaidrāk atminos no dienas, kad sāku runāt. Tas notika gandrīz pēc diviem mēnešiem. Logopēde teikusi – jūtu, ka Kristīne jau var runāt, tikai traucē kaut kāda barjera. Norājusi mammu, ka ar mani auklējas, droši vien esot vienīgais bērns ģimenē, lutekle. Māte pretī – man ir trīs bērni, visus mīlu vienādi.

Tad mamma sāka rāt mani. Provokācija nostrādāja. Piepeši izdvesu kaut kādu skaņu. Tā nāca laukā švaka un klusa, tomēr bija.

Vispirms apguvu burtus. Mamma rādīja tos ābecē un lika nosaukt. Kā tādam pirmskolniekam. Tad ķērās pie vārdiem. Tie bija īsiņi, bet pēc katra biju ļoti nogurusi. Kamēr sāku runāt raitāk, pagāja ilgs laiks. Sacīju visu klusi un lēni, daudzi pat nesaprata.

Atmiņā palicis dakteris Aigars Vugulis. Citi ārsti runājās tikai ar mammu, es sēdēju blakus kā mēbele, bet Vugulis mammu apklusināja un stingri teica: Kristīne pati var pateikt! Izrādās, es to patiešām varēju.

 

Gāju soli pa solim

­20130606-113031-37– Pēc slimnīcas nonācu ​​​​​​​​rehabilitācijas centrā Jaunķemeros. Tur bija stingrs režīms, vingrinājos gandrīz nepārtraukti. Sāpēja, bija grūti, bet darīju. Pat dienas sajuka, visu laiku viens un tas pats. Piemēram, to vien darīju, kā mēģināju pagriezt nekustīgo plaukstu. Līdz – nezinu, kādā veidā – tā pēkšņi pagriezās. Tā bija laimīgākā diena, īsti svētki.

Ergoterapeite Anita izstāstīja – lai ķermenis klausītu, vajadzīgs acu kontakts. Ne tikai smadzenes dod impulsu organismam, arī organisms dara to pašu, notiek mijiedarbība. Patiesi, ja skatījos uz roku, varēju to pakustināt, citādi neizdevās.

Sākumā labā roka bija stīvi pievilkta pie krūtīm. Vingrināju, taisnoju pa mazumiņam, pa centimetram. Pamazām izdevās.

Atceros dienu, kad pēkšņi pacēlās labās rokas pirksts. Nespēju noticēt – tas bija brīnums! Kopš tā brīža Anita man šķita kā pats Dievs – viņa taču panāca, lai kustinu pirkstu!

Ergoterapeite mācīja sadzīvot ar to, kāda esmu. Kā prast apģērbties, veikt sevis apkopšanas darbiņus. Attīstīju sīko pirkstu motoriku, muskulatūru – tā iekustinot arī domāšanu un runu. Turpat Jaunķemeros mācījos mizot kartupeļus ar kreiso roku. Tomēr labo lika trenēt visu laiku.

Katra kustība sagādāja ciešanas. Bija grūti pat sēdēt. Jau slimnīcā mani sāka likt ratiņkrēslā. Galva reiba, mocīja nespēks. Turklāt iekšā viss kliedza – negribu ratiņkrēslā! Jaunķemeros mamma izveda mani pastaigā, mudināja smaidīt. Gluži vai uzsprāgu dusmās – šitajā krēslā nekad nesmaidīšu! Citādi būšu savu nevarību pieņēmusi.

Tikai tad, kad Vaivaru rehabilitācijas centrā iepazinos ar sportistu Aigaru Apini, paralimpisko spēļu čempionu, pasaules rekordistu, sapratu: arī esot ratiņkrēslā, var dzīvot lieliski un piepildīti. Viss atkarīgs no paša. Aigars bija tik pozitīvs, iedvesmojošs! Kopā spēlējām kārtis un dzērām kafiju.

Dažādās sanatorijās pavadīju gadu, darīju visu, ko speciālisti ieteica. Ergoterapeites klātbūtnē pirmo reizi piecēlos kājās, mācījos stāvēt, tad iet. Vispirms ar stumjamo staiguli, uzgūlos tam un gāju pa solītim. Pagāju tikai dažus, vairs nebija spēka. Pēc tam apguvu iešanu ar kvadripoda palīdzību, tas ir tāds kā spieķītis ar četrām kājām, atbalsta punktiem. Noder, ja ir līdzsvara traucējumi.

Vaivaru rehabilitācijas centrā uz baseinu draudzene mani veda ratiņos, jo pēc tam galīgi nevarēju pakustēt. Kādu dienu medmāsa teica: tagad jāiet pašai. Esmu paklausīga – ja vajag, iešu ar. Virzījos pa gaiteni, soli pa solim. Sāku staigāt, jo pati gribēju audzināt savu bērnu. Estere ir visdārgākais, kas man ir.

Atceros, kā vēlāk apskaudu ratiņniekus. Viņi savos ratiņos – žvīks, žvāks! – uzreiz pāri ielai. Man bija jāiet ļoti lēnām, ar grūtībām, skaties tik, ka mašīna neuzbrauc. Protams, salīdzināt bija muļķīgi, bet tā jutos.

Kad tiku mājās, sākās īsts ergoterapijas pārbaudījums. Nezināju, vai varu paveikt šo darbu, kamēr nesāku darīt. Reiz griezu gaļu šķēlēs un pamatīgi savainoju roku, vajadzēja pat šūt. Mainīju aizkarus, pakāpos augstu. Nenoturēju līdzsvaru un nogāzos, labi, ka uz dīvāna.

 

Bija sāpes, nebija asaru

– Sāpju bijis ļoti daudz. Parastas sāpes pat vairs neizjūtu. Pagājušajā gadā sasirgu ar nierēm, sacēlās 40 grādu temperatūra, turējās piecas dienas. Uzskatīju, ka tas ir nieks, negribēju saukt neatliekamo palīdzību. Mamma atnāca trešajā dienā – vajadzīgi taču ātrie! Neļāvu! Pierunāja tikai pēc divām dienām. Kad ārsts uzsita nieru apvidū, sapratu – man taču visu laiku sāpēja.

Visbriesmīgāk bija, kad sākās problēmas ar lauzto atslēgas kaulu. Šādas sāpes nenovēlu pat lielākajam ienaidniekam. Tās varēja uznākt jebkurā brīdī, spēji, zibenīgi. It kā kāds iedurtu ar nazi un pagrieztu asmeni.

Dakteri parasti vaicāja, lai sāpes novērtēju desmit baļļu sistēmā. Šīs bija trīs reiz desmit! Pat pakliegt nevarēju, tikai sarauties kamoliņā un ciest.

Joprojām nespēju paraudāt ar asarām, to vienkārši nav. Iekšā smeldz nelāga sajūta, vēders sāp, kā gribas raudāt, bet asaras netek. Slikti, jo tās spējot cilvēku attīrīt.

Reiz skatījos filmu Hačiko, par apbrīnojamu suņa uzticību, un tad piepeši acīs parādījās valgums. Savulaik, kad nomira mūsu vecā sunīte Bonija, viņas bērēs nevarēju paraudāt. To pārmetu sev. Laikam Hačiko atgādināja Boniju, tas atsauca emocijas. Tagad ik reizi, kad prasās asaru, paņemu šo filmu.

Ārsti ilgi meklēja baiso sāpju cēloni. Mikroķirurgs Mārtiņš Kapickis uzreiz pasacīja, kas jādara. Viņš arī operēja traumēto atslēgas kaulu.

Gandrīz gadu pēc avārijas uznāca dīvainas saguruma un vājuma lēkmes, arī tādi kā dusmu uzplūdi. Pēkšņi visu aizmirsu, nesapratu, kur atrodos. Vai arī – galva strādāja, bet ķermenis atteicās darboties. Pārņēma šaušalīgs nespēks, nespēju kustināt ne rokas, ne kājas.

Izmeklējumos atklājās, ka smadzenēs radušās izmaiņas, sākusies sava veida epilepsija, tikai bez krišanas lēkmēm. Tās bija traumas sekas, ko veicināja intensīva mācīšanās. Sāku studēt Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā, kur cilvēki ar invaliditāti var iegūt augstāko izglītību bez maksas. Pamatīgā slodze kaitēja nervu sistēmai. Sāku dzert epilepsijas zāles, lai vainu novērstu. Mācības nācās likt malā.

Arī miegs ilgstoši bija traucēts. Nemaz nespēju aizmigt, galva strādāja kā motors, nepārtraukti malās iepriekšējo gadu spilgtākie notikumi. Tas bija mokoši, bezmiegs varēja kaitēt arī veselībai. Pārtraucu to ar puķi.

Metodi uzzināju miera terapijas nodarbībā, kas notika rehabilitācijas centrā. Iedomājos, ka galvā ir puķe. Ieelpoju un puķe iztēlē atplauka, izpūtu elpu – aizvērās. Tas palīdzēja atvairīt domas, ļāva atslābināties. Katru nakti divus gadus no vietas iztēlojos šo ziedu. Tā bija balta lilija. Pēc kāda laika ieraudzīju brīnišķi violetu liliju. Uztvēru to kā zīmi izmaiņām sevī.

Līdzīgi ar skaitļiem, arī tie bija zīmīgi – četrinieki vien. Ar šo numuru bija gan stāvs, gan palāta visās iestādēs, kur nonācu. Izlasīju, ka četri simbolizē smagu darbu, pacietību, tas palīdz pārveidoties.

 

Iepatikās nūjošana
20130606-111724-6

– Reiz mana fizioterapeite Liene Leske ieminējās, ka varētu palīdzēt nūjošana – galvā iesēstos pareizais iešanas stils, roka labāk iztaisnotos. Devos pie instruktores Baibas Smilas. Viņa neticēja, ka agrāk neesmu nūjojusi, tik labi sanāca jau pirmajā reizē. Gāju ar nūjām un gandrīz vairs nekliboju. Liene nofilmēja – gaita kļuva labāka, pat stāja mainījās.

Man patīk nūjot vienai. Eju pa meža ceļu, klausos mūziku. Divreiz nedēļā dodos pie Lienes uz nodarbību. Nūjoju turp un atpakaļ septiņus kilometrus. Iznāk dubulta slodze – gan vingrošana, gan nūju sports.

Ja kaut ko ļoti vēlos, cenšos tik ilgi, kamēr sanāk. Agrāk aizrautīgi braucu ar riteni. Vai gan to varu pēc avārijas? Pagājušajā vasarā tomēr nolēmu pamēģināt. Riteņbraukšana palīdzētu iztaisnot rokas, trenētu plecus.

Ar vienu kāju minos lēnāk, veidojās tāds kā pārsitiens. Nemācēju reaģēt, bieži kritu. Iemācījos slepus no mammas, citādi viņa diez vai ļautu. Kad stāstīju dakteriem, vienmēr uzsvēru – braucu ar īsto riteni. Lai nedomā, ka minos ar trenažieri.

Pamazām mācījos rakstīt, bet labā roka slikti klausīja. Sāku visu pierakstīt telefonā, tā izdevās veiklāk. Mana jaunākā apņemšanās – uzrakstīt īsziņu ar labo roku.

Reiz bankā lika aizpildīt veidlapu. Atvainojos, ka nevarēšu tik ātri un glīti kā citi. Beigās atsauca bankas vadītāju, lai ar parakstu apliecina, ka dokumentu pildījis pieaudzis cilvēks, ne bērns. Šādos brīžos smeldz sirds par savu nevarību.

Nolēmu, ka rokraksts jāuzlabo. Arī Esterei tas nebija pārāk smuks. Abas ar meitu cītīgi vilkām burtus, visu gadu trenējāmies. Sacentāmies, kurai izdevās glītāk. Estere jutās lepna, ka var man palīdzēt, pamācīt.

Līdzīgi strādāju ar runāšanu, logopēde ieteica lasīt skaļā balsī. Aizņēmos no kaimiņiem sešus sējumus par Hariju Poteru un katru vakaru lasīju bērniem priekšā grāmatu. Šie abi jau krāca, bet es turpināju skaļi lasīt. Bija interesanti, nevarēju apstāties.

 

Izjutu siltu palīdzību

Kristīne ievelk elpu, ielūkojas rozā blociņā, kur pierakstījusi svarīgāko. Atmiņa joprojām mēdz pievilt. Viņa pajoko par blociņa krāsu – joprojām izvēloties visu rozā, kaut sen jau laiks kļūt pieaugušai.

Ļoti būtisks bija tuvinieku un draugu atbalsts. Nezinājusi, ka arī sveši cilvēki ir gatavi palīdzēt nelaimē. Slimnīcā viņai sākās iekšēja asiņošana, vajadzēja asinis. Brāļi palaida ziņu internetā, pieteicās ļoti daudzi. Draugi, radi no laukiem, attāli paziņas. Daudzi kolēģi no Fazer kafejnīcas, kur Kristīne sāka strādāt pirms avārijas, arī cilvēki, kuri viņu nemaz nepazina.

Materiālu atbalstu visu laiku sniedza radinieks Igors. Pateicoties viņam, Kristīne varēja ilgstoši veikt rehabilitāciju. Igors arī tagad nemitējas urdīt – nedrīkst padoties, nodarbības jāturpina.

Alise, ar ko viņa agrāk draudzējusies, uzzinot par notikušo, uzreiz metusies talkā. Ielikusi internetā aicinājumu, daudzi atsaukušies. Naudu sūtījis pat paziņa ar kolēģiem no Briseles. Tas bija liels atspaids.

– Alise atveda agrāko dienu fotogrāfijas, tās varot atjaunot atmiņu. Kopīgi līmējām bilžu kolāžu par manu nākotni – tas palīdzot īstenot sapņus.

Ļoti novērtēju, ja neuzkrītoši palīdz. Šogad Vasarsvētkos bijām zaļumballē Siguldā. Pēc dejas Ivars satika pazīstamu puisi. Devos atpakaļ pie mūsu bariņa. Paskatījos uz trepēm un sapratu, ka nav kur pieturēties, tātad pati nevarēšu nokāpt. Pieskrēja Ivara draugs Māris un pasniedza roku. Saredzēja īsto brīdi, kad vajag nākt talkā.

Esmu priecīga par savām draudzenēm. Ik pa laikam kāda izvelk mani no mājas, sarīko meiteņu tusiņu krodziņā. Arī es cenšos. Vienai draudzenei palīdzu tikt galā ar viņas trim mazajiem, dodos kopā pastaigā.

Sākumā avāriju uztvēru kā sodu. Ko nepareizi darīju? Kāpēc tā notika? Bet vairs ar šiem jautājumiem nenomokos. Tas notika tādēļ, lai es kļūtu labāks cilvēks.

Agrāk, ja redzēju – kādam nav izmazgāti mati vai pavirši apģērbies, pat negribēju iepazīties. Tāds nav neko vērts! Biju ļoti kategoriska, droši vien augstprātīga. Tagad redzu cilvēkus citādi.

Šodien iedevu naudiņu bezpajumtniecei, pamanīju, ka viņai ir veselības problēmas. Ja kādam nevarīgākam ļautiņam grūti iekāpt tramvajā, eju klāt, palīdzu. Pasniedzu roku, ja tāds cilvēks mēģina pārvietoties braucošā transportā. Zinu, cik tas grūti, arī pati to īsti nespēju.

Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā mācījās puisis, kam bija bērnu trieka, runāja un pārvietojās ar grūtībām. Citi viņu ignorēja. Nebiju iedomājusies, ka arī šajā vidē iespējams būt izstumtam. Man tas nepatika. Reiz pusdienlaikā piesēdos pie viņa galdiņa, sākām tērzēt. Viņš izrādījās jauks cilvēks. Teica, ka ir pagodināts. It kā es būtu kāda valsts prezidente.

 

Meklēju jaunus izaicinājumus

DSC08452– Ilgu laiku pēc avārijas staigāšana bija nepārtraukts un sūrs darbs. Liku soli – piepūle. Tāpat, lai pakustinātu roku. Koncentrējos tikai uz darbu ar savu ķermeni, neko citu apkārt neredzēju. Tādēļ ļoti vēlējos, lai ātrāk pienāk brīdis, kad varu vienkārši pastaigāties atpūšoties. Esmu laimīga, ka tagad jau to varu. Baudu svaigo gaisu, dabas skaistumu, skatos uz kokiem, zāli, puķēm!

Visi ārsti teica – pirmais gads ir izšķirošais. Gads pagāja, bet vēl nebiju pilnībā atveseļojusies. Pārņēma izmisums – viss, tāda arī palikšu… Vēlāk uzzināju, ka tik smagā gadījumā atlabšanai nepieciešams ilgāks laiks.

Ik pa laikam jau uznāk melnie caurumi. No depresīvām domām izkļūstu, turpinot darīt. Arvien jāizdomā sev jauni mērķi.

Pērn apguvu dekupāžu, sāku izrotāt sveces. Taisīju tās visu gadu, dāvināju draugiem un paziņām. Sāku atkal peldēt. Pirms avārijas tas ļoti patika, bet nu ikviens ūdens – pat silts baseins – šķita ledusauksts. Tomēr pārvarēju sevi, iemetos jūrā.

Šovasar gribu atsākt braukt ar skrituļslidām, arī tas kādreiz aizrāva. Gribu atkal iemācīties vadīt mašīnu. Atrast interesantu darbu. Pelnīt pati, nevis saņemt invalīda pabalstu.

Ja nolemju, ka vēlos kaut ko paveikt, vienkārši daru. Dienu no dienas, visu laiku, neatlaidīgi.

 

Kristīnes atziņas, kas var palīdzēt citiem

✓ Ja gadās nelaime kā man, kad skartas kustību un citas funkcijas, svarīgi pēc iespējas ātrāk sākt vingrināties. Jau ar pirmo dienu! Fizioterapeits vai ergoterapeits ierādīs, kā to darīt pareizi. Un nedrīkst pārtraukt.

✓ Dzīvošana būtu daudz vērtīgāka, ja cilvēks novērtētu Dieva doto. Kaut vai pašu vienkāršāko – ka var bez pūlēm pagriezt plaukstu, staigāt, runāt, rakstīt vai iemigt uzreiz, tikko ieliekas gultā.

✓ Noskatoties franču filmu Skafandrs un tauriņš, biju satricināta līdz sirds dziļumiem. Pat ja vari tikai mirkšķināt acis, tava dvēsele spēj dziedāt. Šādas filmas palīdz bēdās nenošļukt.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+