Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
11. augusts, 2015
Drukāt

Drēviņš un Udaļcova. Pesimistiskais avangards

Foto - LETAFoto - LETA

Cik daudzi no mums pazīst mākslinieka Aleksandra Drēviņa vārdu? Visticamāk, daudzi bija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā pirms rekonstrukcijas, kur pastāvīgajā ekspozīcijā gadiem ilgi varēja apskatīt viņa darbus, tomēr diez vai atmiņā uzreiz uzpeldēs kāds no viņa gleznojumiem.

Tāpat mēs zinām, ka daudzi latviešu mākslinieki Pirmā pasaules kara laikā palikuši Padomju Krievijā. Bet atkal, neizbēgami, mums pirmā izlēks asociācija ar Gustava Kluča vai Kārļa Johansona vārdu, atstājot Aleksandru Drēviņu it kā otrajā lomā. Tomēr gribētos domāt, ka izstāde “Aleksandrs Drēviņš un Nadežda Udaļcova. Laiku virpulī”, kas šobrīd notiek Mākslas muzejā “Rīgas birža”, beidzot izcels šā mākslinieka vārdu no nepelnītas aizmirstības.

Neskatoties uz divu mākslinieku uzvārdiem izstādes nosaukumā, šā stāsta galvenais varonis nepārprotami ir Aleksandrs Drēviņš. Viņa sievas un domubiedrenes gleznotājas Nadeždas Udaļcovas darbi šajā ekspozīcijā vairāk palīdz izcelt svarīgus aspektus vīra radošajā biogrāfijā nekā runā par šīs unikālās sievietes patstāvīgās daiļrades attīstību. Te ir tikai daži mājieni uz šīs “krievu avangarda amazones” agrīno aizrautību ar kubismu un abstrakto mākslu, viņas individuālu un neatkarīgu redzējumu, kas ļāva Udaļcovai vienai no pirmajām diskutējot ar Maleviču, atvadīties no viņa suprematiskās diktatūras un galu galā atgriezties pie glezniecības, kas balstās krāsās un dabas vērošanā. Tālākais viņas dzīves periods un mākslas meklējumi jau ir tieši saplūdināti ar Aleksandra Drēviņa vārdu.

Šī disproporcija nav radusies mākslīgas manipulācijas ietekmē vai mēģinot izcelt vienu un noklusēt otru mākslinieku. Vienkārši izstādes kodolu veido gleznas no Pētera Avena kolekcijas (papildināti ar darbiem no LNMM, Valsts Tretjakova galerijas un vēl dažu privātkolekcionāru krājumiem), kurš jau izstādes atklāšanā pietiekami provokatīvā veidā noformulēja savu viedokli, sakot, ka Drēviņš ir visnozīmīgākais un visizcilākais latviešu mākslinieks, kura māksla ir unikāla parādība arī pasaules kontekstā. Varbūt par šo domu uzreiz gribas ironiski pasmaidīt un aizmirst, bet daudz interesantāk katram pamēģināt pierādīt šo hipotēzi. Galu galā izstāde dod ļoti plašu materiālu, kas ļauj ieraudzīt gandrīz visu mākslinieka radošo ceļu.

Nav šaubu, ka Aleksandrs Drēviņš ir latviešu mākslinieks, vismaz gleznieciskos pamatus, kas ļoti bieži nosaka visu tālāko radošo gaitu, viņš apguvis pie “vislatviskākā” ainavista Vilhelma Purvīša Rīgas pilsētas mākslas skolā. Bez Drēviņa nevar iztēloties arī latviešu modernisma pirmsākumus. To apliecina Jāzepa Grosvalda “Trīs mākslinieku” grupas portrets, kur mūsu varonis stāv aizdomājies ar pīpi rokās blakus muzikālajam Voldemāram Tonem un kautrīgajam Konrādam Ubānam. Bet tālāk seko bēgļu gaitas un atbilstoši gleznu sižeti, Maskavas avangarda atmosfēras iepazīšana un pirmie eksperimenti ar bezpriekšmetisko glezniecību, un svarīgais – 1919. gads –, kurā viņš apprecējās ar Nadeždu, iznīcināja lielāku daļu savu abstrakto gleznojumu un devās brīvā “peldējumā”, nepiederot nevienam grupējumam, bet cītīgi studējot dabu. Pakāpeniski no dabas etīdēm izaugusi viņa jaunā un tik ļoti neparastā ekspresīvā maniere.

Iespējams, ka tā ir saistīta ar kādām filozofiskām pārdomām, bet precīzi mēs nezinām – Drēviņam ne pārāk patika rakstīt. Viņa ainavas piepildītas it kā ar “Straumēnu” plūstošas dzīves sajūtu. Viņa gleznās daba atrodas nemitīgā kustībā un sastāv no savstarpēji sajauktām stihijām. Lauku taciņa kā ūdenskritums gāžas lejā, kalnu grēdas sabangojušās kā jūras viļņi, bet daudzveidīgi augi nemierīgi stiepjas debesīs. Šajās ainavās arī reti cilvēki neizbēgami kļūst par šīs varenās straumes sastāvdaļu.

Tomēr idilliskie braucieni ar sievu uz Urālu, Altaju un Armēniju plenēros beidzas 20. gs. 30. gados, kad Drēviņa māksla atdūrās pret bargu kritiku un apsūdzībām formālismā. Drēviņa vientuļās, pārsvarā drūmās ainavas patiešām nebija piemērotas jaunās un priecīgās padomju dzīves propagandai. Tostarp tur nevar pat atrast avangarda mītam tik būtiskas koncepcijas par nākotni, dzīves celtniecību, mākslas varu un tamlīdzīgi. Glezniecības “nepareizs” un “kontr­revolucionārs” raksturs, kā arī dalība latviešu kultūras un izglītības biedrībā “Prometejs” zināmā mērā noteica mākslinieka traģisko dzīves finālu 1938. gadā Butovas poligonā. Bet varbūt tāpēc, ka Aleksandram Drēviņam izdevās savienot savā dzīvē un mākslā radikālo individuālismu ar traģiskā fināla priekšnojausmu, mēs tomēr varam kaut daļēji piekrist Pēteram Avenam un nosaukt šo izcilo latviešu mākslinieku par krievu avangarda centrālo figūru.

VIEDOKLIS

Andra Kalnača, Latvijas Universitāte: “Par Aleksandru Drēviņu zināju jau agrāk – virkne viņa gleznu bijušas skatāmas muzejā arī iepriekš. Jāatzīst, ka šīs jau zināmās bēgļu tēmas gleznas izstādē likās jo­projām vienas no mākslinieka labākajām, jo vēlākā laika posma gleznās šķita, ka mākslinieks turpinājis dažādus radošus meklējumus, kas, paradoksāli, bet nav varbūt aizveduši līdz tikpat atturīgi elegantam krāsu un formu salikumam kā agrīnās daiļrades darbos. A. Drēviņa dzīvesbiedres Nadeždas Udaļcovas gleznas redzēju pirmo reizi, tajās pārsteidza tumšie toņi un vispār krāsu salikums. Lai šīs gleznas novērtētu, noteikti būtu vērts skatīt kontekstu – plašāku mākslinieces darbu klāstu.”

Sagatavojusi KATRĪNA ANTONOVA

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+