Kultūra
Kultūrpolitika

Dziesmu svētkiem vajag jaunus kodus. Saruna ar māksliniekiem Annu un Krišu Salmaņiem 16


Mākslinieki Anna un Krišs Salmaņi uzskata – 21. gadsimta sākumā dziesmā jāieliek kaut kas vairāk uz nākotni vērsts, lai skrien skudriņas pār kauliem, kā klausoties Vītola “Gaismas pili”.
Mākslinieki Anna un Krišs Salmaņi uzskata – 21. gadsimta sākumā dziesmā jāieliek kaut kas vairāk uz nākotni vērsts, lai skrien skudriņas pār kauliem, kā klausoties Vītola “Gaismas pili”.
Foto – Timurs Subhankulovs

Purvīša balvas jubilejas gadā Latvijā lielākā un prestižākā mākslas balva ir aizceļojusi pie mākslinieku grupas – Annas Salmanes, Kriša Salmaņa un Kristapa Pētersona –, kuru kopdarbs – balvai nominētā izstāde “Dziesma” LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā 2015. gada vasarā – piedāvāja svaigu skatu uz teju 150 gadu seno Dziesmu svētku tradīciju. Izstādei “Dziesma” mākslinieki saskaitīja vārdus, kas izmantoti Latvijas 1990. līdz 2013. gadu Vispārējo latviešu Dziesmu svētku Noslēguma koncertu dziesmās. Tekstos visbiežāk lietotais vārds ir “saule”, tam seko “meita”, bet trešajā vietā ir “Dievs”. Izstādei izvēlēts vārds “Dievs” kā pretrunīgākais, un Kristaps Pētersons izveidoja kompozīciju “Dievzemīte I” no 184 dziesmu fragmentiem.

– Vai paredzējāt, ka “Dziesmu” nominēs Purvīša balvai?

Anna Salmane: – Kad izvirza, vienu brīdi jau liekas, ka balva būs, citu, ka nebūs. Es centos par to īpaši nedomāt.

Krišs Salmanis: – Es jau pirms tam esmu divas reizes par to domājis (Krišs Salmanis izvirzīts Purvīša balvai arī 2009./2010. un 2011./2012. gada periodā. – L. K.). Biju satrenējies. Kā teica Anna – kā būs, tā būs slikti.

– Anna un Krišs Salmaņi, varbūt daļa lasītāju to nezina, ir brālis un māsa, un tādējādi mākslinieciskās noslieces nāk no viena avota. Tomēr, sevišķi Kriša portfolio paskatoties, šķiet – panākumu pietiktu krietni garākam mūžam.

K. S.: – Jā, arī pats reizēm brīnos. Šķiet – esmu uztaisījis pāris foršas lietas, kas pašam patīk un liekas labas. Darbs Venēcijas biennālei (2013. gadā Krišs Salmanis kopā ar Kasparu Podnieku veidoja Latvijas paviljonu Venēcijas biennālē “Ziemeļi-ziemeļaustrumi”. – L. K.), protams, pāris personālizstādes, bet, lai tos pāris labos darbus varētu paveikt, cik tur darba ieguldīts, tomēr tas jau aizmirstas.

A. S.: – Krišs ir ļoti disciplinēts un ar lielām darba spējām.

K. S.: – Bet sākās jau mums abiem vienādi. Vecāki bija mākslinieki, neko mums neliedza. Tas pat vienā brīdī šķita aizdomīgi, ka mani visu laiku tikai slavē. Atceros, tētis bija ļoti lepns, kad uz sienas uzrakstīju viņa vārdu, kā nu mācēju, “Euris” – Juris viņu sauc.

A. S.: – Nē, uz tapetēm laikam gan zīmēt tomēr nedrīkstēja. Atceros – man bija četri vai pieci gadi, sēdēju pie galda un švīkāju ar zaļu krītiņu pa baltām tapetēm un skatījos – bārsies vai nebārsies?

– Jums abiem bērnībā apkārt bija mākslinieciska vide…

A. S.: – Jā, visu laiku – kad bijām mazi, abi vecāki strādāja Latvijas Nacionālajā operā (Juris Salmanis ir LNO scenogrāfs, Anta Rozefelde bija kostīmu māksliniece. – L. K.), tur apkārt bija dziedāšana, butafori, šūšanas darbnīcas. Ja teicām, ka nav ko darīt, iedeva lapu – ņem, pazīmē… Man līdz kādiem septiņiem vai pat vairāk gadiem likās, ka visi cilvēki ir mākslinieki, – tie, kuri tramvajā un veikalā aiz letes, ir izņēmums. Zemapziņā man sēž, ka cilvēks ir mākslinieks.

Bet ceļš pie mākslas man sanāca garāks un līkumaināks nekā Krišam. Ar Sorosa stipendiju pabeidzu vidusskolu Anglijā, un mākslas skolotāja teica, ka vajadzētu stāties augstskolā. Tās bija 90. gadu beigas, kad vecākiem bija ļoti maz naudas, Latvija nebija Eiropas Savienībā, mācību maksa bija apmēram 3000 mārciņu gadā, bet vecāki saņēma kādus 80 latus mēnesī. Iestājos Senmārtinas mākslas koledžā, naudu nedabūju un mācīties, protams, nevarēju. Tomēr bija sajūta, ka esmu bijusi gana laba, lai uzņemtu, mēģināju Latvijas Mākslas akadēmijā, tur mani nepieņēma. Tad 21 gada vecumā man likās, ka esmu veca, nekur vairs neiestāšos, palikšu neizglītota (smejas), kaut kur ir jāstājas, tāpēc izmācījos filozofiju. Un tad jau sajutos pavisam veca, skaidrs, uz mākslu vairs nav cerību. Bet nevarēju šo domu dabūt ārā. Man patika filozofija, arī mācīt filozofiju patika (Krišs iestarpina, ka Annai padevies, viņas audzēkņiem bijuši labi panākumi), tomēr visu laiku bija sajūta, ka tas nav tas, kas man jādara. Tad tomēr radās iespēja studēt mākslu Anglijā.

K. S.: – Re, interesanti uz to no Annas perspektīvas paskatīties. Man vienmēr liekas – Anna par mani trīs gadus jaunāka, loģiski, ka viņai nav tik garš tas portfolio. Un Anna bija galvenais dzinējspēks projektā “Dziesma”. Visur raksta: Krišs Salmanis, Anna Salmane, Kristaps Pētersons, bet loģiskāk būtu – Anna Salmane, Krišs Salmanis sadarbībā ar Kristapu Pētersonu.

Galerijas nosaukums


– Venēcijas biennāle ik reizi tiek ļoti apspriesta. Kriš, kāda jums bija biennāles pieredze?

K. S.: – Protams, Venēcija ir milzu notikums, un skaidrs, ka pārstāvēt savu valsti, veidot tās paviljonu ir notikums, kas raisa arī bailes, jo tā ir liela atbildība. Tāpēc esmu priecīgs, ka ideja man bija jau iepriekš – biju to atlicis uz laiku, kad būšu turīgs un varēšu atļauties to īstenot. (Venēcijai Krišs Salmanis bija radījis instalāciju, kas bija īstenota kā telpas vidū pie jumta kores ar galotni uz leju piestiprināts astoņus metrus garš koks, kurš ar astoņu sekunžu intervālu šūpojās no vienas puses uz otru. – L. K.) Ja būtu īsā laikā bijis jāizgudro projekts speciāli Venēcijai, tas būtu bijis par grūtu. Atziņa, iespējams, ir – vislabāk, ja strādā visu laiku un ne vienmēr ar konkrētu mērķi, mēģinot pielāgoties kādam notikumam.

A. S.: – Mums jau ar “Dziesmu” arī tā bija – radās kā melns joks, un, kad Šelda (kuratore Šelda Puķīte. – L. K.) mūs uzaicināja uz kopīgu projektu, vispirms domājām, ko darīt, un tad atcerējāmies šo domu.

– Starp citu, “Dziesmas” pieteikumā abi sakāt, ka esat piedalījušies Dziesmu svētkos. Dziedat? Dejojat?

K. S.: – Skolā es dejoju, piedalījos arī Deju svētkos, bet vairs neatceros, vai tie bija lielie vai mazie. Septiņus gadus dziedāju Mākslas akadēmijas korī, tad “Burtniekā”, piedalījos arī Dziesmu svētkos.

A. S.: – Es vairāk esmu bijusi skatītājos, sevišķi spilgti iespaidi vienmēr bija no gājiena. Tie ir bijuši svētki aizvien, līdz pat pēdējiem svētkiem, kad radās pārdomas, kuras izpaudām savā darbā. Daļa skatītāju domā, ka esam pret Dziesmu svētkiem, bet tā nav.

– Kristaps Pētersons gan savā pieteikumā darbam teicis, ka šī tradīcija būtu jāizbeidz…

A. S.: – Domāju, ka viņš kā ļoti konceptuāls komponists uzskata – kora dziesma jaunrades ziņā ir apstājusies. Mēs saprotam viņa viedokli, bet paši domājam citādi. Latviešiem tik ļoti patīk kašķēties un šķelties, bet Dziesmu svētkos visi sanāk kopā, turklāt šī tradīcija jau tik ilgi ir aktīva. Mēs esam par tradīcijas turpināšanu, jautājums tikai par to, cik kvalitatīvi ir jaundarbi, kā mēs sevi uzrunājam no skatuves, kādi paši sev izliekamies, un vai mums sevi 21. gadsimtā nav jāuzrunā citādi? Vai dziesmām 21. gadsimtā nav vajadzīgi jauni vārdi, tādi, kas stāsta, kādi esam tagad, nevis skatoties mītiskajā pagātnē, pirmskara Latvijā, kas, visticamāk, nemaz tāda nebija, kā mēs to iedomājamies.

K. S.: – Patiesībā jau Dziesmu svētki ir tikai pirmais punkts, boja, pie kā pieķerties, kad runājam par pašidentitāti. Pirmais, ko piesaucam, kad jautā, kas mēs, latvieši, esam. Bet tad uzreiz sakām, ka igauņi jau vispār ir tomēr labāki, un pēdējā laikā pat ieviesies vārds “vaimanoloģija”. Ar vārdu skaitīšanu Dziesmu svētku dziesmās gribējām pārbaudīt, vai neesam uzķērušies uz vaimanoloģijas kārdinošā āķa.

– Pirmie trīs dziesmās visbiežāk lietotie vārdi bija gana pozitīvi – Saule, meita, Dievs…

A. S.: – Jā, paši par sevi pozitīvi, bet, kad tie atkārtojas jaundarbos, redzams – tie tomēr ir veci vārdi. Skaidrs, kas bija saulīte 19. gadsimta ļaudīm, bet mūsdienās, skatoties saulrietu, nevar aizmirst par klimata pārmaiņām, par to, ka Saule kādreiz izdzisīs… 21. gadsimta sākumā dziesmā jāieliek kaut kas vairāk uz nākotni vērsts, lai skrien skudriņas pār kauliem, kā klausoties Vītola “Gaismas pili” – kaut ko tikpat spēcīgu no šīs dienas.

K. S.: – Vērts paskatīties, vai mūsdienu jaunie dzejnieki raksta par Saules meitām un Dieva dēliem, vai tomēr meklē citas, jaunas metaforas un simbolus.

A. S.: – Lietojot vecos kodus, vairs īsti neieklausāmies, un tas ir izšķērdīgi, jo enerģija Dziesmu svētkos ir ļoti liela.

K. S.: – Enerģija ir milzīga, varena, laba, ir forši kopā šūpoties un dziedāt foršu melodiju, bet, ja mēs par to vairāk piedomāsim, tā varētu būt vēl labāka.

A. S.: – Jā, dziedāt par to, kādi esam un varam būt, nevis to, kādi bijām vai it kā esam – ka mums ir grūti, jālūdz palīdzība, mēs paši nevaram. Bet mēs varam, jau 25 gadus varam! Vispār, tas, ka nepilniem diviem miljoniem cilvēku ir sava valsts, zeme, kultūra – tas taču ir neaptverami! Es pārsvarā uzturos Londonā, – viņiem tas šķiet neaptverami.

K. S.: – Annai darba vietā ir pilnīgs kausējamais katls. Bet, ja pasaki, ka tavā valodā runā nepilni divi miljoni – viens Londonas mikrorajons –, tad gan uzreiz liekas citādi…

A. S.: – Jā, un tas mikrorajons saražo visu mūsu kultūru – Dziesmu svētkus, kino, pasaulslavenos mūziķus, kurus eksportējam… Protams, ir problēmas, kas jārisina, bet ir arī tik daudz kā lieliska, turklāt praktiski par velti. Kaut vai tas, ka vari paņemt tramvaja biļeti, aizbraukt uz mežu, kur tikpat kā neviena nav, vai ar pilsētas autobusu līdz jūrai – mums tas šķiet pašsaprotami. Londonā tu vari braukt un braukt, un braukt, un netikt ārā no Londonas un gaisa piesārņojuma. Protams, tur ir citas labas lietas. Bet arī problēmas ir visur. Jāatrod balanss, ar ko esi gatavs samierināties.

– Kad pirms vairākiem gadiem intervēju Ivaru Drulli, viņš teica – priecājas, ka mācījies mākslu ārpus Latvijas. Kā ir jums abiem? Anna mākslu mācījusies tikai ārpus Latvijas, Krišs – gan Latvijā, gan Vācijā.

K. S.: – Nu jau kādu laiku vairs neesmu mācījies LMA, tāpēc nevaru droši teikt, kā tas notiek šodien. Kad mācījos, pasniedzējs deva uzdevumu, kuram semestra beigās bija jādod risinājums. Un, kad beidzi studijas, saprati, ka visgrūtākais jau ir tieši izdomāt to uzdevumu. Vācijā ir tieši tā – pašam jāizdomā sev uzdevums, un pēc tam par to visu semestri tiek runāts.

A. S.: – Anglijā pirmajā semestrī bija viena lekcija un viens seminārs, tad studenti ik pa laikam sanāk kopā un apspriežas. Tur tu pats izlem, ko un kā darīsi. Tas māca patstāvību un arī izteikties par saviem darbiem.

– Man tieši no šī viedokļa šķita, ka uz šo Purvīša balvas izstādi būtu vērts atnākt, jo darbos patiesi tverta šodienas dzīve…

Saistītie raksti

K. S.: – Man liekas, ar laikmetīgo mākslu vispār ir tā – ja nenāc ar aizspriedumu “es jau neko nesapratīšu”, tad ir ļoti viegli, jo esam pieraduši dzīvot vizuālo materiālu gūzmā, šķirot tos, un māksla var palīdzēt vēl to izšķirot.

A. S.: – Varbūt jēdziens “laikmetīgā māksla” var radīt bažas, bet ir vērts aiziet un apskatīties bez aizspriedumiem.

K. S.: – Protams, jāņem arī vērā, ka ir laikmetīgā māksla, kas paredzēta, lai to nesaprastu. Ir mākslinieki, kuri cenšas nepatikt, provocēt, izsaukt negatīvu reakciju, bet tas ir gluži kā dzīvē. Tajā ir jēga.

RADOŠĀS VIZĪTKARTES

ANNA SALMANE

* Studējusi mākslu Goldsmita koledžā, Londonas universitātē, ieguvusi filozofijas maģistra grādu Latvijas Universitātē.

* Piedalās grupu izstādēs kopš 2001. gada, bijušas personālizstādes Rīgā, Londonā un Notingemā.

* Saņēmusi Purvīša balvu par izstādi “Dziesma”(kopā ar Krišu Salmani un Kristapu Pētersonu).

 

KRIŠS SALMANIS

* Studējis Latvijas Mākslas akadēmijā un Mediju mākslas akadēmijā Ķelnē.

* Bijušas personālizstādes Rīgā, Jūrkalnē, Viļņā, Hamburgā, Ņujorkā.

* Kopā ar Kasparu Podnieku veidojis Latvijas paviljonu Venēcijas biennālē (2013. gadā).

* Trīs reizes nominēts Purvīša balvai, saņēmis Purvīša balvu par izstādi “Dziesma”(kopā ar Annu Salmani un Kristapu Pētersonu).

LA.lv