Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
13. augusts, 2012
Drukāt

Eduarda Aivara (Aivara Eipura)
 dzeja

Dzimis 1956. gadā Pabažos, mācījies Saldū un Limbažos. Strādājis skolā, Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā, vairākos muzejos un laikrakstos, kā arī bijis alkoholterapeits Jelgavas narkoloģiskajā slimnīcā.

 

Iznākuši astoņi dzejoļu un viens prozas krājums (Dzejas balva par krājumu “Es pagāju”, 2002. g.). Dzīvo Jelgavā.

Trīs jautājumi Eduardam Aivaram

1. Kāpēc latviešu dzejnieki pārsvarā dzīvo Rīgā?

E. A.: – Tas atspoguļo vispārējo tendenci, jo mums ir viena ūdensgalva – puse no valsts. Ja būtu kāda līdzvērtīga pilsēta, kā Lietuvā Viļņa un Kauņa, varētu būt citādi.

2. Ko tev nozīmē dzejot?

– Tas nozīmē dzīvesveidu. Ja es nedzejotu, man daudz kas dzīvē būtu jāmaina. Dzīvē viss ir uz kaut kā rēķina – tad nu man uz dzejas rēķina ir gan izglītība, gan darbs, gan ģimene.

3. Vai sekoji līdzi olimpiskajām spēlēm?

– Protams! Pat rakstīju blogu “Kultūra un sports”. Tiesa gan, pa to vidu bija vairākas literāras nometnes, tādēļ BMX finālbraucienu redzēju tikai atkārtojumā.

 

Pērkons pie auss

Divas atvilktnes drēbju skapja pašā apakšā

Pilnas ar patronām, prapjiem un skrotīm,

Kas nu tiek izbērtas tepat uz grīdas.

Reksis smilkstēja, un vectēvs gatavojās,

Nakts rāvās čokurā, man nemierīgi murgojot,

Pienāca rīts, slapji krūmi un takas kā dziesmas,

Putni nobijušies kā diegi – tik reālas briesmas.

Pa purvu brien cilvēki, suņi, bises, patronas, skrotis,

Arī man lielie gumijas zābaki kājās

Kā divas ceturtdaļnotis.

 

Sāras mīlestība. Divus gadus vēlāk

Joprojām tu manās sajūtās esi tikpat viegls un gaišs 

Kā puķu lūgšanas vējā, rabarberu skābums un bezdelīgu spārnu asums.

Līgojot domas uz ūdensrozes, šķiet, ka esi tāds zirnekļa pavediens

Brīdī, kad rīta saule ņirbina pirkstu galos nakts rasas pērlīšu rožukroni. 

Tad arī dzestrajā mežmalā egļu zaros top trīsstūraini šūpuļtīkli.

Tie dzirksteļo maigajā saulē un silda kā rokdarbnieču darinājumi. 

Tu tieši kā šie tīkli – trausls, līgans un nesaraujams,

Kādu brīdi aizķeroties šajās trauslajās mežģīņu lamatās,

Tās stiepjas līdzi – spriegums kā ērģeļu taustiņiem. 

Mirkli vēlāk ir tikai skāruma šķitums uz vaiga.

Atskatoties neredz neko saplēstu, mežs joprojām mirguļo 

Svaigi atdzimušā zaļumā pēc vasaras kaislīgās tveices.

Atkal visi zirnekļa tīkli ir veseli, valgi, spoži un nevainīgi

Kā tauriņa spārni, kurus nav skāris cilvēka pirksts,

Tikai klāt glaudusies acs.

 

Dzejolis par to, kā attālas līdzības vārdi uzplīvo līdzīgi jaunradei

Es izmisumā sēžu tā kā izcirtumā,

Un izcirtums ir patiesībā drīzāk izzāģums.

Pie galda sēžu. Ēdu? Jā.

Ir tikai Dievs, kam pateikt paldies.

Sieva Īrijā.

 

Mazāk nekā 32 simboli

Viss ir saistīts: zobi kauli mugurkauls skelets tēvs 
(A.E.)

Piena zobu vieglums atvadoties

Mani aizkustina ne pa jokam,

Kaut kas viņos ir no jaunekļu nāves par dzimteni.

 

Īstie zobi – beidzot pieaudzis es esmu,

Kāpēc man vēl vajag viņus labot?

 

Slepus ieaudzis man gudrais zobs,

Vienā rītā biju tapis vieds,

Tikai velns no manis manu gudrību vēl ilgi bēdzināja.

 

Laika zobs par sevi beidzot atgādina,

To var labot tikai Viens Pats Zobārsts.

Tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu,

Tomēr priecājos, ka tur tik gara rinda.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+