Egils Līcītis: Deputāti sapņu pīpes dūmos 0
Kopš pasaulē piegrieztas skrūves smēķēšanai publiskās vietās, ļuļķētāji, kuri nevar atkratīties no netikuma, jūtas kā vajāti zaķi un trimdinieki pašu tēvijā. Nervozi, drebošām rokām atpogājot kārtējo paciņu un paslepu velkot dūmu, viņi pazemīgi nogaida – kas sekos tālāk!
Sen pagājuši laiki, kad nesmēķētāju tirānija pielietoja maigo varu, aprobežojoties ar ārstu tēvišķām pamācībām, cik kaitīgi sagandēt plaušas un ka nopīpots dūmkociņš saīsina dzīvi par 15 minūtēm. Pamazām pretsmēķēšanas cīnītāji ķērās pie aizvien ietekmīgākiem apkarošanas līdzekļiem un paņēmieniem, kas darīja bažīgu pat neuzvaramo “Marlboro” vīru. No vārdiem pārgāja uz darbiem. Aplīmēja smēķu paciņas ar atbaidošākajiem attēliem, piedraudēja vīriešiem ar laulības dzīves piederumu pāragru zaudēšanu, pacēla tabakas cenu no sīknaudas līdz bargām summām, aizliedza uzpīpēt parkos, pludmalē un balkonos.
Latvijā ar pīpotāju, šņabotāju, kokakolas dzērāju iebiedēšanu nodarbojas visu nelāgo atkarību un kārdinājumā krišanu pārmācības nama prorektors dr. Apinis, un viņam tas padodas ļoti sekmīgi. Daudziem, kas bija raduši saldināt dzīvi ar papirosu, prieciņu kā ar nazi nogriezuši, savukārt atlikušie pīpmaņi ir patvērušies Havanas cigāru klubu noslēgtībā vai uzdrošinās ievilkt pa dūmam vientulībā pie ziliem ezeriem ar makšķeri otrā rokā, aizbildinoties, ka kuplais dūms pakalpo kā pretodu līdzeklis.
Ar profesoru Apini uz vienu roku ir Saeimas deputātu labākā daļa, kuri piekrīt rekvizēt lielas cigarešu partijas, izkvēpināt pat tabakas šņaucējus un zelētājus, atļaut paša sātana ražotos izstrādājumus iegādāties ne no bērna kājas, bet tikai pensijas vecumu sasniedzot, un pārdotavas ierīkot vairs ne piparbodītēs, bet grūti sasniedzamās vietās – aiz lielā muklāja vai mežu dziļos biezokņos.
Diemžēl grūti kontrolējami un realizējami likumi nereitingo uz augšu likumdevēja prestižu un deputātus liedz uzlūkot kā nopietnus cilvēkus. Skolnieki pīpo, pieturvietās kūp dūmi, un, ja cigaretes netirgos koloniālpreču veikaliņos un kioskos, tad tās nopirks rūdītu kontrabandistu robežu šķērsojošu automobiļu bagāžniekos. Visi gribam sataupīt veselību, kāda nu smēķētājam palikusi, un negribam nokļūt zem pārmācības nama prorektora āmura uz laktas, bet, kad slēgs kioskus noieta trūkuma dēļ, vakars arī preses, košļeņu, sīkpreču tirdzniecībai – tad visi iesim bojā.
