Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
19. aprīlis, 2012
Drukāt

EK pārmet kuģu modernizācijas līdzekļu neizmantošanu 


damanaki_ek_7

Ar jūras lietu un zivsaimniecības komisāri Mariju Damanaki Briselē sarunājās Ina Strazdiņa.


– Eiropas Komisija bieži runā par zaļu un ilgtspējīgu zvejniecību Eiropas Savienības ūdeņos. Kādēļ EK nevēlas izskatīt iespēju jaunajā zivsaimniecības fondā lielāku atbalstu piešķirt tām valstīm, kas ražo pārtiku no zivju produktiem? Piemēram, Zviedrijā reņģes lieto zivju miltu ražošanai, ko izbaro lopiem, kas nav ilgtermiņa pasākums, savukārt Latvijā no tām ražo šprotes cilvēku pārtikai, tas ir produkts ar augstu pievienoto vērtību.

M. Damanaki: – Šā brīža zivsaimniecības politika patiešām īpaši nerūpējas par mūsu zivju priekšrocībām un vērtību. Taču tagad, kad mūsu ūdeņos ir mazāk zivju, mums šī politika būs jāmaina divos veidos. Vispirms, mums būs jāzvejo ilgtspējīgi, jo tas radīs vairāk pārtikas nākotnē. Otrkārt, mums zivis ir jāizmanto daudz vērtīgāk.

Vispirms par ilgtspējību – mēs vēlamies tai pievērst lielu uzmanību tieši tādēļ, ka mums rūp mūsu zvejnieki, nevis otrādi. Es varu jums pastāstīt ļoti konkrētu piemēru. Kopš esmu šajā amatā, 20 zivju krājumi tiek zvejoti ilgtspējīgā veidā. Kad es devos uz ES Padomi pārliecināt ministrus par šo nepieciešamību, tas izsauca milzīgu reakciju. Taču aizvadītajā gadā tikai Baltijas un Atlantijas zvejnieki ir saņēmuši lielākas nozvejas kvotas un gadā saņēmuši 135 miljonus eiro vairāk. Ja mēs sasniedzam maksimālo ilgtspējīgo nozveju visos komerciāli lielākajos zivju krājumos, tad mēs visā Eiropā iegūsim divus miljardus eiro kā papildu vērtību. Ja mums būs veselīgāki zivju krājumi, mūsu zvejnieki varēs zvejot vairāk.

Otra lieta, ko mēs cenšamies panākt, ir iegūt lielāku vērtību no nozvejotajām zivīm. Tādēļ mums būs jauni tirgus noteikumi, labāka marķēšana, lai cilvēki varētu zināt, vai zivs ir svaiga vai saldēta, kur tā ir noķerta.

– Taču mūsu zvejnieki vaicā, kādēļ EK neatbalsta tieši zivju pārstrādi un vērtīgāku izmantošanu, piemēram, tām pašām šprotēm?

– Problēma tāda, ka nauda, kas varētu palīdzēt zivju pārstrādes nozarei, saistīta ar Eiropas rūpniecības politiku, tāpēc nāksies iesaistīt arī citus dienestus.

 

Saprotu, ka Latvijai zivis ir ļoti nozīmīgs produkts, ko var arī eksportēt. Taču es domāju, ka mēs patiešām varam palīdzēt, un es to ļoti vēlos. Vienīgā problēma ir mūsu likumi un nosacījumi, un tā ir prerogatīva.

 

– Tātad zivju pārstrādātājiem ir cerība?

– Jā. Es domāju, ka mums vajag atrast līdzsvaru. Ja turpināsim zvejot vairāk un vairāk, nedomājot par nākotni, tad kādu dienu zivju krājumi beigsies. Tie nav izdomājumi, tā jau ir noticis. Piemēram, Ziemeļu jūrā bija ļoti izplatīta putasu zvejniecība, un pirms desmit gadiem tā sabruka, jo zivis gluži vienkārši neatjaunojās.

– Vai domājat, ka nozvejas kvotu samazināšana aizvadītajā gadā, kam pretojās Baltijas valstis, bija pareiza?

– Mēs nesamazinājām visu. Dažos gadījumos Ziemeļu un Baltijas jūrā, kā jau minēju iepriekš, mēs kvotas palielinājām.

 

Piemēram, austrumu mencām Baltijā mēs nozvejas kvotas palielinājām. Mēs nesamazināsim kvotas katru gadu. Mēs to darām tad, kad mūsu zinātnieki vērš uzmanību uz problēmu. Pēc viena diviem gadiem, kad krājumi būs atjaunojušies, kvotas atkal palielināsim.

 

– Zvejnieki ir satraukti par to, ka ES vairāk nedos naudu kuģu modernizācijai, lai gan izpildītas ES prasības un vecie kuģi ir sagriezti. Latvijā, kur ir veca flote, šī situācija ir ļoti akūta.

– Nākamajā finanšu periodā mēs pilnīgi noteikti dosim naudu kuģu modernizācijai, taču ne dzinēja jaudu palielināšanai, jo tas nozīmētu, ka spiediens uz zivju krājumiem būs vēl smagāks. Taču mēs varam dot naudu zvejas rīku modernizēšanai, drošības vajadzībām, zvejnieku apmācīšanai. Tas būtu ieguldījums nākotnē.

– Kādēļ kuģu modernizācijas nauda nav izlietota mērķim?

– Dalībvalstis nebija gatavas mums sniegt ļoti konkrētus ziņojumus un ainu par to, kāda to kuģu jauda ir. Mums nebija šo skaitļu par spīti tam, ka valstīm tas bija obligāts uzdevums. Un, godīgi sakot, šī nauda arī tika izlietota, lai palielinātu jaudu. Tā ir problēma. Pat tad, ja valstis ir ņēmušas naudu kuģu sagriešanai, tās joprojām zvejo. To mēs nevaram izkontrolēt. Ir vajadzīgs līdzsvars starp krājumu stāvokli un iespējām zvejot.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+