Viedokļi
Komentāri

Ekstrēmisma teorētiskie avoti 16


Pagātni nezinošajiem, propagandas manipulētajiem jauniešiem pat prātā neienāk, ka uz astoņdesmito gadu robežas islāma zemēs galvu un seju aizsedzošas sievietes bija kļuvušas par eksotisku retumu. Daudzas no šķietami “senām” tradīcijām patiesībā ir nesen atdzīvinātas vai no jauna radītas.
Pagātni nezinošajiem, propagandas manipulētajiem jauniešiem pat prātā neienāk, ka uz astoņdesmito gadu robežas islāma zemēs galvu un seju aizsedzošas sievietes bija kļuvušas par eksotisku retumu. Daudzas no šķietami “senām” tradīcijām patiesībā ir nesen atdzīvinātas vai no jauna radītas.
Foto – AP/LETA

Nezināšana ievērojami atvieglo primitīva radikālisma, fanātisma un terorisma iespējamību. Pirmkārt, tādēļ, ka humanitārās izglītības devalvācija globalizētā kapitālisma dominētajā pasaulē liedz jaunatnei analizēt dažādu kultūru un tradīciju ģenēzi. Koledžās tiek gatavots biznesa proletariāts, kas prot apieties ar “modernajām” tehnoloģijām, bet nav spējīgs ne patstāvīgi domāt, ne iedziļināties cilvēces vēsturē. Turklāt visās jomās (ieskaitot reliģiju un morāli) tiek piedāvāti gatavi “viedokļi” un “neapstrīdamas patiesības”.

Nesen iznākusī somu autora Jāko Hemēna-Antilas “Islāma rokasgrāmata” liek no jauna pārdomāt šos jautājumus. Atšķirībā no daudzām mūsdienās publicētām islāma enciklopēdijām, šī patiesībā nav rokasgrāmata. Tā ir dažādas tēmas ieskicējoša monogrāfija, kaut arī cenšas aptvert vēsturiskus, teoloģiskus un juridiskus aspektus. Nopietnas enciklopēdijas vai skaidrojoša leksikona, kur alfabētiskā kārtībā tiktu sniegts islāma terminu skaidrojums, latviešu valodā vēl joprojām nav.

 

Vai tiešām reliģija?

Savu viedokli autors pauž drosmīgi, nepakļaujoties ASV ģenerētajai konfrontācijas propagandai, vienlaikus atsedzot tās politiski ekonomisko pasūtījumu un patieso “skaldi un valdi” motivāciju (sākotnējais Tuvo Austrumu ekstrēmisms bija vērsts pret ASV kā neokoloniālisma realizētāju, nekādi uzbrukumi “Rietumu kultūrai” tie nebija). Domājošam lasītājam, saskaroties ar līdzīgu informāciju, uzreiz rodas jautājums: kas stāv aiz ekstrēmisma, reliģiski motivēta radikālisma un terorisma? Vai tiešām iedzīvotāju ticība, reliģija? Noteikti ne! Pirmkārt, vairākums radikāļu neorientējas ne islāmā kā reliģijā, ne islāma kultūras vēsturē. Arī Korānu var lasīt mehāniski, nesaprotot tur teikto, bet paļaujoties uz manipulācijas meistara – imama iedotajām “receptēm”. Pietiek kaut nedaudz ieskatīties pagātnē, lai saprastu, kā imamu un muftiju varaskāre sintezējusies ar Rietumu (sevišķi ASV) interesēm, lai arābu valstīs nepieļautu sociālas reformas, pašpietiekamu tautsaimniecību un politiski tiesisku sakārtotību.

Jāko Hemēna-Antilas “Islāma rokasgrāmatā” šie jautājumi diemžēl netiek dziļāk analizēti. Maldinošs ir autora apgalvojums, ka “arābu sociālisms nebija īstā atbilde…”. Neskatoties uz to, ka islāms atzīst likumīgi iegūtu privātīpašumu, tas ir sociāli orientēts, paredzot augļošanas aizliegumu, darba algu izmaksāšanu laikā (nevis ar novēlošanos) utt. Tādēļ starp islāmu un sociālismu nepastāv pretrunas. Sociālisms bija daudzu savulaik neatkarību ieguvušo arābu valstu multireliģisko sabiedrību vienojošs faktors ar ārkārtīgu integrācijas potenciālu (Ēģiptes piemērs). Nepatiku tas izraisīja Saūda Arābijas monarha ģimenē, kas ir viena no tuvākajām ASV sabiedrotajām līdz ar tai pietuvinātajiem vahabītiem, kas pazīstami kā agresīva fundamentālisma inkarnācija. Līdzīgi – cita bagāta Persijas līča valsts Katara, kas pazīstama kā terorisma finansētāja, vienlaikus aktīvi piedalās starptautisko kompāniju un lielo investoru atbalstītās neoliberālās politikas lobēšanā, sevišķi ekonomikas forumos, kur no mežonīgā kapitālisma pozīcijām tiek izlemti visiem zemeslodes iedzīvotājiem svarīgi jautājumi (piemēram, ūdens pasludināšana par privatizējamu resursu, nevis iedzīvotāju pamattiesību sastāvdaļu).

Kā jau viss teatrālais, nikāba un burkas nēsāšanas uztiepšana sievietēm ir tikai šo procesu piesedzošo radikāļu dekorācija. Pagātni nezinošajiem, propagandas manipulētajiem jauniešiem pat prātā neienāk, ka uz 80. gadu robežas islāma zemēs galvu un seju aizsedzošas sievietes bija kļuvušas par eksotisku retumu (pat Saūda Arābijas sievietēm bija atļauts, ārzemēs esot, nelietot nikābu). Daudzas no šķietami “senām” tradīcijām patiesībā ir nesen atdzīvinātas vai no jauna radītas.

 

Islāmisma sēkla Sīrijā

J. Hemēns-Antila pareizi raksturo Sīriju kā “vienu no reliģiski visiecietīgākajām valstīm visos Tuvajos Austrumos”, kur “kristīgais mazākums galvenajos vilcienos ir bijis labākā situācijā nekā, piemēram, Turcijā vai Irākā”. Atcerēsimies, ka šo toleranci nodrošināja jau kopš 70. gadiem Rietumos dēmonizētā Sīrijas valdība. Tāpat neaizmirsīsim, ka dažāda kalibra teroristi un fundamentālisti “arābu pavasara” sākumos it visur (ieskaitot Ēģipti) tika ASV, Eiropā un Katarā lobēti kā “demokrātijas cīnītāji”. Saskaņā ar Sāmī Mubajeda veikto analīzi 2015. gada “Gulf News”, visi 19 grupējumi, kas ar Saūda Arābijas, Kataras un Turcijas finansiālo atbalstu karo pret valdības spēkiem Sīrijā, atšķiras tikai savā fundamentālisma pakāpē, bet ekstrēmismu un radikālismu pārstāv visi.

Pirmo modernā islāmisma sēklu Sīrijā iedēstīja no Ēģiptes nākušie “Musulmaņu brāļi”, kuriem simpatizējošais Jeruzalemes muftijs Sāds al-Alami (1911 – 1993) pat izsludināja fatvu, kur par katra “ticīgā” pienākumu uzdeva “Sīrijas prezidenta nogalināšanu”. Žēl, ka autors tik maz pieskaras modernā islāmisma ģenēzei, sevišķi Saijida Kutba (1906 – 1966) uzskatiem. Kutbs, piemēram, kā vienīgo iespēju visu sabiedrības problēmu atrisināšanai uzskatīja tādas iekārtas radīšanu, kas būtu pakļauta tikai Dievam, uzskatot, ka cilvēki vispār nedrīkst kļūt par “tīrā islāma” valsts radītājiem. Šo “Dieva valstību zemes virsū” viņš, izmantojot tradicionālo terminoloģiju, lepni dēvē par “hakimiyya”. Protams, lai panāktu attiecīgo mērķi, viņaprāt, vardarbīgi jāgāž jebkura cilvēku radīta pārvalde, kas taču pēc būtības esot “neticīgo” iemiesojums (“jahiliyya”).

Attiecīgā ideja mazizglītotajos iedzīvotāju slāņos (kas Tuvajos Austrumos pārapdzīvotības rezultātā arvien pieaug) radīja pamatojumu visu veidu asiņainai vardarbībai, ieskaitot politiskas slepkavības un grautiņus. S. Kutbs kļuva par ietekmīgāko radikālā islāmisma un Tuvo Austrumu terorisma ideologu, dodot savu “ieguldījumu” arābu zemju sociālās un kulturālās evolūcijas pārtraukšanai, intelektuāli atsviežot tās atpakaļ stāvoklī, kādā Eiropa atradās “ticības karu” laikā. Arī daudzas Eiropas 16. gadsimta radikālās protestantu sektas “Dieva valstības” izveidē kā galveno ieroci redzēja vardarbību, tāpat kā takfīristu (“takfīrī”) izsludinātās fatvas par mākslas un literatūras darbu aizliegšanu (kvalificējot tos kā “bezdievīgus”) līdzinās kādreizējās Eiropas inkvizīcijas vai reformācijas radikāļu aktivitātēm.

 

Metode varas sagrābšanai

Islāms māca, ka Dievs apriori ir visa radītājs un visur esošs, bet cilvēkiem kā Dieva radītām būtnēm godam jāveic savi šīs zemes dzīves darbi un pienākumi, sagatavojot savu kvalitāti mūžībai. Saīds Kutbs savā sabiedrības pārvaldes teorijā centās izstrādāt personīgu islāma versiju, dīvainā veidā atdalot radību (cilvēkus) no Radītāja (Dieva), tādējādi nonākot neatrisināmās pretrunās. Ja neviena cilvēku pašu veidota sabiedrības pārvalde neskaitās leģitīma, kurš gan ir pilnvarots veikt tehniskās pārvaldes funkcijas, bez kurām nekas nefunkcionētu?

Diemžēl Kutbs te pavisam negaidot atzīst, ka “Dieva valstības” tehniskie veidotāji tomēr var būt cilvēki. Tikai kādi? Viņaprāt, tie ir “patiesā islāma zinātāji”, sevišķi ar radikālismu un terorismu apsēstie “Musulmaņu brāļi”, kuriem Kutbs simpatizēja. Islāms, kas atšķirībā no kristietības neatzīst baznīcu, reliģiskas pārvaldes struktūras un garīdzniekus kā starpniekus starp cilvēku un Dievu, tādējādi tiek degradēts, kā “starpniekus” iegūstot veselu kastu, kas, alkstot politisko un finansiālo varu, veiksmīgi sadarbojas ar jebkuriem pasaules “investoriem”, ja vien tas veicina viņu personīgo interešu realizāciju.

Tālākais jau ir tikai tehnisks jautājums, var mainīties ekstrēmistu nosaukumi un grupējumu saukļi, var mainīties “investori”, bet metode politiski ekonomiskās varas sagrābšanai ar reliģijas palīdzību tiek lietota joprojām…

Tā kā islāms neatzīst nacionālismu, “nacionālo kārti” Tuvo Austrumu zemēs, atšķirībā no Eiropas, ir grūti izspēlēt. Iedzīvotāju manipulācijai atliek izmantot reliģisku terminoloģiju. Islāma zemēs tas viegli iespējams, jo šeit vēsturiski reliģija (tāpat kā morāle) nav nodalīta no politikas un ekonomikas, kas savulaik Tuvajos Austrumos bija liela priekšrocība, salīdzinot ar Rietumu liekulīgo varas un ētikas nodalīšanu. Diemžēl koloniālisma, globalizācijas un neharmoniskas modernizācijas rezultātā ir pavērts ceļš jaunai, daudz viltīgākai liekulībai, kas, izkropļojot islāma ētiskos pamatus, grauj jebkādu pozitīvu alternatīvu arābu valstu krīzes risinājumam.

Kaspars Kļaviņš Dr. hist., Eiropas pilsoņu iniciatīvas “Stop Extremism” pārstāvis

 

 

Par grāmatu un tās autoru 

Jāko Hemēns-Antila ir somu zinātnieks, tulkotājs no arābu valodas, šobrīd Edinburgas universitātes arābu valodas un islāma studiju profesors. Somu valodā tulkojis Korānu, publicējis vairākas grāmatas par islāma kultūru un vēsturi. Saņēmis vairākas godalgas, tostarp par “Islāma rokasgrāmatu”. Kā rak-sta izdevēji, “Islāma rokasgrāmatas” mērķis ir sniegt atbildes uz jautājumiem gan tiem, kas izskanējuši pēdējā laikā, gan tiem, kurus būtu vajadzējis uzdot.

Grāmata iedalīta trīs daļās, kurās islāms tiek skatīts no mazliet atšķirīga skatpunkta. Pirmajā daļā ir īss pārskats par islāma vēsturi. Otrajā daļā iekļautas teorētiskās ziņas par islāmu kā mācību un reliģiju. Trešajā daļā tiek padziļināti un detalizēti skatīti pirmajā daļā vispārinātā līmenī aplūkotie jautājumi.

Kad grāmata 2004. gadā iznāca somu valodā, autors tās ievadā rakstīja: “Galvenais uzsvars likts nevis uz aktualitātēm brīdi pirms grāmatas nodošanas tipogrāfijā, bet gan uz to, kas novedis pie šādiem notikumiem un kā tos izprast. Grāmatā aplūkota Tuvo Austrumu daudzpusīgā, sarežģītā vēsture, izklāstīta islāma mācība, tādējādi palīdzot izprast islāmu ne vien ziņu reportāžās iekļuvušu fragmentu līmenī, bet gan krietni plašāk.”

Latviski grāmata izdota šogad apgādā “Neputns”.

LA.lv