Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
6. augusts, 2013
Drukāt

Elīna Vāne: es jau esmu sava veida sapnī

Foto-Anda KrauzeFoto-Anda Krauze

Margaritas lomā - Elīna Vāne.

Sākoties Valmieras Drāmas teātra viesizrādēm Rīgā, saruna ar šā teātra aktrisi, “Spēlmaņu nakts” balvas nominanti Elīnu Vāni.

 

Šodien sākas un līdz 8. septembrim turpināsies Valmieras Drāmas teātra viesizrādes Rīgā. “Zojas dzīvoklī”, “Raudupietē”, “Klaidoņa lūgšanā”, “Aprēķina laulībās” lomās redzēsim Elīnu Vāni, kura “Spēlmaņu nakts 2012/2013” balvai izvirzīta nominācijā “Gada aktrise” par Raudupietes lomu izrādē “Raudupiete” un Esteres lomu izrādē “Klaidoņa lūgšana”. Tāpēc viesojāmies Valmieras Drāmas teātrī, kur aktieri atgriežas no atvaļinājuma, lai sāktu jauno sezonu.

– Aktiera darbs ir nenormāli grūts – katru vakaru iet uz skatuves un sevi plosīt. Kā vārdā jūs to darāt?

Elīna Vāne: – Tikko nāku no ezermalas, no saules, esmu tik labi atpūtusies, ka vispār ne par ko tādu nedomāju. Es vienkārši zinu, ka citā profesijā es nevaru strādāt. Esmu šeit, teātrī. Gan režisori caur manām lomām, gan es pati savās lomās varu runāt ar publiku. Tas ir tāds dialogs. Bet kā vārdā? Varbūt man patīk sevi mocīt? Aktrises darbs ir dzīvesveids, mana būtība. Protams, bieži vien uznāk melnie, kad skumji domāju par bezjēdzīgumu. Bet citrīt pamostos un viss ir brīnišķīgi. Kā ikvienam cilvēkam.

– Kad bērnībā pirmo reizi bijāt teātrī? Vai jau tolaik gribējāt kļūt par aktrisi?

– Mamma mani bieži veda uz teātriem. Man patika viss. No tālienes viss ir tik skaisti… Bet bija šoks, kad ieraudzīju aktiera grimu tuvumā. (Smejas.) Zemapziņā jau nojautu, ka mani vilks uz teātra pusi. Mammai jaunības draudzene ir aktrise Ilze Vazdika, arī mamma jaunībā sapņoja par teātri.

– Un jūsu pirmā loma teātrī bija…

– Pirmajā sezonā man bija trīs darbi – režisora Pētera Krilova “Pīļu medībās”, Māras Ķimeles “Krauklītī” un Feliksa Deiča “Jūras meitā”. Tas bija mans nopietnais sākums. Viņi visi bija mani pasniedzēji Kultūras akadēmijā. Bet es vispār režisorus uztveru kā pasniedzējus.

– 2012./2013. gada sezonā jūs spēlējāt izrādēs, kuras iestudēja pieci režisori – Indra Roga (M. Bulgakova “Zojkina kvartira/Zojas dzīvoklis”), Varis Brasla (A. Lapiņa “Klaidoņa lūgšana”), Elmārs Seņkovs (R. Blaumaņa “Raudupiete”), Vladislavs Nastavševs (V. Šekspīra “Makbets”) un Dž. Dž. Džilindžers (R. Kazovi “Aprēķina laulības”). Vai atkal un atkal jauni režisori aktierim traucē?

– Izņemot Vari Braslu, ar pārējiem tik tiešām strādāju pirmo reizi.

Ar katru režisoru tā ir satikšanās un draudzēšanās divu mēnešu garumā, kamēr top izrāde. Katram ir sava pieredze, katram savs skatījums un darba stils, absolūti atšķirīgs no citiem režisoriem. Tas ļoti uzlādē un baro. Ļoti.

Šodien ar režisori Indru Rogu sākām mēģināt “Doktoru Živago”. Es saprotu, ka vispirms jānospēlē viesizrādes Rīgā, bet jau ilgojos strādāt pie jaunā iestudējuma. Šis Borisa Pasternaka darbs ir tik skaists, tik fantastisks, es baudīju šo grāmatu, baudīju veidu, kā Pasternaks raksta…

– Šajā izrādē spēlēsiet Laras lomu. Bet jūsu skatuves varoņu klāstā savdabīgs šķiet Horācijs Šekspīra “Hamletā”. Vai nebijāt izbrīnīta, kad Oļģerts Kroders jums to piedāvāja?

Vane3_AK_3– Nē, nemaz. Man tikai iedod ūsas, bārdu, polsterus! Šekspīra “Vindzoriešos” es spēlēju Simplu, kas bija pārģērbta meitene. Biju tāds “džekiņš baigi foršs” ar parūku, ūsām un pat krūšu apmatojumu. Tā ir tāda bauda – izdauzīties. Patīk, kad, Burnicku spēlējot, jāuzliek lielais polsterētais dibens. Vai arī telefoniste Sandra izrādē “Akmens ligzda jeb Niskavuori sievietes”, kurai nav zobu un kura ir tuvredzīga. Pat vīrieti spēlēt ir ļoti interesanti. Olis (Oļģerts Kroders. – I. V.) ļoti labi zināja, kurus aktierus viņš noteikti grib savā darbā. Es Kroderam esmu mīļa, bet “Hamletā” karalienei biju par jaunu, Ofēlija bija Ieva Puķe, un viņš izdomāja – hm, kāpēc gan Horācijs nevarētu būt meitene? Tā bija dāvaniņa man. Viņa skatījumā Horācijs ir Hamleta sirdsapziņa, tas pats Hamlets, tikai viņa saprāta balss, viņa paša otrais spogulis. No šāda skatpunkta šis aktierdarbs kļūst interesants.

– Netaktisks jautājums, bet kā ir Oļģerta Krodera aktrisei dzīvot bez Oļģerta Krodera?

– Viņš jau tepat vien ir. Nē, es sevi nemierinu, ļoti labi apzinos, ka Olis ir miris… Kad aiziet jauns cilvēks, tā ir traģēdija. Bet šajā gadījumā, kad, katru nākamo darbu iestudējot, nezini, vai tas viņam būs pēdējais… Tas viss tādā mierā notika. Tepat Valmieras kapos viņš ir apglabāts, tepat teātrī ir viņa istaba. Nē, nē, ir tāda gaiša sajūta, nevis traģēdija, ka viņa nav.

– “Gada aktrisei” esat nominēta par divām lomām – Raudupieti “Raudupietē” un Esteri “Klaidoņa lūgšanā”…

– Protams, esmu priecīga par nomināciju. Bet es par to vispār nedomāju, es daru savu darbu, man katra loma ir īpaša un svarīga. Katra nāk ar savām dzemdībām. Vai loma ir gatava līdz galam? Domāju, nekad tā nav gatava.

– “Raudupietē” jāspēlē stindzinošs dialogs, kur atklājas pārpratums, ka Matīsiņš nav bijis kavēklis Kārlim iet uz Raudupēm par saimnieku…

– Tā nav normāla, sakarīga saruna. Tas jau ir kaut kāds Raudupietes aizprāts – viņa kā tauriņš lidoja un iekrita ugunī. Jo ļoti skaista tā uguns bija, nevarēja neiekrist. Būt Raudupietei režisora Elmāra Seņkova izrādē ir izdevīgāk nekā Blaumaņa darbā. Novelē Raudupiete nogaida tā dēvēto pieklājības laiku, tas man šķiet daudz aukstasinīgāk. Taču izrādē Matīsiņš ir noslīcis un Raudupiete gandrīz vai uzreiz iet runāt ar Kārli. Tas ir saspiestais teātra laiks.

– Kā jūs noskatīja Raudupietes lomai?

– Režisors Elmārs Seņkovs atbrauca apskatīties izrādi “Egoisti” (režisora Viestura Meikšāna iestudējums pēc M. Gorkija lugas “Sīkspilsoņi” motīviem. – I. V.) un ar radošo komandu nolēma mani izvēlēties šai lomai. Neraugoties uz darba traģiku, sadarbība ar režisoru bija ārkārtīgi patīkama. Visa komanda strādāja radoši, piemēram, mūzika tapa mēģinājumu procesā.

– Ne velti izrāde “Raudupiete” ir nominēta vairākkārt – gan “Gada režisoram”, gan “Gada latviešu autora darba iestudējumam”, “Gada mūzikas autoram”. Bet kāda ir jūsu metode, lai Raudupietes lomu neielaistu sevī par dziļu?

– Nav tādas metodes. Man reizēm šķiet, ka mana profesija man pašai ir terapija. Visus savus pārdzīvojumus, visus priekus, kā arī to, ko dzīvē, iespējams, nekad nepiedzīvošu, varu šeit uz dēļiem izdzīvot. Man ir dota šī iespēja.

– Kā aktiera darbu uztver Valmieras un Rīgas publika?

– Rīgā nāk vairāk vērtēt. Tas nenozīmē, ka Valmierā nevērtē. Bet Rīgā uz viesizrādēm nāk kolēģi no citiem teātriem, kritiķi, tuvi cilvēki, kuru viedoklis man ir svarīgs. Tas rada lieku stresu. Spēlēt mājās, Valmieras teātrī, kur darbs ir radīts, ir daudz patīkamāk. Bet es negribu teikt, ka Rīgā publika būtu cietāka, snobiskāka vai mazāk atvērta. Piemēram, izrādi “Egoisti” sākumā Valmierā uzņēma dalītām jūtām – vieniem ļoti patika, citiem ne. Tad Rīgas publika to gluži vai apēda. Līdz ar to mēs paši vēlāk vairāk atvērāmies arī Valmierā. Bet Valmierā nevaram sūdzēties ne par ko, publika mūs mīl un nāk uz izrādēm. 30. jūlijā uz izrādi “Zojkina kvartira/Zojas dzīvoklis” bija pilna zāle un pat papildvietas bija izpirktas. Tas ir liels skatītāju kompliments mums, par to vislielākais paldies.

– Šīs lugas moto – “Neprātīgi sapņi par cilvēka cienīgu dzīvi”. Kādi ir jūsējie?

– Mans regulārais neprātīgais sapnis – neizgāzt katru nākamo lomu. Bet citādi – viss ir kārtībā. Es dzīvoju un strādāju savā profesijā. Es jau esmu sava veida sapnī.

Mēs šeit, teātrī, esam no citas planētas. Mēs visi te jau esam radinieki, gandrīz ģimenes locekļi, draugi, tuvinieki. Tikai seriālu filmēšanās satieku citus cilvēkus. Lomas man ir, ko es varu vēlēties? Vēl lielāku un vēl lielāku lomu?

Es strādāju, un lomas ir visvisādas. Nu ko es gribētu? Uz Mēness zemes gabalu? Negribu. Es jau arī nedrīkstu neko vēlēties, uzreiz viss piepildās. (Smejas.) Nevaru vēlēšanos uzreiz īsti noformulēt, un, kad to dabūju, jāsecina, ka tas nav gluži tas, ko vēlējos.

– Desmit gadi uz skatuves, spilgtas, kvēlas varones, balvu un nomināciju birums…

– Jūs tik šausmīgi nopietni to pateicāt. Patiesībā mani šokē, ka tie ir jau desmit gadi. Es jūtos kā jaunulis, kas teātrī tikko ienācis. Mēs visi te esam jauni, arī Olis bija jauns, arī Felikss ir jauns. Viņos ir tā jaunība, lai cik viņiem būtu gadu. Šajā profesijā ir ļoti grūti iekšēji novecot. Arī sadzīvē mani neinteresē rāmji, ka tik un tik gados jābūt tam, un šādā vecumā jāvelk mugurā šāds apģērbs. Kad tuvojas pirmizrādes, staigāju treniņtērpā. Nedomāju ne par ko. Man arī nešķiet, ka, iznesot atkritumu spaini, būtu jākrāsojas tikai tāpēc, ka esmu aktrise. Man patīk dabiskums.

– Jā, nemaz nepajautāju, kā tad atpūtāties?

– Lieliski, nedusmotos, ja varētu vēl ilgāk. Man ļoti patīk braukt ar mašīnu. Bagāžniekā ir telts (katram gadījumam), guļammaiss, paklājiņi, vairāki pāri apavu, apģērbi. Iebraucu Valmierā, nomainu savu iedzīvi un braucu tālāk, kur tik sirds kāro. Šovasar ciemojos, baudīju jūru, Latvijas skaistumu, esmu iepazinusies ar jauniem, jaukiem cilvēkiem, nervi ir atpūtināti. Hobiji? Tā ir mana sāpe, ai, kā es gribētu hobijus! Gribētu ģitāru spēlēt, klavieres, kādu pūšamo instrumentu, būt deju kolektīvā, korī, ar ūdensslēpēm braukt, valodas mācīties… Bet, kad vakaros pēc izrādes pārnāku mājās, tā degsme vairs nav tik liela. (Smejas.) Vēl gribētos iemācīties profesionāli strādāt kameras priekšā un filmēties labā vēsturiskā filmā.

Radošā vizītkarte

ELĪNA VĀNE

Latvijas Kultūras akadēmijas Ekrāna un teātra mākslas 
nodaļas Valmieras teātra aktierkursa absolvente (2003). Darbojusies teātrī “United Intimacy”.

Kopš 2003. gada Valmieras Drāmas teātra aktrise.

Pēdējo gadu lomas Valmieras teātrī: Irina (R. Kavozi “Aprēķina laulības”, 2013); Raudupiete (R. Blaumaņa “Raudupiete”, 2013); Estere, emigrante no Īrijas (A. Lapiņa “Klaidoņa lūgšana”, 2012); Alla Vadimovna (M. Bulgakova “Zojkina kvartira”, 2012); Meitiņa (pēc M. Gorkija lugas “Sīkpilsoņi” motīviem “Egoisti”, 2012); Elīna (L. Gundara “Advents Silmačos”, 2012); Kerola Ketrīna (T. Viljamsa “Orfejs pazemē”, 2011); Elizabete I (F. Šillera “Marija Stjuarte”, 2010) – nominācija 2009./2010. gada sezonas Latvijas Teātra gada balvai kategorijā “Gada aktrise” u. c.

 

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+