Kokteilis
Veselam

Grāmatas “Eņģeļu acis” autores Kristīnes Mucinieces atziņas, vīru zaudējot10

Foto – Dainis Bušmanis

“Eņģelis, kurš mācīja prieku” – šādu stāstu, savu vīru Ivo pavadot, bija uzrakstījusi KRISTĪNE MUCINIECE pateicībā par viņai doto pieredzi un atgriešanos pie sevis un rakstīšanas. Nu dienas gaismu ieraudzījusi viņas grāmatu cikla “Eņģeļu acis” 3. grāmata. Kristīnes stāsts.

Dzīvojām pilsētā, bet pēkšņi gribējās māju. Kādā vecā avīzē izlasīju sludinājumu. Brīnums – bet māja vēl nebija pārdota. Kad aizbraucām un alejas galā to ieraudzīju, uzreiz bija sajūta – mana māja, mūsu māja! Viņa tik silti mūs pieņēma. Māja atnāca īstajā laikā, tieši tad, kad bija visvairāk vajadzīga. Kāpēc? Lai šeit varētu iziet savu pieredzi. Iespējams, ka viņš jau bija slims, bet mēs to nezinājām. Diezin vai tam visam spētu iziet cauri pilsētas dzīvoklī, bet šeit bija daba, enerģijas, spēks, jebkurā brīdī varēju izskriet laukā, iebāzt pirkstus zemē un negatīvo novadīt.

Pēc operācijas ārsti teica, ka viņam atlikuši divi, ilgākais, trīs gadi. Bet mēs dabūjām septiņus, dzīvojot saskaņā ar dabu, te un tagad, ar pienākumu pret zemi, māju. Tāpēc es saku – māja atnāca īstajā brīdī.

Esmu studējusi uzņēmējdarbību, strādājusi vecāku uzņēmumā, un galvenās man bija materiālās vērtības. Bet vīra slimība vērtību kausu nosvēra citā virzienā. Vīrs sapņoja par savu galdniecību. Mājās izveidojām viņam galdnieku darbnīcu, un pēdējos gadus viņš varēja strādāt savu sapņu darbu. Iespējams, arī tāpēc viņa dzīves laiks pagarinājās. Katrs mirklis bija svarīgs. Un tas mani aizveda pie apziņas, ka līdzsvara punktu nevar atrast ārpusē, tam ir jābūt šeit, sevī. Tagadnē. Tas ir tik smalks un ass kā adatas gals. Bet tajā ir milzīgs spēks.

Dusmas


Pēdējais vīra slimības gads bija padziļināta sevis izzināšana. Vissmagākais bija brīdis, kad sapratu – viņš ir padevies, slimība ir sasniegusi tādus apjomus… Līdz pēdējam brīdim cīnījos un cerēju, ka kaut kas mainīsies. Kad viņš padevās, mani pārņēma ārkārtīgas dusmas, agresija. Reizēm atļāvos pateikt arī kaut ko aizskarošu, arī tam bija jāiziet cauri. Bet tad sāku saprast, ka katra dvēsele ir nākusi ar savu uzdevumu, savu pieredzi šeit, uz Zemes. Un viņš mani māca, nedarot neko. Viņš man liek celties, liek saprast, kur ir mans līdzsvara centrs, liek man atgriezties pie manis atpakaļ.

Piedošana


Viņam jau bija smagas lēkmes, lielas sāpes. Tad es lūdzu piedošanu viņam, piedošanu sev, Augstākajam. Par visu. Absolūti par visu. Piedošanu lūdzu vairākas nedēļas, mēnešus. Un pēdējos mēnešus viņam bija miers, nebija vajadzīgi pretsāpju līdzekļi. Ārsti brīnījās, jo parasti, ja galvā ir audzējs, tā nenotiek. Bet notika tāpēc, ka situāciju palaidu vaļā, nemēģinot vairs mainīt, ļāvu visam vienkārši plūst. Pazuda krampju lēkmes, pazuda sāpes, cilvēks vienkārši lēnām savu pieredzi beidza. Apgūlās bez sāpēm. Sapratu, ka ir pienācis brīdis runāt par aiziešanu. Viņš vairs nerunāja, dvēsele faktiski jau bija prom. Bet es runāju par aiziešanu, par to, ka viss būs labi, ka esmu sapratusi un pieņēmusi un tikšu galā. Ka viņš var mierīgi būt brīvs. Es zinu, kā tas izklausās, bet tas bija vajadzīgs, un es tā darīju. Un tad nāca pēdējais laiks… Varbūt tāpēc, ka bija mazliet bail, jo ar nāvi nekad nebiju saskārusies, pēdējā nedēļa bija slimnīcā. Diena no dienas, diena no dienas. Cilvēks guļ, ne viņš var atnākt atpakaļ, ne viņš var aiziet. Un tad domāju – ko vēl neesmu izdarījusi?

Pateicība


Un tā bija pateicība. Pateicība par visu, ko esmu piedzīvojusi, par katru mirkli, par katru sāpi, par katru prieku. Tad tas bija vairs tikai dažu stundu jautājums…

Mēs viņa aiziešanu nosvinējām. Mēs pavadījām dvēseli. Ar ģimeni kopā mājās. Protams, mēs paraudājām, tas ir gluži cilvēcīgi. Līdz pavadīšanas brīdim – pilnībā palaišanas brīdim – izteikti jutu viņa klātbūtni. Burtiski varēju uzdot jautājumu un uzreiz saņemt atbildi. Jautāju – ko un kā darīt? Viņš teica – neko nevajag. Un tad mēs turpat Lielplatonē muižas parkā Mazajā kapelā viņu izvadījām. Bija ļoti labs izvadītājs, kas pieņēma mūsu vēlmi nekādas smeldzīgās izvadīšanas ceremonijas nerīkot. Skanēja maiga mūzika. Izvadītājs nolasīja manu stāstu par eņģeli, kurš mācīja mums prieku. Viņš tikai palūdza, vai drīkstot kādu dzejoli noskaitīt. Bija tuvākie radi, draugi, bija tik laba sajūta. Pēc nedēļas vīrs atgriezās mājās zem ozola, ko pats sev bija iestādījis. Brīvi kā tam bija jābūt. Galvenais, ko viņš man teica tajās dienās: tikai akmeni nelieciet! Tas man galvā visu laiku skanēja. Un tā arī ir, ir tikai pļava un ozols. Kādu reizi, garām ejot, norauju rožu pumpuru un iespraužu ozola zaros. Kad sākām dzīvot mūsu mājā, iestādījām liepu un ozolu. Manu liepu buciņi nograuza līdz zemei, bet ozoliņš palika.

Skolotājs


Lielā meita man ir Skolotājs, visu laiku māca mani. Sākumā es ar to nevarēju tikt galā, bet, tiklīdz aptvēru, mums uzreiz izveidojās citas attiecības. Mazā meita nāca īstajā brīdī, plānota bija agrāk, bet atnāca tikai gadu, pirms vīram konstatēja slimību. Viņa atnāca kā Mierinājums.

Viņa acīs, arī tajā neapzinātajā stāvoklī bija tāds viegls smaids. Cilvēks skatās tev virsū, bet it kā redz tev cauri. Tagad es apzinos, ka viņš bija perfekts Skolotājs, lai mani noliktu uz mana ceļa. Un es varbūt biju pietiekami spēcīga dvēsele, lai ietu cauri viņa pieredzē un kā cilvēks nesalūztu.

Satikšanās


Pamatskolā sapņoju, ka būšu rakstniece, rakstīju stāstiņus mazā sarkanā blociņā. Eksāmenā slikti nokārtoju latviešu valodu, sanāca konflikts un mainīju skolu. Ierados klasē, no kuras Ivo bija aizgājis prom uz Cēsīm, uz galdnieku skolu. Bet klases pasākumos pieslēdzās klāt arī bijušie klasesbiedri, un mēs iepazināmies. Ivo bija kompānijas dvēsele, savējais, kurš dzīvē vienmēr saskatīja pozitīvo, vienmēr bija jautrs. Arī šajā skolā konfliktēju ar literatūras skolotāju, brīvdomātāji jau nevienam nepatīk, un tādēļ rakstīšanu biju nolikusi malā līdz pat Ivo slimībai. Ejot cauri šai pieredzei, grāmatām devu nosaukumu “Eņģeļu acis”, jo acis ir līdzsvara punkts. Mēs redzam ārējo realitāti, un mēs varam redzēt arī savu iekšējo pasauli, kas ir daudz lielāka un dziļāka. Sākumā, meklējot atbildi, kāpēc tā notiek, lasīju līdz ārprātam. Lasu, un notiek klikšķis – es jau to zinu! Sākumā tas bija tik pārsteidzoši. Tagad varu droši teikt, visas zināšanas mums ir jau dotas. Svarīgi nevis koncentrēties uz atbildi, bet uzdot jautājumu. Un atbilde nāk, līdz jautājums ir noskanējis. Citreiz pārrakstu sevis rakstīto, domāju – no kurienes tas viss? Un tā ir jauka sajūta. Ļaušanās process.

Domas


Saistītie raksti

Ļoti daudzas lietas piepildās, tiklīdz padomāju. Tāpēc cilvēkiem savas vēlēšanās jāizsaka atbildīgi. Jo tās piepildās nešķirotas. Kad bija vissmagākais laiks – piedošanas un pateicības laiks, bija vasaras vidus, bet man sala. Viena draudzene ziemā uzadīja man zeķes. Viņa teica: neesmu nekāda adītāja, bet Dieviņš man lika tev adīt zeķes. Tā arī tās saucu par Dieva adītām zeķēm. Tajā vasarā man tās noderēja, es šīs zeķes vilku un jutos ļoti labi. Sarkanīgi rozā, skaista krāsa un ļoti siltas. Pirms grāmatas “Eņģeļu acis” atvēršanas svētkiem paskatos – manām Dieva adītajām zeķēm papēži izdiluši, vajadzētu jaunas. Vakarā pārbraucu mājās, starp dāvanām – jaunas vilnas zeķes! Bet es pat nezinu, kuram pateikt paldies. Es dzīvoju ļoti labi. Bez bailēm par eksistenci, jo vajag tikai padomāt.

Vakar ar mazo meitu upes malā redzējām balto gārni. Enciklopēdijā izlasījām, ka tas paceļas gaisā bez trokšņa, tāpēc to dēvē arī par eņģeli.

LA.lv