Kultūra
Māksla

Es esmu berlīnietis 16


Latvijas Laikmetīgās mākslas centra komanda savā jaunākajā mākslas projektā izvēlējusies vēsturisko notikumu salīdzināšanas un analoģiju meklēšanas ceļu.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra komanda savā jaunākajā mākslas projektā izvēlējusies vēsturisko notikumu salīdzināšanas un analoģiju meklēšanas ceļu.
Foto – Timurs Subhankulovs

Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā līdz 17. jūnijam apskatāma izstāde “Pārnēsājamās ainavas”, ko organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar LNMM.

1963. gadā ASV prezidents Džons F. Kenedijs pie Berlīnes mūra teica runu, kurā bija iekļauts fragments: “Mūsdienu brīvajā pasaulē vislepnākais apgalvojums skan: “Ich bin ein Berliner!” (Es esmu berlīnietis!) [..] Visi brīvie cilvēki neatkarīgi no viņu dzimtenes ir Berlīnes pilsoņi, un tātad arī es, būdams brīvs cilvēks, lepni paziņoju: Ich bin ein Berliner!” Šis skaistais amerikāņu sauklis bija daļa no ASV apzināti būvētā protekcionisma un liberālisma tēla propagandas Eiropā. Tagad reiz Berlīni sadalošais mūris ir redzams vien fragmentāri, funkcionējot kā tūristus pievilinošs vēstures relikts un atgādinājums par reiz varmācīgi sašķelto Eiropu; kā simbolisks atgādinājums par vēstures atkārtošanos un sabiedrības amnēziju. Tomēr pirms pāris gadiem uz konfliktējošo Izraēlas–Palestīnas robežmūra parādījās jau pieminētais sauklis, liekot noprast, ka Jordānas Rietumkrasts ir mūsdienu “Berlīne”.

Ne tikai jauni mūri vai vīzijas par tiem, kā ASV prezidenta gadījumā, sasien vienā cilpā 20. un 21. gadsimta notikumus. Par to liek domāt arī 2015. gada migrantu krīzes eskalācija, tūkstošiem bēgļu no Tuvo Austrumu kara zonām veicot bīstamus ceļojumus pāri Vidusjūrai, lai nokļūtu Eiropas krastos. Lai gan Otrā pasaules kara bēgļu salīdzināšana ar jauno migrācijas vilni, tāpat kā Katalonijas neatkarības centienu – ar Baltijas valstu darbības politiku 80. gadu otrajā pusē –, ne visiem ir saprotama un pieņemama, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra (LLMC) komanda savā jaunākajā mākslas projektā izvēlējusies tieši šo – vēsturisko notikumu salīdzināšanas un analoģiju meklēšanas – ceļu. LLMC pētnieciskie un visbiežāk sociāli aktuālie mākslas projekti veido spilgtu paraugu tam kultūras saturam, kuru iztēlojos esam nu jau bēdīgi slavenajā, šķietami neuzceļamajā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejā. Diemžēl šādi projekti, tāpat kā laikmetīgās mākslas kolekcijas, gluži kā tādi bēgļi tranzīta zonā turpina sēdēt uz koferiem vai arī izlīdzēties ar migrantu centriem, kas šajā gadījumā būtu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielā zāle.

Izstāde “Pārnēsājamās ainavas” līdzīgi kā mākslas vēsturnieces Daces Lambergas kūrētā izstāde “Latviešu māksla trimdā” (LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”) 2013. gadā pievēršas mākslas diasporu pētniecībai un aktualizēšanai. Tomēr Lambergas galvenais interešu objekts bija latviešu mākslinieki (pārsvarā gleznotāji), apsekojot iespaidīgu daudzumu pa visu pasauli izkaisītu personu radošo rokrakstu attīstību, bet LLMC fokuss ir daudz tiešāk saistīts ar pašu migrantu identitāti, tuvāk apskatot tās idejas un filozofiskos strāvojumus, kā arī sociālās tēmas, kas, atskatoties uz baltiešu diasporas darbību vēsturi un mantojumu, veido vistiešāko dialogu ar šodienas aktuālajiem problēmjautājumiem. Izstāde ir vairāku kuratoru kolektīvs darbs, katram strādājot pie noteiktas tēmas. Šajā konkrētajā gadījumā tās ir piecas kultūrģeogrāfiskas “salas” – Gotlande, Berlīne, Parīze, Ņujorka un Monreāla –, katrā iezīmējot arī kādu vēsturiski būtisku personību vai kolektīvu kā salas metaforisko centru. Šie izvēlētie kodoli – mākslinieki Niklāvs un Laris Strunkes, kurators un meilārtists Valdis Āboliņš, dejotāja un kultūras sakaru veicinātāja Aija Betrāne, rakstnieku un mākslinieku grupa “Elles ķēķis”, domātājs un mākslinieks Žanis Valdheims – veido ne tikai centrālo stāsta līniju, bet arī rada planētai līdzīgu magnētisko lauku, pie kura pievelkas visi pārējie eksponētie darbi. Reizē visas minētās salas un to iemītnieki veido kopīgu zvaigznāja tīklu, piemēram, Berlīnes sadaļā skatāmajā video intervijā ar gleznotāju Maiju Tabaku var iepazīties ar viņas pieredzes stāstu, kļūstot pirmajai māksliniecei Padomju Savienībā, kura gūst iespēju radoši strādāt Vācijas Federatīvajā Republikā. Tikmēr Ņujorkas sadaļā tiek iezīmēts tas pats laika periods (70. gadu otrā puse), un poļu mākslinieka Karola Radžisevska filmā var uzzināt par poļu avangarda mākslas klasiķes Natalia LL pieredzi Ņujorkā. Radžisevska veidotās intervijas ar dažādiem mākslas profesionāļiem aktualizē ne tikai jautājumu par mākslas robežām, bet arī autsaideru profesionālajām iespējām, cenšoties ielauzties 70. gadu Ņujorkas šovinistiskajā mākslas vidē.

“Pārnēsājamās ainavas” ir ne tikai piecu epizožu puzles, tā lielā mērā ir arī paša centra darbības kolāža. Pirmkārt, tie ir individuāli pētījumi, kas tikuši izstrādāti un atsevišķos gadījumos jau iepriekš eksponēti arī citos mākslas projektos. Tāpat metode uzaicināt jaunākas paaudzes māksliniekus reflektēt par doto tēmu vai konkrētu klasiķu atstāto mantojumu ir paņēmiens, kas ticis izmantots centra kūrētā “Divdabja” projekta izstāžu sērijās. Un arī paši atlasītie mākslinieki kļuvuši par LLMC “pārnēsāmajām ainavām”, atsevišķos gadījumos ar tiem pašiem vai līdzīgiem sadarbības projektiem inkorporējoties kopējā tematiskajā ainavā.

Manuprāt, izstādes, kuras ir nevis atsvešinātu pētījumu vizuāla demonstrācija, bet gan ar šodienas realitāti saausti projekti, spēj daudz tiešāk uzrunāt un veicināt dialogu ar auditoriju. Šajā sakarā interesanta likās epizode vienā no izstādes publiskajām ekskursijām, kurā kāds apmeklētājs, nespējot samierināties ar kuratoru veidoto analoģiju starp Otrā pasaules kara bēgļiem un mūsdienu migrantiem, sāka pašpārliecināti kritizēt Vācijas kancleres Angelas Merkeles piekopto atvērtības politiku pret migrantiem, kas šos nezvērus ielaidusi Eiropā, tajā pašā laikā pašus eiropiešus iztēlojoties kā sirdsšķīstus pilsoņus. Klausoties šādu ksenofobisku un reizē paštīksminošā argumentācijā paustu runu, kārtējo reizi pārliecinājos, cik nepieciešami ir šādi projekti, kuru funkcija acīmredzami ir ne tikai sniegt informāciju un māksliniecisku baudījumu, bet arī aktualizēt atvērtības politiku. “Es esmu berlīnietis!”

Lorem ipsum
FOTO: Leta

VĒRTS PAMANĪT

* 1. jūnijā plkst. 12.30 – ekskursija izstādē kopā ar kuratorēm Solvitu Kresi, Ingu Lāci, Andru Silapēteri, Antru Priedi Krievkalni (angļu valodā).

* 15. jūnijā plkst. 19 – ekskursija kopā ar kuratorēm Andru Silapēteri un Antru Priedi Krievkalni, viesi – Elionora Šturma, Filips Kļaviņš.

* 16. jūnijā plkst. 16 – ekskursija kopā ar kuratorēm Diānu Popovu, Andru Silapēteri un Antru Priedi Krievkalni.

LA.lv