Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
12. septembris, 2012
Drukāt

Etniskās politikas rēgs atkal klīst pa Latviju

Foto - LETAFoto - LETA

Pēc 2006. gada vēlēšanām man kādu brīdi šķita, ka etniskā politika lēnām zaudē savu nozīmi Latvijā. Aiz muguras bija 90. gadu asās diskusijas par valodas un pilsonības jautājumiem. Bijām iestājušies Eiropas Savienībā un NATO, saimnieciskā dzīve sāka sakārtoties un pat Krievijas attieksme pret Baltiju šķita kļūstam balstīta vairāk uz savstarpējo cieņu.

 

Jāatzīst, ka laikam pieļāvu pārāk lielu optimismu savos tā laika spriedumos. Pēdējos divos gados var novērot izteiktas pazīmes tam, ka etniskie jautājumi atkal atgūst savu politisko nozīmi un 90. gadu tēmas tiek atkal noliktas priekšplānā. Manuprāt, to ir ietekmējuši vairāki iekšpolitiski un ārpolitiski faktori. Pirmkārt, 2011. gada vēlēšanās “Saskaņas centrs” izcīnīja Pirra uzvaru, iegūstot vislielāko balsu skaitu, bet neiekļūstot valdībā. Otrkārt, pēdējo gadu laikā atsevišķās Krievijas politiskajās aprindās arvien lielāku lomu sāk spēlēt doma par zaudēto politisko pozīciju atgūšanu bijušajā PSRS (senāk Krievijas impērijas telpā) un lielākas ietekmes iegūšanu novājinātajā Eiropas Savienībā. Abos gadījumos etniskie jautājumi ir tie, kas palīdz mobilizēt kādas sabiedrības daļas atbalstu partijiskiem vai ģeopolitiskiem mērķiem, kuri viens otru papildina. Šiem saturiskajiem uzstādījumiem skatuvi un formu palīdz nodrošināt mūsdienu modernās pasaules mediju un interneta iespējas, kurās informācijas un vārda brīvība mijas ar kiberuzbrukumu un informatīvā kara pazīmēm.

Runājot par iekšpolitiku, pēc palikšanas opozīcijā “SC” acīmredzot zaudēja ticību tam, ka jebkad spēs nonākt Latvijas valdībā, un visas pūles sāka koncentrēt savas varas nostiprināšanai Rīgā, sava elektorāta palielināšanai un konsolidācijai. Šeit noteiktu lomu ieņem gan sociālā politika, gan etniskas dabas jautājumi.

 

Jāteic, ka “SC” vadībai bija izvēle nodarboties tikai ar sociālo politiku, bet tā apzināti izvēlējās reanimēt valodas un pilsonības jautājumus, tikai ar vienu vēlmi – gūt lielāku partijisko labumu, palielinot plaisu jau tā ne pārāk vienotajā Latvijas sabiedrībā.

 

Ušakova un “SC” politiskais atbalsts bija izšķirošs valodas referenduma atbalstītāju aktivitātei. Bet informācijas telpā palīdzēja gan Latvijas, gan pārrobežu mediji krievu valodā.

Pašreiz darba kārtībā ir jautājums par pilsonības referendumu, kas ir vēl viens reanimētais 90. gadu relikts. Ir skaidrs, ka pilsonības likumā ir vajadzīgas dažas izmaiņas, kā, piemēram, nepieļaut Latvijā dzimstošo nepilsoņu bērnu automātisku kļūšanu par nepilsoņiem. Tomēr, tāpat kā ar valodas referendumu, šis referendums ir par Latvijas valsts pamatiem, kuru drupinātāji izmanto Latvijā eksistējošās plašās demokrātiskās tiesības, lai patiesībā cīnītos pret valsti un demokrātiju. Acīmredzot šī mirkļa mode pēc tiešās demokrātijas tiek tieši izmantota, lai sasniegtu mērķi: padarīt Latviju par iekšēji vāju, etniski sašķeltu valsti, kuras sabiedrība sevi īsti neidentificē ar Eiropu. Cik tas ir bīstami, var redzēt tādās bijušās Krievijas impērijas sastāvdaļās kā, piemēram, Gruzija un Ukraina, kur viena ir zaudējusi suverenitāti pār daļu savas nacionālās teritorijas, kamēr otrā, šķiet, ar katru dienu zaudē savu ukrainisko identitāti valodas politikas maiņas dēļ.

Runājot par iespējamo pilsonības referendumu, uzskatu, ka juristiem ir rūpīgi jāizvērtē, vai šādam referendumam ir juridiskais pamats. Manuprāt, pilsonība nav tā joma, kur pieļaujama atvērto durvju politika. Pilsonība ir piederība valstiskam kopumam, nevis tiesības izsaimniekot kaimiņa īpašumus.

 

Turklāt Latvijas pilsonības iegūšana, tāpat kā valodas iemācīšanās, nav sarežģītāka kā citās valstīs. Iemesls tam, ka ap 300 tūkstoši Latvijā patstāvīgi dzīvojošo padomju laika imigrantu nav šo pilsonību ieguvuši, ir nevis apgrūtinoša procedūra, bet vairāk gan nevēlēšanās sevi identificēt ar Latviju kā politisku vienību.

 

Bet, ja tas ir tā, atļaušos paironizēt, pozitīvs referenduma iznākums tikai uzspiestu šiem cilvēkiem viņiem nepieņemamu politisko identitāti. Bet par valodas zināšanām atļaušos būt skarbs – jebkurš Latvijas pastāvīgais iedzīvotājs, jaunāks par 50 gadiem, kurš nepārzina un nelieto latviešu valodu, apkauno sevi un savu intelektu.

Summējot – “Saskaņas centrs” cīņā par varu valstī pieļāva kļūdu, atbalstot valodas referendumu, jo tādējādi tika nodedzināti tilti sadarbībai ar pārējām parlamentā pārstāvētajām partijām. Attiecībā uz pilsonības referendumu, acīmredzot šis atbalsts būs slēpts, jo, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, “SC” cer rēķināties ar to etnisko latviešu balsīm, kuriem ir mirkļa vājums pret Ušakova devīgumu.

Deviņdesmito gadu etniskās politikas jautājumi, tāpat kā uzvara Otrā pasaules karā, un no tiem starojošais nacionālisms ir efektīvs veids, kā mobilizēt vēlētājus izšķirošām kaujām. Jautājums ir – vai “SC” vadībai ir arī demobilizācijas plāns?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+