Kokteilis
Baudi

Golfs ir laba narkotika, priecājas dakteris Voldemārs Lejiņš 16


Golfs ir pazīstamā ginekologa Voldemāra Lejiņa aizraušanās jau daudzus gadus.
Golfs ir pazīstamā ginekologa Voldemāra Lejiņa aizraušanās jau daudzus gadus.
Foto no Voldemāra Lejiņa personiskā arhīva

Populāro ginekologu Voldemāru Lejiņu (59) mēdz saukt par mēģeņu bērnu tēvu – viņš pazīstams kā medicīniskās apaugļošanas aizsācējs Latvijā. Retāk kuram zināma daktera aizraušanās ar golfu: viņš piedalījies sacensībās gan mūsu zemē, gan ārpus tās. V. Lejiņa krājumā ir vairāk nekā divdesmit uzvaras kausu, ar kuriem viņš pamatoti lepojas.

“Ar golfu nodarbojos kopš 2000. gada. Profesionāli spēlēju badmintonu, taču sapratu, ka ar gadiem šo sporta veidu vairs nespēlēju tik labi kā sākumā. Tāpēc meklēju tādu sporta veidu, kurā es visu laiku varētu augt meistarībā,” stāsta dakteris. “Golfu var sākt spēlēt kaut vai 60 gados. Es spēlēju amatiera līmenī – tas ir laika kavēklis, kas palīdz aizpildīt brīvo laiku. Visai bieži braucam arī uz sacensībām ārzemēs. Man nepatīk doties uz pilsētām, allaž skatos, vai lauku ciematiņos nav golfa laukumu. Tie mēdz būt ļoti dažādi – kā pļavas, kalnaini, pie ezeriem un jūrām… Dabas skati ir varen skaisti, katrā laukumā savādāki.” V. Lejiņš piebilst, ka viņa sieva Rudīte ar golfu aizrāvusies vēl vairāk nekā viņš pats.

Par savu nozīmīgāko uzvaru ārsts uzskata čempiona titulu 2007. gadā Ozo golfa klubā, tādējādi kļūdams par pirmo latvieti, kurš saņēmis augsto novērtējumu šajās sacensībās (pirms tam vairākus gadus pēc kārtas par čempionu kļuva Niklass Brathens, profesionāls golferis).

Pirmajos gados dakteris ņēmis līdzi uz spēlēm mobilo telefonu. Vēlāk sapratis, ka tas nav pareizi – pacientei no golfa laukuma vienalga nevar palīdzēt. “Golfs ir izcila spēle – svaigs gaiss, laba kompānija un fiziska slodze. Apmēram 12 kilometri jānoiet kājām, jānes somas, kurās ir no 12 līdz 14 nūjām. Tā sver apmēram desmit kilogramus. Un tās ir piecas sešas stundas svaigā gaisā!” ieguvumus apraksta V. Lejiņš. Viņš paskaidro, ka golfā jāievēro arī noteikta etiķete – jāzina, ka jāvelk noteikta veida apavi, nedrīkst vilkt mugurā, kas pagadās, bet laukumā jāizturas pieklājīgi – nedrīkst sasaukties, kliegt.

“Uzskata, ka golfs ir ļoti dārgs sporta veids, bet es visu komplektu nopirku par 250 dolāriem un spēlēju ar to trīs gadus. Kalnu slēpošanā viss ekipējums maksā daudz dārgāk,” salīdzina dakteris, piekrītot, ka par laukuma izmantošanu gan ikreiz jāmaksā diezgan daudz, 40–60 eiro par spēli, ārzemēs – vēl dārgāk.

Sacensību un uzvaras garša

Golfa sezona Latvijā nav īpaši gara, tomēr to spēlē gandrīz visu gadu. “Atceros, ka 2014. gada 31. decembrī spēlēju Ozo golfa laukumā. Aizbraucu, laiks labs. Mīnusi bija, bet spīdēja saule,” spēli sezonai netipiskā datumā atceras V. Lejiņš. “Spēlējot vasarā, gadījumam, ja uznāk lietus, man somā ir speciālas bikses, jaka un cimdi. Var uzreiz pārģērbties un spēlēt tālāk.” Ir gan nosacījums – ja ir zibens vai pērkons, golfu spēlēt nedrīkst. Katru gadu notiek nelaimes gadījumi, kad zibens nosper kādu golferi: golfa nūjas ir no dzelzs, negaisā tas ir visai riskants priekšmets.

“Mūsu grupai ir tradīcija – katru gadu novembrī dodamies uz Spāniju, uz Estaponi. Tur vēl ir silts, mēs dzīvojam nedēļu. Spēlējam golfu, dzeram vīnu, ēdam zivis. Atpūšamies, bet arī pasportojam,” atklāj V. Lejiņš. Spēlējot citas domas nelaižot ne tuvumā, tikai par golfu. Sacenšoties par dažādām pašizgudrotām balvām – glāzi vīna, pieciem eiro, kaut vai vienu sērkociņu. “Man vajag adrenalīnu, mača izjūtu,” par sevi pasmej golfa entuziasts. “Vajag sajūtu, ka tu par kaut ko cīnies, kaut ko vinnē.”

Kopš viņš spēlē golfu, esot ieguvis ļoti daudz draugu un paziņu. Daudzi kļuvuši par ģimenes draugiem, izbraucienos draudzība nostiprinās vēl vairāk. “Parasti tad sarunas notiek par golfu. Kad mana sieva vēl nemācēja spēlēt, viņa teica: kā tu vari atcerēties, ka, piemēram, septītajā bedrītē kādu sitienu izdarīji nepareizi? Tagad viņa man saka: es 13. bedrītē netrāpīju! Redz, kā tagad pati atceras!”

Lejiņu ģimenei ir arī mājiņa pie Tūjas, pie pašas jūras, turp vienmēr gribas aizbraukt. Ja šīs vietas nebūtu, sieva katru sestdienu un svētdienu spēlētu golfu,” prāto V. Lejiņš.

Nožēla par profesionālo darbību

Dakteris Lejiņš atzīst, ka golfs viņam ir kā laba narkotika. Tomēr, ņemot vērā veselības problēmas, šobrīd nevarot spēlēt tik daudz, cik gribētos, tāpēc ārsts prāto – varbūt jāspēlē šahs, jo tas ir mierīgāks. “Tomēr kustības ir vajadzīgas, un cilvēkiem manos gados – jo vairāk kustību, jo labāk. Kustība ir dzīvība. Ja ieguļas gultā, tad ir cauri,” vērtē V. Lejiņš.

Pašlaik daktera vienīgā brīvā laika nodarbe ir golfs. No savulaik paša izveidotās iestādes neauglības ārstēšanai – “EGV klīnikas” – vadīšanas viņš atteicies. Gandrīz pavisam beidzis arī praktizēt kā ginekologs, profesionālajai darbībai pievēršoties vairs tikai reizi mēnesī Aizputē, kur pieņem pacientes. Atklāj, ka pievērsies Dievam. “Esmu katoļu draudzē tāpēc, ka tur ir grēksūdze. Esmu savā mūžā daudz grēkojis, kaut vai veicot abortus. Domāju, ka arī tas, kā es ārstēju sievietes pirms gadiem 20–30, bija noziegums. Dalījām antibiotiķus pa labi un pa kreisi – tās bija šausmas! Tāpēc tagad gribu pārvērst savu dzīvi – ar ticību Dievam. Man ir palīgi, kuri atbalsta Bībeles iepazīšanā.

Cik pasaule būtu skaista, ja mēs dzīvotu mīlestībā un palīdzētu viens otram! Jābūt mīlestībā ar cilvēkiem, jābūt labam,” lasītājiem novēl dakteris.

LA.lv