Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
12. marts, 2013
Drukāt

Guntars Ķirsis: Mūzikas nākotne – arī eksportā


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Jau gandrīz mēnesis aizritējis kopš Lielās mūzikas balvas svinīgās pasniegšanas Latvijas Nacionālajā operā. Pietiekams laiks, lai izdarītu secinājumus par šīs tradīcijas izaugsmi divdesmit gados, sasaistot to ar klasiskās mūzikas nozares attīstību Baltijas jūras reģionā un ielūkotos tās nākotnē. Par to “Kultūrzīmes” uz sarunu aicināja “Latvijas koncertu” direktoru Guntaru Ķirsi. 


 

– Šogad Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremoniju pirmo reizi papildināja Baltijas un ziemeļvalstu klasiskās mūzikas producentu, festivālu un koncertzāļu vadītāju forums “Classical Nordic–Baltic 2013”. Kādi pēc tā ir būtiskākie secinājumi?

G. Ķirsis: – Cerējām sa-sniegt vairākus mērķus, kas lielā mērā arī izdevies. Saprotams, ka, pirmkārt, valstis ap Baltijas jūru – Lietuva, Igaunija, Latvija un ziemeļvalstis – emocionāli veido vienu reģionu. Konferencē rosinājām jautājumu: kas ir šā reģiona identitāte? Kas mūs vieno? Var teikt, ka tā ir uzdrīkstēšanās. Kā kopīgu svarīgu vērtību atbalstām tieši jaunās mūzikas atskaņošanu, turpretī citur aizvien retāk klausāmi jauni, jau daudzu gadsimtu gaitā neaprobēti skaņdarbi. Kaut dažkārt arī šeit jūtama tendence nemeklēt jauno, neriskēt – labāk kārtējo reizi nospēlēt koncertā kādu Bēthovena simfoniju vai Čaikovska klavierkoncertu –, klausītājiem neko vairāk arī nevajag…

Rietumos un Amerikā tā arī notiek: publika kļūst arvien vecāka, galvas sirmākas, repertuārs ierobežotāks. Daudzviet tā ir milzīga problēma, kas mūs, par laimi, tagad vairs neapdraud. Bija labi gūt apstiprinājumu jaunās mūzikas atskaņošanai kā būtiskai vērtībai.

Otra profesionāli svarīga lieta ir laikmetīgu koncerta formu meklējumi un auditorijas piesaiste. Kas ir mūsu nākotnes klausītājs? Kas ir konkurenti profesionālai akadēmiskai mūzikai? Citas koncertorganizācijas? Pārējie skatuves mākslas veidi? Varbūt mūsu sāncenši ir pavisam kaut kas cits, piemēram, kokakola un dators, citas cilvēkiem piemītošas brīvā laika kaislības. Visiem kopīgs ienaidnieks ir lētā, piepūli nepaģērošā izklaide, kas nevis bagātina, bet nosūc cilvēka smadzeņu kapacitātes spēju. Negribu neko pretstatīt vai noliegt, piemēram, Eirovīzijas šovu pastāvēšanas jēgu. Negribu nevienu pārliecināt, taču, ja cilvēks aizpilda laiku, noskatoties šovu “Dziedi ar zvaigzni”, un uzskata, ka baudījis mākslu, gribu apgalvot, ka viņam nav taisnība. Savas profesionālās darbības galveno jēgu vai misiju redzu tajā, lai manas dzīves laikā saruktu to cilvēku skaits, kuri neklausās akadēmisko mūziku.

Un trešā konferencē apspriestā, tieši Latvijai būtiskā lieta ir pārējiem reģionā parādīt Lielo mūzikas balvu kā unikālu tradīciju un talantu parādi. Pasniegšanas ceremonijā vienā vakarā parādās profesionālas žūrijas izraudzītu izcilāko mākslinieku virkne. Divās koncerta daļās redzam visu labāko, kas mums ir. Varam novērtēt gan viena, gan otra, gan trešā profesionālā orķestra varēšanu, izcilākos korus, individuālos māksliniekus. Mēs ar viņiem lepojamies, tādēļ vēlamies mūsu izcilākos parādīt visa reģiona profesionāļiem.

Mūzikas eksports – tā ir mūsu nākotne. Tādēļ aicinājām starptautiskos mūzikas ekspertus, profesionālu koncertorganizāciju un festivālu vadītājus, lai viņi redzētu mūsējos un varētu piedāvāt koncertiespējas savos festivālos.

Vairākus piedāvājumus jau saņēmis Latvijas Radio koris, akordeoniste Ksenija Sidorova, arī Artis Gāga, par konkrētiem projektiem runāts ar orķestri “Sinfonietta Rīga”. Vasarā vedīsim ļoti lielu mākslinieku pārstāvniecību uz Šlēsvigas-Holšteinas festivālu.

– Vai kaimiņiem Baltijā un ziemeļvalstīs ir kas Lielajai mūzikas balvai līdzīgs?

– Zviedru kolēģi bija pilnīgā pozitīvā šokā. Un atzina, ka viņu valstī nekas tāds neesot iespējams. Kaut arī naudas atbalsts no valsts puses procentuāli liels, profesionālajai akadēmiskajai mūzikai nav tik augsts prestižs kā Latvijā, tās klausīšanās netiek popularizēta kā dzīvesveids. Tā ir mūsu lielā vērtība. Lietuvā šādas balvas nav. Igaunijā tā ir kopīga kā akadēmiskajai, tā vieglo žanru mūzikai. Šādas balvas pasniegšanas ceremonija ir viena no retajām iespējām mūziķus nosēdināt plecu pie pleca, ļaut apjaust, ka blakus sēž kolēģis, par ko priecājies nevis kaut kad vēlāk, bet tieši balvas saņemšanas brīdī. Kamēr Latvijā būs savu talantu attīstīt griboši mūziķi, tikmēr pastāvēs arī Lielā mūzikas balva.

– Kā vērtējat faktu, ka vairāk nekā trešdaļa balvas pretendentu muzicē ārzemēs?

– Runājot līdzībās, Francijas dienvidos kādu mūziķi no Kalē būtu iespējams klausīties tikpat bieži kā Rīgā berlīnieti. Attālums no rezidējošās vietas nav būtiskākais. Protams, strādājot šajā nozarē, ļoti labi redzam mūziķus, kuri Latvijā vēlas uzstāties (un šāda iespēja vienmēr ir), un tos, kuri to negrib. Piespiest viņus nevar.

Ir patīkami Latvijā dzirdēt pasaulē slavenus latviešu mūziķus, taču nevaram būt tik savtīgi, lai paģērētu mākslinieka palikšanu Latvijā, ja viņam ir talants un iespējas koncertēt visā pasaulē.

Un Latvijas labā viņi dara ļoti daudz – gan nesot mūsu valsts vārdu tālu aiz tās robežām, gan atskaņojot latviešu mūziku citās zemēs, gan, ieguvuši šeit nerodamu rūdījumu, brauc mājās un priecē mūsu klausītājus, turklāt ne par tādiem honorāriem, kādus saņem ārzemēs.

– Zviedru mūziķis Kristians Lindbergs ceremonijas laikā sacīja, ka, salīdzinot ar deviņdesmitajiem gadiem, kad viņš Latvijā bija pirmoreiz, tagad jūtoties kā revolucionāru pārmaiņu laikā. Daudzi arī Latvijā atceras tukšās koncertzāles, kas tagad bieži ir pārpildītas. Kā jums to izdevies panākt?

– Kad pirms septiņiem gadiem sākām strādāt, mūsu lojālo klausītāju loks bija nulle. Nevarējām prognozēt apmeklētību. Bija koncerti, kas izskanēja trīsdesmit cilvēkiem zālē. Ne pārāk patīkami. Tad izvirzījām mērķi: mūsu klausītājs būs cilvēks, kas nekad nav bijis nevienā koncertā. Šajā laikā akadēmiskajai mūzikai no jauna esam pievērsuši divdesmit tūkstošus cilvēku. Tas ir mūsu izvirzītās stratēģijas sasniegums. Protams, es melotu, ja teiktu, ka viss izdodas viegli. Taču noteicošais faktors ir radoša, ieinteresēta, idejām apveltīta cilvēku komanda.

– Kas jums pašam bija emocionāli piepildītākais brīdis Lielās mūzikas balvas laikā?

– Kad 19. februārī četros no rīta pie Operas skatuves griestiem piestiprinājām pēdējo scenogrāfijas dēlīti (pasmaida). Vislabākā ir sajūta, kad viss galā un gan balvas saņēmušo mūziķu, gan klausītāju sejā redzu gandarījuma un emocionālā pārdzīvojuma prieku. Vilšanos sagādā dabā neeksistējošu, nelāgu lietu tīši meklējumi.

Bet ko lai dara – sliktās ziņas taču pērk. Kā, piemēram, šur tur pamesto sprunguli, sak, ceremonijā par daudz “Henessy”. Protams, vienmēr var diskutēt, kā gaumīgāk pateikties atbalstītājiem, taču nevajadzētu būt divkosīgiem – pieņemt privātā sponsora atbalstu, tādējādi ietaupot valsts līdzekļus, bet viņu par to cildināt neuzdrīkstēties. Nebūsim liekuļi.

Piemēram, televīzijas “Panorāmā” – uzraksts pa visu ekrānu “Lielās mūzikas balvas melnie caurumi”. Kā milzīga problēma pasniegts viedoklis, ka arī popmūzikas pārstāvjiem vajadzētu šajā ceremonijā pasniegt Lielās mūzikas balvas. Nevaru runāt žūrijas vārdā, taču aicinu palūkoties uz beidzamajos gados nominētajiem. Viņu vidū ir Daumants Kalniņš, grupa “Cosmoss”, “Framest”, Intars Busulis… Viņus grūti nosaukt par klasiskās mūzikas interpretiem. Tātad arī šī joma ir žūrijas uzmanības lokā. Nedomāju, ka šādā veidā vajadzētu censties ietekmēt žūriju. Vienkārši atcerēsimies – tā ir LIELĀ mūzikas balva.

– Vai līdzās muzikologiem žūrijā nevajadzētu atrasties arī kādam izpildītājmāksliniekam?

– Ir arī izpildītājmākslinieki, piemēram, Andris Vecumnieks, diriģents. Krietni senāk žūrija izpelnījās pamatotu kritiku, ka tie, kuri sēž žūrijā, paši sev arī piešķir balvas. Tagad jāapzinās, ka, piekrītot darbam žūrijā, mākslinieks pats uz balvu pretendēt nevar. Un nav tik viegli atrast māksliniekus, kuri būtu ar mieru gada laikā noklausīties vairāk nekā četrus simtus koncertu.

– Viena no balvām tradicionāli tiek labākajam jaundarbam, arī “Latvijas koncerti” ir to pasūtinātāji.

– “Latvijas koncerti” tikko pasūtīja oratoriju Zigmaram Liepiņam 2014. gada Lieldienu koncertam. Jāņem talkā arī klausītājs, cik viņš ir gatavs patērēt latviešu mūziku. Neapšaubāmi, ka tai jāskan valsts svētkos. Jā, tagad tas šķiet pats par sevi saprotams, kaut gan tikai pirms pāris gadiem vēl bijām liecinieki arī citiem viedokļiem…

– Ja no jums būtu atkarīgs jaundarbs par godu Latvijas simt gadiem, kam jūs to pasūtinātu?

– Lai rastos šāds skaņdarbs, nepieciešami vismaz divi gadi. Skaņdarba raksturs atkarīgs arī no tā, kur svētku pasākums iecerēts – Nacionālajā teātrī, Operā, “Arēnā Rīga”, Spīķeru koncertzālē. Ja “Arēnā Rīga”, mēs pasūtītu skaņdarbu simfoniskajam orķestrim un tūkstoš dziedātājiem, ja Spīķeru koncertzālē, iespējas būtu citas.

Varbūt runātu nevis ar vienu, bet vairākiem komponistiem. Mēs jau redzam, kuri vairāk darbojas ar kamermūziku – piemēram, Pēteris Vasks, Ēriks Ešenvalds, Juris Karlsons, kuriem padodas darbi lielākiem un plašākiem sastāviem. Ļoti cerīgi raugos uz to, ka izkustējies ledus attiecībā uz koncertzāli Rīgā. Kaut nu pati ideja nenogrimtu politiskos ķīviņos un zemu lidojošu diskusiju krustugunīs.

 

Baltijas un ziemeļvalstu klasiskās mūzikas producentu, festivālu un koncertzāļu vadītāju forums “Classical Nordic–Baltic 2013”

Notika Rīgā 20. un 21. februārī, pulcējot klasiskās mūzikas profesionāļus no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Dānijas, Norvēģijas un Islandes.

Tā gaitā notika klasiskās mūzikas profesionāļu konference un jauno mūziķu “showcase”.

Konferencē pārrunāja reģionālās sadarbības un citus klasiskās mūzikas nozarei aktuālus jautājumus.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+