Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
16. februāris, 2015
Drukāt

Ko nozīmē pēdējā laikā bieži pieminētais termins “hibrīdkarš” (13)

Foto: LETAFoto: LETA

Ieroča optiskais tēmeklis.

Latvijas amatpersonas piesardzīgi komentējušas bijušā NATO ģenerālsekretāra Andersa Foga Rasmusena teikto britu laikrakstam “The Daily Telegraph”, ka Krievija varētu uzsākt hibrīdkaru Baltijas valstīs. “Putins zina – ja viņš pārkāps sarkano līniju un uzbruks NATO, mēs aizstāvēsimies. Tas ir pilnīgi skaidrs. Bet viņš ir hibrīdkara speciālists,” sacījis Rasmusens.

“Daži hibrīdkara elementi mums jau ir jūtami,” intervijā LNT sacījusi Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Arī aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis atzīst, ka hibrīdkarš Baltijā varētu būt viens no scenārijiem, par kura riskiem diskutēts jau kopš Ukrainas krīzes sākuma. Pēc viņa teiktā, “pieņemti lēmumi, īstenoti un uzsākti konkrēti pasākumi šādu risku mazināšanai vai novēršanai”. Līdzīgi, komentējot bijušā NATO ģenerālsekretāra izteikumus, savas valsts radio izteicies Igaunijas premjers Tāvi Reivass. “Hibrīdkarš ne Igaunijā, ne Krievijā nav jauns vai pārsteidzošs veids, kā tiek veikta karadarbība. Igaunija ir ņēmusi to vērā un apzināti plānojusi savu nacionālo aizsardzību, stiprinot neatkarīgās aizsardzības spējas un sabiedroto attiecības pret jebkuru agresiju,” norāda kaimiņvalsts valdības vadītājs.

Rasmusens gan nav ne pirmais, ne vienīgais, kas runājis par “hibrīdkaru”. Pēdējā pusgada laikā šis termins pieminēts tik bieži, ka vismaz mūsu platuma grādos droši varētu pretendēt uz “gada vārda” titulu. Taču būtu maldīgi uzskatīt, ka tas ir jauns termins, un vēl aplamāk iedomāties, ka hibrīdkara metodes pirmā izdomājusi un īstenojusi Krievija.

Patiesībā šo terminu dažādi autori lietojuši jau apmēram kopš 2005. gada, attiecinot to uz atšķirīgiem konfliktiem. Tomēr tas neparādās oficiālajās militārajās doktrīnās, un līdz šim tam vairāk bija zinātnisks raksturs. Jaunums ir tas, ka tagad vārds “hibrīdkarš” ieguvis politisku nozīmi.

Hibrīdkaram nav vienotas definīcijas, taču dažādu autoru izpratne par to ir līdzīga – to skaidro kā kara stratēģiju, kurā tiek plaši izmantotas dažādas metodes. Paralēli klasiskajai karadarbībai liela nozīme ir dažādām citām, piemēram, terorismam, nemieru organizēšanai, informatīvajam karam, modernajām tehnoloģijām, neierastām mobilizācijas metodēm un tā tālāk. Atvaļinātais ASV armijas pulkvedis Džeks Makjuens to savulaik aprakstījis kā asimetrisku karadarbību, kas notiek trīs “frontēs”: aktīvajā konflikta zonā, darbībā ar saviem iedzīvotājiem un starptautiskajā sabiedrībā. Pat tad, ja kādā no šīm frontēm izdodas uzvarēt, tas vēl nenozīmē veiksmi visā karā. Makjuens raksta, ka hibrīdkarā galvenais mērķis nav “uzvarēt ienaidnieka armiju” vai “gāzt ienaidnieka režīmu”, bet gan “nosargāt normālo stāvokli”.

Piemēri tam ir neskaitāmi, jo hibrīdkara metodes apzināti vai netīši ir izmantotas dažādos laikos. Tā 2012. gadā Lielbritānijā izdotajā grāmatā “Hibrīdkarš: cīņa ar pretiniekiem no antīkajiem laikiem līdz mūsdienām” apskatīti tādi piemēri kā seno romiešu cīņas pret ģermāņu ciltīm, Amerikas revolūcija un neatkarības karš, Francijas–Prūsijas karš 19. gadsimtā un citi. Savukārt mūsdienās viens no biežāk pieminētajiem hibrīdkara piemēriem ir Libānas 2006. gada karš, kad “Hezbollah” kaujinieki pārsteidza Izraēlas armiju ar daudziem negaidītiem karadarbības jaunievedumiem. Taču mums nav jāmeklē tāli piemēri – arī Latvijas okupācija 1940. gadā ir spilgts hibrīdkara piemērs, jo militārais uzbrukums tajā nebija galvenais.

Valstu vadītājiem nav ierasts publiski atzīties, ka viņi savu mērķu izmantošanai ir gatavi izmantot hibrīdkara metodes, jo liela daļa no tām drīzāk raksturīgas teroristiskām organizācijām. Taču Putins nav slēpis, ka viņam tas ir pieņemami. Runājot par notikumiem Ukrainā, viņš 2014. gada martā preses konferencē paziņoja kaut ko tobrīd pārsteidzošu: “.. lai tikai kāds no (ukraiņu) karavīriem pamēģina šaut uz saviem cilvēkiem, aiz kuriem mēs stāvēsim, nevis viņiem priekšā, bet aiz viņiem. Lai tik viņi pamēģina šaut uz sievietēm un bērniem”.

“The Daily Telegraph” ieskicē biežāk pieminēto variantu, kā varētu izpausties Rasmusena pieminētais potenciālais Krievijas hibrīdkarš Baltijas valstīs – Kremlis varētu veicināt iekšēju konfliktu Igaunijā vai Latvijā, kur ir liela krievu minoritāte. Tas varētu pāraugt sadursmēs, pēc kurām parādītos “zaļie cilvēciņi”. Taču var būt arī citādi, mazāk prognozēti mēģinājumi.

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. Zaļie cilvēciņi parādās divos gadijumos : kad vodka pardaudz un kad valsts robeža netiek kontrolēta !Kā zināms, Ukrainas -Krievijas robežai piemita formāls raksturs.

  2. pret hibrīdkaru,zaļajiem cilvāāciņiem un citiem mošķiem ir labs un sen pārbaudīts līdzeklis-labi tēmēts savrūp šāviens.

  3. atnāk zaļi cilvēciņi,atņem manu Tēvu zemi…

  4. Mjā, hibrīdkarš LV valdībai ir tāds karš, kuram tuvojoties ir noteikti lieli pretinieka spēki jāsaglabā visiem spēkiem aizstāvošās valsts iekšienē un aizmugurē, jāļauj tiem koncentrēties bruņotās vienībās (kuras maskēti drīkst saukt par apsardzi), vēl vairāk, tos jāceļ amatos valdībā, armijā un policijā, jāapbruņo līdz zobiem (vēlams max.moderni) un tad tos jāliek aiz muguras valsts aizstāvjiem frontē un barikādēs, kā to sekmīgi dara Latvijas valdība jau 25gadus un ar šo unikālo hibrīdkara sagatavošanas pieredzi ir absolūts piemērs visai pasaulei, kā to jādara, lai valsts tiktu zibenīgi un ar milzu dzīvā spēka zaudējumiem iekarota !

  5. tad bus jaizsut visus cilvēkus kuri nav latvijas patrioti, ieskaitot varbut arī musu presidentu. kurš nav neko teicis par krievijas karu pret ukraini.

  6. negrib maaciit un cieniit Latviski Atbildēt

    9.majia blaaveejiem RIIGAA jaadeportee uz Krieviju pie kara shaushmu teeva Putina.Tornakalnaa sagatavot Lopu vagonos 8.maijaa.

  7. Nu nav jau patiesībā nekas jauns, re kā Hitlers 1939. gadā glāba savējos Sudetijā, un Minskas, pardon Minhenes konference šim tos atdeva.

  8. Arī hibrīdkarš -prezidents nenosoda iebrukumkaru Ukrainā, ir pret savas valsts armijas palielināšanu, bet tai pašā laikā uz drošibas samitu Minhenē uzaicina ne jau viņu… Tas ir uzticības rādītājs no sabiedroto puses – šim vīram nevar uzticēties… Pirmā hibridkara kauja ir Rīgas pilī un Latvijas patriotu uzdevums ir paslēpt pidspalvu, lai neparaksta kādu līgumu ar lāču zemi ( nav jau 1939, gads un Latvijai ir ES un NATO).

  9. Un lābākais veids, kā izsargāties, ir – padarīt sevi neatkarīgu no uzbrucēja.
    Jāsaprot, ka politika (v.s. hibrīdjkarš) ir lielākā mērā visur.
    Piem. kāda mums daļa KHL? Kāds mums jāmeklē jauns eksporta tirgus, kādus TV kanālus pāraidam?

  10. Filozofs tēva pagalmā Atbildēt

    Ja notiks ļaunākais, tad Latvijas daļā Latgalē visdrīzāk būs sekojošs hibrīdkarš – tā kā latvieši ir pasīvi, pārāk miermīlīgi un pārāk draudzīgi pret svešiem kungiem, un tāpēc tos nevarēs iekustināt uz “rusistu sišanu”, tad visdrīzāk būs kāda “dabas katastrofa”, kuras seku likvidēšanā valdība, armija, policija un mediķi parādīs pilnīgu nekompetenci, cietsirdību un korumpētību – atstās slīkoņu/latgaliešu un latgaļcu glabšanu pašu rokās, pie tam, glābs tikai tos, kuri maksās, ir bagāti un ir partijām tuvu stāvoši. Sāksies latgaliešu un latgaļcu kopīgi sociāli nemieri, kas, iespējams, novedīs pie vienota secinājuma, ka tāda Latvijas valsts, kas ingnorē Latgali, nav vajadzīga.
    Mana ļaunākā prognoze, ka šo hibrīdgaru varēs parakstīt zem devīzes – “Latvijas brīvprātīga iznīcināšana pašu latviešu rokām (kā 1934.gadā, kad visa vara tika atdota gļēvam un krievam kalpojošam diktatoram).

    • Man liekaas, ka taadas briesmas nedraud. Atcereesimies, ka latvieshi ljoti labi glaaba zu ledud juuraa palikoshos bljitkotaajus, krievus un latvieshus!

      • Klau, ivariņ, un kāpēc latvieši neglāba uz ledus palikušos līvus, ukraiņus, vāciešus un citu tautību bļitkotājus? Kāpēc tāds šovinisms – glabt tikai 2 tautību grupas un pārējām uzspļaut?

Draugiem Facebook Twitter Google+