Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
19. aprīlis, 2014
Drukāt

Ievziedu vīns, laimīgās vistas un savvaļas zirgi. Ciemos “Jaun-Ieviņās” Raunas novadā (1)

Foto: Anda KrauzeFoto: Anda Krauze

Ja jūs būtu atbraukuši ievziedu laikā, tad nerastos jautājums, kāpēc mūsu mājas sauc “Jaun-Ieviņas”. Mūsu platības robežojas ar Līčupes krastiem, kas ievu ziedēšanas laikā līdzinās baltām kupenām. Tad jāsteidz sasiet pirtsslotiņas, jo ar ievām ir fantastiska pēršanās, tikai nedrīkst ar tām pārcensties. Darām arī ievziedu vīnu. Katram tūristam to gan vēl nevaram piedāvāt, bet varbūt ar laiku šis vīns varētu kļūst par mūsu biznesu, – stāsta Raunas pagasta “Jaun-Ieviņu” saimnieks Uldis Rudzītis.

Viņa un saimnieces Inetas darbošanās balstās uz trim “kājām”. Pirmā niša – bioloģiskā lauksaimniecība un putnkopība, otrā – lauku tūrisms, bet trešā – kokogļu ražošana. Tā kā teju klāt ir Lieldienas, vispirms dodamies uz vistu kūti paraudzīt, cik čakli strādā olu dējējas. Saimnieks smej, ka uz svētkiem kundes jau aizrunājušas vēl neizdētās olas, tāpēc viņš vistām sakot – jādēj vairāk. Un divu simtu lielā putnu saime dara, ko var. Kūtī pārstāvētas desmit vistu šķirnes, jo Uldis vēlas izzināt, kuras ir tās naskākās olu gādātājas. Saimnieks norāda uz vistu SPA stūrīti, kuru veido zāģu skaidas un pelni. Dažas klukstes mums nodemonstrē, kā viņām labpatīk pērties. Laimīgās vistas mielojas ar bioloģisko barību, taču, kad tās izlaiž laukā, labprātāk paknābā zālīti nekā kviešu graudus. Inkubatorā sarindotas olas, lai izšķiltos jaunā paaudze. Mazajiem čiepstētājiem ierīkots savs būrītis ar laktiņu, lai mācītos vistu dzīves uzvedības ābeci. Viens cālēns jau saldi aizmidzis uz laktas. Vistu kūtī mitinās arī pudeļpīles un zosis. Tām arī savs darbs veicams. Pudeļpīles čakli cīnās pret gliemežiem, tos apēdot, bet zosis ir lieliskas cidoniju plantāciju ravētājas. – Pēc bioloģiskajām olām ir liels pieprasījums, jo industriālās olas tām nestāv līdzās. Pircēju loks kļūst aizvien plašāks un smejos, ka no manis tās var nopirkt tikai pa blatu. Ja gribētu šo nozari paplašināt, tad nāktos celt jaunu kūti, bet tas neietilpst manos plānos, – skaidro Uldis.

Viņš savu saimniekošanu uzsācis un izvērsis dzimtas īpašumā. Jau pirms piecām paaudzēm Ulda senči īrēja šo zemi no mācītāja muižas. Tolaik gan tie bija tikai kādi padsmit hektāri. Par zemes īri nācies maksāt graudā – divi vezumi stabu, septiņdesmit grozi ar olām un zināms dienu skaits jāatstrādā muižas laukos.

– Nojaušu, ka uzņēmēja gēnu esmu mantojis no vecātēva tēva. Viņš audzēja liellopus un dzina tos pārdot uz Rīgu. Pagāja nedēļa, kamēr lopiņi pieveica tālo ceļu. Mēs jau arī savu produkciju lielākoties vedam uz galvaspilsētu. Mans vectēvs ar vecomāti 30. gados uzcēla milzīgu kūti, bet nepaspēja tajā savest iekšā lopus. Uz Sibīriju viņus, par laimi, neaizveda, cieta tie, kas saimniekoja tuvāk šosejai. Šī nomale viņus paglāba no izvešanas. Taču dzīve tāpat izvērtās skarba. Kolhozu laikiem sākoties, vecvecākiem nācās smagi strādāt pašiem savā kūtī, par darbu saņemot vien grašus. Mans tēvs pieder pie paaudzes, kas devās celt Rīgu. Tāpēc esmu dzimis un audzis Rīgā. Bet vasaras pavadīju pie vecvecākiem laukos. Iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē Mehānikas un mašīnbūves fakultātē, bet, 4. kursā mācoties, pametu augstskolu un pārcēlos dzīvo uz “Jaun-Ieviņām”. Tas notika 90. gadu sākumā, kad valdīja pārliecība – visi saimniekos laukos, turēs pāris govis un dzīvos pārticībā, – nosmaida Uldis.

Saimniekošanu viņš iesāka ar kokogļu ražotnes izveidi. Šajā darbā iesaistījās arī Ulda brālis, kurš tolaik augstskolā rakstīja diplomdarbu par kokogļu ražotni “Jaun-Ieviņās”. Saimnieks mūs vedina uz savu viesu namu un aicina piesēst pie galda, uz kura novietots šķīvis ar cidoniju sukādēm. Runājoties tā vien roka sniedzas pēc saldenskābajām cidoniju šķēlītēm, kas pašas kūst mutē. Kad pirms vairākiem gadiem sākuši audzēt cidonijas, prātojuši, kur tās likt. Pārdot par santīmiem šos ziemeļu citronus nevēlējās. Tad nolēma, ka jāražo sukādes.

– Tas ir veids, kā cidonijās maksimāli daudz saglabāt C vitamīnu. Dietologi varbūt teiks – ak, šis cukurs, bet labāk C vitamīnu iecukurot, nekā pievienot kādas citas apšaubāmas vielas. Mēs audzējam cidonijas pusotra hektāra platībā, iegūstot divas līdz trīsarpus tonnas augļu. Vairāk nekā tonnu pārstrādājam sukādēs. Esam izmēģinājuši dažādas tehnoloģijas, taču atzinuši, ka roku darbs ir nepārspējams. Produkciju pārdodam bioloģisko preču veikaliņos, kā arī tiešajā tirdzniecībā, kas uzņem aizvien lielākus apgriezienus, – stāsta Uldis.

Šajā saimniecībā mīt arī sešas savvaļas govis un seši zirgi. Kad Uldis tos iegādājās, viņam vēl tikai sapņos rādījās, ka taps viesu nams un attīstīs lauku tūrismu.

Zināju, ka Papes ezera apkārtnē ievesti savvaļas zirgi, un tad man nejauši iznāca iepazīties ar Nīderlandes Dabas fonda cilvēkiem. Viņi novērtēja mūsu apkārtni – te ir kalni, lejas, meži, purva mala, dabas daudzveidība, visi apstākļi, lai mājotu savvaļas zirgi un govis. Viņi mūs iedrošināja šim solim un mēs piekritām. Vislielākās izmaksas prasīja žoga izveide. Nācās iegādāties drātis trīspadsmit kilometru garumā. Esmu pārliecinājies, ka zirgs ir dabai visdraudzīgākā pļaujmašīna, tie arī gādā par dabas daudzveidību. Zirgi ēd alkšņu mizu tik ilgi, līdz tā nokalst. Savvaļas zirgi Latvijā nav nekāds jaunums. Tie jau pie mums dzīvoja pirms daudziem simtiem gadu, līdz mūsu senči iesāka līst līdumus, pieradināja un iejūdza zirgus darbā, – klāsta Uldis.

Kad jau kādu laiciņu četrdesmit hektāru lielajās platībās bija ganījušies zirgi, viņš iegādājās arī savvaļas govis. Un tagad Uldis var spriest par šo dzīvnieku atšķirībām.

Zirgi ziemā var iztikt bez cilvēka palīdzības, tie paši spēj atrast sev barību. Govis ir slinkākas, tās ziemā nākas piebarot. Ja gadās, ka zirgi un govis atrodas vienā teritorijā, tad par noteicējiem kļūst zirgi. Govīm nākas tiem piekāpties. Zirgi parasti nelaužas ārā un nebojā nožogojumu, bet reizēm to izdara mežacūkas, un tad zirgi izmanto izdevību, lai dotos brīvībā. Taču zirgs vienmēr atgriežas aplokā tieši pa to vietu, no kuras izkļuvis laukā, – stāsta Uldis.

Lai iepazītos ar savvaļas govīm, tās mums tālu nav jāmeklē, jo ganās netālu no mājām. Bet ar zirgiem nav tik vienkārši. Labu laiciņu vējainajā dienā staigājam pa pielijušajiem laukiem, līdz mežmalas aizvējā ieraugām ganāmies visus sešus brīvos zirgus. Tie mums nepievērš nekādu uzmanību. Zirgi nav radināti pie tā, ka iedos kādu kārumu vai iejūgs darbā, tāpēc tie iet mums garām pašapzinīgi un cēli. Vienīgi mazā zirgu meitene ziņkārīgi pienāk klāt un ļauj paglaudīt savu salijušo purniņu.

– Mēs ar nīderlandiešiem spriedām, kas notiktu, ja zirgu pulkam uzbruktu vilks. Es domāju, ka pelēcim nebūtu izredžu izsprukt sveikā. Nīderlandieši gan par šo iespēju satikties ar vilku bija sajūsmā. Viņi savā zemē to redzējuši tikai bildītēs. Tā šķiet tāda pati neiespējamība kā mums ieraudzīt ziloni, kas dārzā izbradā tomātus.

Savulaik, kad Uldis atnācis dzīvot uz laukiem, bija doma restaurēt veco pirti, bet namdari ieteica labāk celt jaunu. No paša zāģētajiem kokmateriāliem, pēc paša projektiem un plāniem tapa jaunā pirts, un Uldis šo gadu laikā kļuvis par aizrautīgu pirtnieku. Viņš ir Latvijas Pirts savienības valdes vadītājs.

– Pie mums notiek pirts profesionāļu saieti vairāku dienu garumā. Ierodas arī SPA speciālisti no Maskavas. Sākotnēji viņi domāja – tagad mēs jums parādīsim, kā tās lietas darāmas, bet tagad jau brauc ar domu, lai skatītos, kā mēs to darām, – palepojas pirtnieks.

Viņš arī atklāj knifu, ka pirtsslotas glabā saldētavā, jo tad tās nezaudē savu svaigumu un aromātu. Ģimenes saimniecībā ir darbu dalīšana. Viesu nams ir Inetas pārziņā. Viņa arī gādā par viesu mielastu. Ārzemniekiem tā esot eksotika, ja viņiem pasniedz tikko no dobes noplūktus lociņus, salātus. Inetas firmas ēdiens ir cepta vista ar timiānu un cidoniju sukādēm. Kad viesi jautā, kas to pagatavojis, Uldis lepni atbild – saimniece pati. Ineta nav profesionāla pavāre. Pirms iepazīšanās ar Uldi viņa strādāja Cēsu slimnīcā par medmāsu.

– Apprecoties ar Uldi, kļuvu par laucinieci. Šeit ierodoties, man nebija sajūtas, ka būs jādzīvo nomalē, meža vidū, jo Uldis jau bija radījis savu kārtību. Es lielākoties esmu mācījusies no pieredzes, vienīgi apmeklēju tūrisma kursus, – stāsta Ineta.

Uldis spriež, ka “Jaun-Ieviņu” darbu turpinātājs būs dēls Matīss, kurš patlaban mācās 4. klasē. Tēvs jau tagad sakot dēlam – mācies, kā tas darāms, tev būs jāpārņem saimniecība. Galvenais, ka puikam interesē lauku darbi. Meita Marta mācās Cēsu Valsts ģimnāzijas 11. klasē. Viņai izcili labi padodas bioloģija, Latvijas mēroga olimpiādē gūta trešā vieta. Tagad gatavojas pasaules līmeņa bioloģijas olimpiādei.

Šo gadu laikā esmu sapratis lauku dzīvesveida priekšrocības. Te var elpot ar pilnu krūti. Aizbraucot uz Rīgu, jūtos iesprostots. Nesaprotu, kā pilsētnieki var četras stundas staigāt pa lielveikalu. Taču viņi varbūt nesaprot, kā es četras stundas varu pavadīt mežā. Laukos pats esi sev saimnieks, neviens tevi nedzen, dari, kā uzskati par pareizu. Mums jau darbi sadomāti piecdesmit gadiem uz priekšu, – teic Uldis.

Taču reizēm jau vajag atvilkt arī elpu. Savā viesu mājā saimniekiem nav iespējams atpūsties. Ineta saka – vasarā atpūtu sniedz arī viena diena, kas pavadīta Tūjā pie jūras. Un tad viņi aizsūtot vistām e-pastu ar tekstu – saimnieku nav mājās, būs vakarā.

Raidījums par Raunas pagasta “Jaun-Ieviņu” saimniekiem Inetu un Uldi Rudzīšiem skanēs Latvijas Radio 1 programmā 19. aprīlī plkst. 16.05.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Skaisti!

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+