Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
13. aprīlis, 2012
Drukāt

«Jābūt cēlam mērķim» . Saruna ar uzņēmēju V. Tamužu


tamuzs3_km_6

Par valsts ideoloģiju ar uzņēmēju Viesturu Tamužu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.


 

V. Krustiņš: – Ideoloģija ir tas vārds, kas pēdējā laikā nereti dzirdēts medijos. Mūs ieinteresēja jūsu izteikums intervijā avīzei “Diena”, ka Latvijai būtu vajadzīga “valsts ideoloģija, kas būtu saprotama un aizraujoša mūsu valsts iedzīvotājiem”. Ideoloģija ir vārds, ko Latvijā bieži vairās pieminēt, lai gan vārdnīcas to visbiežāk skaidro vienkārši kā vadošu uzskatu kopumu. Kāpēc jums kā uzņēmējam tas šķiet svarīgi?

V. Tamužs: – Es piekrītu, ka vārdam “ideoloģija” ir nedaudz negatīva pieskaņa. Tas ir palicis mantojumā no Padomju Savienības, kur ideoloģiskā slodze bija stipri par lielu, turklāt tā tika mākslīgi uzspiesta, jo neatbilda cilvēku vairākuma jūtām un domām. Ideoloģiskie jautājumi bija kļuvuši par apsmiekla objektu. Mums tā attieksme neapzināti ir saglabājusies.

– Padomju ideoloģija paģērēja vienādu rīcību no visiem, un lielākā daļa tai centās formāli sekot. Kā rotaļā “visi dara tā”. Bet ideoloģija darbojās arī pirms okupācijas
.

– Iespējams, pagājušā gadsimta sākumā Ļeņina noformulētā ideoloģija cariskajā Krievijā bija kā “svaigs malks” un tai bija liela vilkme, neskatoties uz daudzajām aplamībām, kas tajā bija ietvertas. Vēlāk šī ideoloģija tika izmantota tikai tāpēc, lai krampjaini turētos pie varas, neko pamatos nemainot. Līdz ar to konflikts ar reālo dzīvi bija neizbēgams. Taču, kā jau teicu, no tā nevajag izdarīt secinājumu, ka vārds 
”ideoloģija” pats par sevi ir kaut kas slikts.

 

Ir jau citi piemēri. Kaut vai ulmaņlaika ideoloģija – ļoti spēcīga ideoloģija. Latvijā nekas spēcīgāks nav bijis, un mēs joprojām to atgremojam. Es personīgi tai nepiekrītu, bet sabiedrībā tā ir populāra.

 

– Ko jūs saprotat ar ulmaņlaika ideoloģiju?

– Tajā bija vairāki būtiski postulāti, piemēram – Latvijā vara pieder latviešiem. Tam bija sekas – baltvāciešu aizbraukšana, atsevišķu cittautiešu uzņēmumu nacionalizācija un tamlīdzīgi, tomēr tas deva arī lielu kopības sajūtu un iedvesmu latviešiem. Arī valsts lomas pieaugums, centralizācija ir raksturīga Ulmaņa ideoloģijai. Bija arī dažādas mantras, kas tika bieži skaitītas cilvēkiem, piemēram: “Latvijas sviests un bekons iekaros Eiropu.” Cik nu tiešām “iekaroja”, bet latvieši par to bija pārliecināti un lepni. Protams, tolaik valsts bija ekonomiski sekmīga, un tas bija arī ideoloģijas nopelns.

– Atsevišķi mūsdienu vēsturnieki Ulmaņa laikus apraksta kā briesmīgu diktatūru, bet vai tad šī ideoloģija bija tik slikta?

– Es nesaku, ka konkrētajā vēsturiskajā situācijā tā bija slikta, bet man tā nav pieņemama. Ne pašas idejas, bet veids, kā tika īstenota politika. Es nevaru atbalstīt, ka viens cilvēks pārņem varu, apcietina savus politiskos konkurentus un nosūta uz koncentrācijas nometni Liepājā…

– Tur viņi nebija ilgi, no valsts projām nebēga, viņu dzīvība nebija apdraudēta. Bet vai no Kārļa Ulmaņa ideoloģijas mums nav palicis nekas derīgs, ko izmantot mūsdienās?

– Noteikti ir. Ulmanis un viņa ideologi formulējuši daudzus jautājums atbilstoši latviešu mentalitātei. Piemēram, sauklis “Zemniek, apar zemi rudenī!”. Tas uzrunā, mudina uz darbību. Ulmanis prata uzķert latviešu tautas noskaņojumu, uzrunāt un iegūt atbalstu.

– Mūsdienās reti kurš piemin, ko Ulmanis teicis par mazākumtautībām. Mazs citāts, ko viņš teica, uzrunājot Daugavpils iedzīvotājus 1934. gadā: “Viena lieta lai mums būtu skaidra: šo valsti ne jau par velti sauc par Latviju. Parasti valsti sauc tās tautas vārdā, kura šinī valstī ir vairākumā un kura visciešāk savienota ar tās zemi. Latvieši uz šīs zemes dzīvojuši vairākus tūkstošus gadu, bet līdz šim latviešu tauta un latviešu valdības nav nākušas un nenāks uz domām apspiest tos, kas nav latvieši. Bet jums jārēķinās ar dzīvi un jāsaprot dzīve. Mums nav iebildumu, ka mūsu sveštautieši dara visu, lai vairotu slavu viņu valstij. Mums nav nekas pretim, ka viņi paliek pie savas valodas un ka viņi neatsakās no savām īpatnējām parašām un tikumiem. Bet mēs prasām, lai katrā laikā – tagad un visā nākotnē – mūsu Latvijas pavalstnieki – sveštautieši pirmā vietā stādītu un turētu Latviju.” Lai arī Ulmanis ir pagātne, teiktais gan ļoti labi atbilst arī mūsdienu situācijai. Bet sakiet, kādu jūs redzat šodienas valsts ideoloģiju?

– Šie vārdi, ko jūs citējāt, ir ļoti cienījami, un ikviens valstsvīrs tos varētu teikt arī mūsdienās.

 

Tieši tā – šī ir latviešu valsts, mēs nekādā veidā nedomājam apspiest cittautiešus, bet viņiem ir jāciena valsts, kurā viņi dzīvo, tās valoda, vēsture. Jūs pareizi minējāt, ka ideoloģija ir uzskatu kopums. Tas nav tikai nacionālais jautājums, politiskie saukļi vai, piemēram, ekonomiskie mērķi. Tas ir viss kopā.

 

Bet, manuprāt, tajā ir divas ļoti svarīgas sastāvdaļas. Pirmais, tas, ko es sauktu par cēlu mērķi, – tas, kā vārdā valsts dzīvo, ko grib sasniegt. Otrais, vērtību sistēma, kas mums ir tuva paaudzēs. Latviešiem patīk labi padarīts darbs. Kaut vai infarkts nāk, bet tā kartupeļu vaga ir jānorok… Tas varbūt nav tā ideoloģiski nekur aprakstīts, bet mēs to zinām.

– Tautasdziesmas ir mūsu agrīnā ideoloģija…

– Zināmā mērā. Cita lieta, ka mūsdienās tautasdziesmas vairs nav populāras savas formas dēļ, jaunajai paaudzei tās jau ir grūtāk uztveramas.

– Jūsu pašreizējā nodarbošanās ir saistīta ar riska kapitālu. Vai arī valsts ekonomiskā ideoloģija nav saistīta ar risku?

– Jā, tas ir jautājums par to, vai valsts grib attīstību, ekonomisko uzrāvienu vai ne.

 

Ja grib, tad ir jāriskē, bet, ja pietiek ar 2 – 3 procentu pieaugumu gadā, tad var turpināt tāpat kā līdz šim. Tie ir divi dažādi koncepti! Ļoti ilgi ierēdniecībai un politiķiem ir licies, ka viņi zina labāk, kā valstij jāattīstās, bet uzņēmēji lai “pastāv pie ratiem”.

 

– Vai jūs, uzņēmēji, tagad neizliekaties nevarīgāki, nekā patiesībā esat? Reizēm gan šķiet, ka uzņēmēju vārdā runājošo personu vienīgais mērķis ir kritizēt Ministru prezidentu Dombrovski. Piedāvājuma nav!

– Negribu pievienoties tam “korim”, kas kritizē pašreizējo premjeru. Viņa darbība ir bijusi sekmīga un veiksmīga Latvijai.

– Ar piebildi – zināmos apstākļos…

– Jā, tas bija brīdis, kad valsti vajadzēja izvilkt no ļoti lielām nepatikšanām, kur iepriekšējās valdības mūs bija iegrūdušas. Jautājums ir – kas tālāk? Uzņēmējiem īsti nepatīk dzīvot ar piesardzīgu izaugsmes plānu, kā to iecerējusi valdība.

– Mums jau nav Latvijas PSR, kur viss bija jādara stingri pēc plāna. Tagad ir brīvais kapitālisms. Uz priekšu! Neviens neiebildīs, ja iekšzemes kopprodukta pieaugums būs lielāks, nekā plānots.

– Es runāju par oficiālajām prognozēm. Manuprāt, valstij tomēr vajadzētu uzņemties lielāku risku, lai attīstība būtu straujāka.

M. Antonevičs: – Bet vai šādu riska politiku mēs jau reiz nepārdzīvojām – kad Latvija tika dēvēta par “Baltijas tīģeri”, taču sekoja krīze un ļoti sāpīgs kritiens?

– Tolaik tas bija tīģeris uz māla kājām. Attīstības pamatā bija galvenokārt nekustamo īpašumu būvniecība un tirdzniecība par augstu cenu, izmantojot kredītu resursus. Tādā veidā tika uzpūsts ekonomikas “burbulis”. Tas tiešām bija risks, bet pārgalvīgs un lemts neveiksmei, jo pamatā nebija ne ražošana, ne tranzīts, ne kāda cita daudzsološa nozare. Ir vajadzīgs kāds liels mērķis. Te var minēt daudzus piemērus. Piemēram, Singapūra izvirzīja mērķi – no trešās pasaules pirmajā. Viņiem bija skaidra vīzija, un viņi uz to mērķtiecīgi gāja.

 

Šobrīd Latvijas mērķis, šķiet, ir iepriecināt citas Eiropas valstis un lēmumu pieņēmējus Briselē – cik veiksmīgi mēs tikām galā ar krīzi, cik veiksmīgi ieviešam eiro un tā tālāk. Arī tā var būt valsts ideoloģija, bet man tā neliekas īpaši pievilcīga. Valstij jārūpējas par sevi, nevis kā izpatikt Briselei.

 

– Ungārija šobrīd nodarbojas tieši ar savas valsts ideoloģijas veidošanu, tostarp mainot konstitūciju un citus likumus, tomēr izjūt ļoti lielu spiedienu no Eiropas Savienības. Valdošajiem spēkiem ir jābūt iekšpolitiski ļoti spēcīgiem, lai spētu tam pretoties un turpināt iesākto.

– Bet vai ungāri slikti dzīvo? Tur ekonomika attīstās un plaukst. Esmu bijis Ungārijā un pats par to pārliecinājies. Varbūt reizēm der parunāt skarbākiem vārdiem ar kolēģiem Briselē un jāsaņem kāds publisks spēriens, bet jāatgādina, ka mums ir savas intereses. Ne vienmēr jābūt tik ļoti paklausīgiem.

Es gan nezinu, vai tāds ir sabiedrības vairākuma noskaņojums. Tā arī ir viena no latviešiem raksturīgām īpašībām – labāk zīle rokā nekā sazin kāds mednis kokā. To apliecina arī pēdējās Saeimas vēlēšanas, kad liels tautas vairākums nobalsoja par stabilitāti, ko piedāvāja “Vienotība”. Es nedaudz šaubos, vai vairākums gribētu riskēt un panākt ekonomisko izrāvienu. Tas nozīmē arī smagu darbu un pūles.

– Teorijā klasiski tiek izdalīti tādi lieli ideoloģijas virzieni kā konservatīvisms, liberālisms, sociālisms. Savā ziņā to varētu attiecināt arī uz valsts ideoloģiju. Attiecīgi liberālisms nozīmē valsts lomas mazināšanu, lielāku lomu un iespējas privātajam sektoram, uzņēmējiem. Konservatīvisms – jau lielāka valsts loma, savukārt sociālisms – labumu pārdalīšana.

– Tās vairāk ir partiju ideoloģijas… Mana vēlme ir, lai Latvija gribētu uzņemties straujāku attīstību un risku un nebaidītos, ka kāds šā procesa laikā varbūt arī kļūst bagātāks. Tās latviešiem ir ļoti lielas bailes.

V. Krustiņš: – Tad jau latvieši ir sociāldemokrātiska nācija?

– Diezgan. Domāju, ka liela daļa uzgavilētu, ja valsts vēl kaut ko nacionalizētu. Bet kas būtu slikts, ja, piemēram, “Latvenergo” divdesmit procenti būtu privātuzņēmēju rokās. Valstij paliktu visas iespējas ietekmēt uzņēmuma darbību, bet pārvaldība kļūtu profesionālāka.

 

Šobrīd mums ir viens valsts pārvaldnieks ļoti daudzos valsts uzņēmumos – Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce. Lai cik gudrs un jauks cilvēks viņš būtu, bet viņš nevar visos jautājumos iedziļināties. Privātajiem akcionāriem būtu liela interese uzmanīt, kas notiek uzņēmumā, ja no tā atkarīga arī viņa peļņas daļa.

 

M. Antonevičs: – Jums uzreiz atgādinās vienu svaigu piemēru, kur šī shēma izgāzās un pat nodarīja kaitējumu, – “Air Baltic”.

– Tas ir slikts piemērs. Valstij nebija kontroles “Air Baltic”, to faktiski kontrolēja viena privātpersona. Tas bija pazemojoši un nožēlojami. Es nesaprotu, kā valsts vispār varēja tādās attiecībās ielaisties, kādi līgumi to pieļāva.

V. Krustiņš: – Tā bija mācība mūsu liberāļiem, kas sludina – mazāk valsts, vairāk cilvēks.

– Tā bija labas uzņēmumu pārvaldības prakses nezināšana. Savukārt “Lattelecom”, kur ir gan privāts akcionārs, gan valsts, attīstās ļoti labi. Lai gan šķita, ka šis bizness ir diezgan bezcerīgs, viņi ir atraduši jaunus pielietojumus un attīstības veidus.

– Ja Latvija šobrīd uzstāda mērķi – ekonomisko izrāvienu, pēc cik ilga laika vajadzētu būt rezultātam? Un kā varēs izmērīt, kad tas būs sasniegts?

– Teiksim, pēc pieciem gadiem. Domāju, ka tas būtu labs atskaites termiņš. Ir dažādi rādītāji, kas to apliecinātu, – eksporta daudzums, iekšzemes kopprodukts un citi ekonomiskie parametri. Vismaz tādu izaugsmi kā Ķīnai – septiņi procenti IKP pieaugums gadā. Ne daudz, ne maz… Milzīgā Ķīna to var, kāpēc mēs ne?

– Bet kāds būtu ieguvums Latvijas iedzīvotājiem? Vidējās algas pieaugums?

– Noteikti. Latvijā vidējā alga ir viena no zemākajām Eiropā.

M. Antonevičs: – Arī pieskaitot to, kas samaksāts aploksnēs?

 

– Par aplokšņu algām mana nostāja ir stingra. Es uzskatu, ka Latvijas valsts negrib iekasēt nodokļus. Valsts ir slinka. Ar nodokļiem tiek apkrauti tie, kas godīgi maksā.

 

V. Krustiņš: – Kam, jūsuprāt, jābūt atbildīgam par valsts ideoloģijas izstrādi?

– Es varu minēt piemēru, kā notiek manos uzņēmumos, kad runa ir par tālāko attīstību. Kad uzņēmums ir nobriedis tik tālu, lai spriestu par šādiem jautājumiem, es aptaujāju lielu daļu uzņēmumā strādājošo cilvēku. Kas viņiem sniedz gandarījumu darbā, kāpēc viņi pie tā turas, kāds ir tā mērķis, ko vajadzētu mainīt, uzlabot… Cilvēki atbild, ko viņi domā. Protams, tur ir viedokļu dažādība, tomēr uzņēmuma vadība to var izmantot, lai noformulētu idejas – tā, lai tas saskanētu ar darbinieku domām, bet lai vienlaikus būtu arī ietverts lielāks misijas plāns. Droši vien līdzīgi varētu veidot arī valsts ideoloģiju. Pirmais solis būtu tādas kā sabiedriskās domnīcas, kas apkopotu viedokļus. Tomēr skaidri jāpasaka – kāpēc mēs to darām. Tālāk jau būtu darbs institūtiem, kas to visu apkopotu. Visbeidzot, svarīgi, lai ir arī harismātisks līderis, kas iziet priekšā un pasaka, kāds ir mūsu mērķis, kur mēs virzāmies. Tā, lai tauta viņā ieklausītos un noticētu.

 

Vizītkarte

Viesturs Tamužs

Dzimis 1962. gada 20. aprīlī Priekulē.

Beidzis Latvijas Valsts universitātes Ķīmijas fakultāti, nodarbojies ar pētniecību ķīmijas jomā, bijis Rūpniecības un enerģētikas ministrijas ārējo sakaru nodaļas vadītājs, SIA “Iepakojumu centrs” direktors, SIA “Pakenso Baltica” viceprezidents. Šobrīd uzņēmuma “Eko investors” valdes loceklis.

Pirms 10. Saeimas vēlēšanām partiju apvienība “Ražots Latvijā” viņu izvirzīja par Ministru prezidenta kandidātu (par apvienību nobalsoja 9380 vēlētāju jeb 0,97% no kopējo balsotāju skaita).

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+