Egils Līcītis: Janukoviča pils 0
Tas bija senos laikos, kad cildenums staigāja koka tupelēs un svētums apsedzās ar skrandām. Mūsdienās cilvēki, ievēlot valsts galvas un citas augstāko amatu personas, tomēr rēķinās, ka viņiem būs drusku smalkāki apavi no ateljē un maiņas žakete uz pleciņiem blakus vecajai, nospeķotajai. Arī Ukrainas prezidents, varbūt pēc rakstura būdams mājās sēdētājs, pastāvīgi atlicināja līdzekļus no 70 tūkstoš grivnu mēnešalgas, lai iekārtotos atbilstoši sabiedriski ieņemamajam stāvoklim ar zināmām ērtībām, nevis dzīvotu kā Sifons un Bārda. Pēc revolūcijas Janukoviča kunga došanās klaidu gaitās ar visu mantību mugursomā pa batjkivščinu pamesto mitekli nofilmējuši un tas kļuvis par biežāk caurstaigātu ekskursiju objektu nekā Elizejas lauki. Droši vien kāds tējas sietiņš jau pazudis bez pēdu un augstvērtīgākā alkohola pudelēm no izsmalcinātās kolekcijas pieaugušas kājas.
Bet vai nu tā bija mirdzošām indiešu radžu pilīm pielīdzināma ēka un pasakainā greznībā vizoša bizantiska rezidence, kā rakstīja sajūsmīgie recenzenti un cilvēki runāja sabiedriskajā transportā? Vidusmērā ieturēto, no guļbaļķiem būvēto namu neieskauj ne vaļņi, ne mūri, teritorijai aplikta vien sētiņa ar iebraucamiem vārtiem. Uz durvīm ved majestātisks dēļu lievenis. Kronētu personu uzņemšanai, nesteidzīgu sarunu vērpšanai Mežgorjes villai ir viesu paviljons, lapenīte pie dīķa, badmintona laukums, taču īpašums nebūt nav kultūras un atpūtas centrs, kā attēlo ļaudis ar apetīti uz pārspīlējumiem. Jā, augsto ciemiņu izklaidei un mazām izpriecām ir gan augšminētā grādīgo dzērienu baterija, gan piemājas zooferma ar zvēru dresētāju un autobāze, drīzāk muzejs ar veciem zaporožeciem un maķenīt ātrākiem bolīdiem, taču Ukraina ir plaša zeme, kur prezidentam pastāvīgi jāpārvietojas pa apgabaliem ar melniem smalkiem automobiļiem. Dzīvojamās telpās ir platekrāna televizors, bet atzīstieties, liekot roku uz sirds – kuram mājās NAV teļļuka?
Pa Janukoviča pili staigājušiem ziņkārīgiem gribētos ieraudzīt kamīnu, kurā sadedzina veselus, nesazāģētus ozolus, un tik garu zāli kā titušku divīzijas ierindas līnija, bet kvadratūra neietilpina šādu izšķērdību. Arī nobildētie zeltītie klozeti zem baldahīna esot izpūsta pīle, tāpat kā privātais mājas naktsklubs, personīgais fitnesa sporta centrs un zelta svečturi. Vai rezidence iekārtota pārāk vulgāri un pompozi? To atstāsim interjera dizaina kritiķu vērtējumam, turklāt “savu namu, savu pili” saimnieks uzpoš pats pēc savas gaumes un patikšanas.
Arī mūsu zemē nogarlaikojusies publika sačukstas, cik dārgu spoguli istabā piekāris oligarhs, kāpēc pie politiķu savrupmājām būvē sargtorņus un vai nebija par lielu tēriņš izlikt pie Zatlera dzīvokļa ieejas durvīm divu marmora lauvu skulptūras. Bet neviens nav spēris kāju pār slieksni un nezina patiesos apstākļus, šaurību, kādā iemitināti mūsu vadītāji. Standarta dzīvokļa “zvērudārzs” ir kanārijputniņš būrītī, bruņurupucis aizgaldā un akvārijs ar zivtiņām. Ja vēl atceramies bēdīgo gadījumu, kad par miljonāru nezin kāpēc izslavētajam Lemberga kungam pieliekamā pārtikas rezervēs bija atlikusi tikai savītusi biete un cik ilgi viņš vilktu kailo dzīvību, ja līdzjūtīgi ļaudis neatvestu siltas mājas kotletītes, tad ir skaidrs, ka pat dārgi trimo spoguļi mēdz rādīt arī greizu ainu.
