Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
11. septembris, 2012
Drukāt

Kā iemācīt latviešu vīrietim dziedāt un dejot?

Foto - Līga Vasiļūna, Dainis Bušmanis, Timurs Subhankulovs un LETAFoto - Līga Vasiļūna, Dainis Bušmanis, Timurs Subhankulovs un LETA

Piektdien Kuldīgā norisinājās 11. novada Grāmatu svētki. Viens no pasākumiem – “Latvijas Avīzes” vadītā publiskā diskusija “Kultūra. Vai radošums ir virzītājs?” – pulcēja gan aktīvus jautātājus, gan zinošus atbildētājus.

 

 

Uz kuldīdznieku jautājumiem atbildēja izglītības un zinātnes ministra ārštata padomniece Sarma Freiberga (Reformu partija), Ministru prezidenta padomnieks kultūras un politikas plānošanas jautājumos Ints Dālderis (“Vienotība”) un 11. Saeimas deputāts Jānis Vucāns (ZZS).

 

I. Dālderis: – Radošums ir virzītājspēks, kas ļāvis cilvēcei attīstīties, un spējas zināšanas likt kopā ar iztēli. Tas ir arī tas, kas Eiropu atšķir no pārējām pasaules daļām, un to atzīst arī mūsu kolēģi no Ķīnas, Japānas.

J. Vucāns: – Attiecībā uz latviešiem radošums ir tas, kas ir iekšā, bet bieži vien nenāk ārā. Radošums ir ļoti vēlams, lai kultūra virzītos, bet svarīgi arī saprast – kas ir kultūra? Vai tas ir tas, kas mūs atšķir no citām tautām? Vai tā ir bagātība, ko vajag uzturēt, nevis virzīt?

S. Freiberga: – Pastāvēs, kas pārvērtīsies, – tā teica Rainis, un, manuprāt, tas ir radošums. Tāpēc vienmēr blakus jābūt izglītībai un kultūrai, jo tās viena bez otras pastāvēt nevar. Radoši ir tādi cilvēki, kuriem ir laba kultūrizglītība. Piemēram, daudzi muzeji sūdzas, ka ir grūti, trūkst apmeklētāju, lielākā daļa pārtiek no skolēnu ekskursijām. Bet mans personiskais viedoklis ir tāds, ka Latvijā visos muzejos, vismaz vidusskolas vecuma bērniem, ieejai jābūt bezmaksas. Tas veicinātu kultūrizglītību.

– Daudz tiek runāts par Nacionālo attīstības plānu. Ko tas paredz, un vai netiks atbalstītas tikai tās nozares, kas pelnīs?

I. Dālderis: – Šajā plānā ir mēģinājums septiņu gadu plānu sasaistīt kopā ar budžeta iespējām. Pamatā tas tiek bāzēts uz Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju, kurā ir nodefinēti mūsu rādītāji, ko vēlamies sasniegt līdz 2030. gadam.

Mums jāatbalsta radošās industrijas un kultūrizglītība, kur mēs esam spēcīgi. Svarīga ir nacionālās identitātes izkopšana un sabiedrības saliedēšanas pasākumi. Protams, arī kultūras infrastruktūras attīstība, kā mums šobrīd trūkst, piemēram, muzeju ekspozīciju uzlabošana tūrisma veicināšanai, ko mēs saprotam kā ekonomikas sastāvdaļu.

Vucans_LV_8

J. Vucāns: – Kad amatā stājās pašreizējā kultūras ministre, bija nobriedusi konfliktsituācija Latvijas rakstniecībā, jo Valsts kultūrkapitāla fondā, caur kuru iepriekš tika finansēta rakstniecība, līdzekļi 2012. gadā neatradās. Tad tika meklēti ceļi, lai līdzekļus atrastu. Nacionālo rakstniecību neviens cits pasaulē mūsu vietā neatbalstīs, kaut gan grūti matemātiski izskaitļot, ko mēs no tā visa saņemsim atpakaļ. Mēs skolas laikā lasījām Lāci un Upīti, bet kas ir tie rakstnieki, ko mēs gribam, lai lasa mūsu bērni? Tā atkal ir diskusija par vērtībām un vērtību uzturēšanu. To nevar izmērīt naudā, bet tas prasa līdzekļus. Un dilemma – kas un cik maksās par šo vērtību uzturēšanu? Bet mani uztrauc kultūra reģionos. Piemēram, viena joma ir kino demonstrēšana. Jau pēc gada kino varēs demonstrēt tikai digitālā formātā, bet šādas aparatūras uzstādīšana maksā 70 – 80 tūkstošus latu vienā kultūras namā vai kinozālē. Kā baudīt kinomākslu reģionos?

 

 

 

 

S. Freiberga: – Kultūrā ir jomas, kas var pelnīt, un tādas, kas noteikti jādotē no valsts. Latvijas unikālā lieta ir Dziesmu svētki, un tie ir jāuztur kā tautas svētki. Treknajos gados mēs arī Dziesmu svētkus centāmies pārveidot par šovu, bet tagad kaut kam tādam naudas var arī nepietikt. Domāju, ka tikpat labi svētki sanāktu, ja aizmugurē nebūtu superinstalāciju, jo Dziesmu svētkos galvenais ir kopīgā garīguma izjūta, nevis šovs.

– Kāpēc 6. klasē obligāti jālasa “Zelta zirgs” un jāaizbaida skolēna vēlme lasīt?

S. Freiberga: – Tāpēc jāpārskata mācību saturs, lai zināšanas bērni saņemtu pareizā laikā un ar modernām, ieinteresējošām metodēm. Arī man “Zaļā zeme” bija jālasa nepareizā laikā. Taču, ja kaut ko iedod nepareizā laikā, tad tas var nodarīt tikai ļaunumu.

Māris Ošs, pedagogs: 
– Vai nacionālajā attīstības plānā ir paredzēta Latvijas nacionālā vīrieša restaurācija? Mūsu himnā ir vārdi: ”Kur latvju meitas zied, kur latvju dēli dzied”. Kāpēc latviešu vīrieši tik maz dzied un koros vīru balsu trūkst?

I. Dālderis: – Vīriešu balsu trūkums koros ir ļoti liela problēma, kas jārisina kopā ar izglītības ministriju. Problēma rodas jau mazā vecumā, kad skolās nav zēnu koru, trūkst nodarbību, kurās puiši varētu dziedāt. Ja zēni nedzied sākumskolā, vidusskolas laikā tikai dažiem rodas vēlme dziedāt. Mans priekšlikums ir tāds, ka vienu no mūzikas stundām sākumskolā varētu pārveidot par kordziedāšanas stundu. Tā mēs bērnus pieradinātu pie dziedāšanas korī.

S. Freiberga: – Jākļūst radošākiem arī skolotājiem – piespiest dziedāt jau nevienu nevar. Te ir runa arī par mūzikas skolām. Daudziem bērniem ir riebums pret klavierēm, jo jāspēlē gammas, bet es zinu, ka ir daudzas citas metodes, kā radīt interesi par mūziku. Šajā jomā darba vēl ļoti daudz.

– Kā veicas šobrīd ar reformām mūzikas skolās?

Dalderis_TS_8I. Dālderis: – Manam dēlam uzpūstās mūzikas skolas programmas dēļ ik nedēļu bija deviņas nodarbības. Būdams ministrs, es tam ķēros klāt, jo man šķiet, ka mazajām mūzikas skolām uzdevums ir iemācīt mīlēt mūziku, nevis apspiest vēlmi pēc tās ar milzīgu stundu skaitu. Reformai bija pretestība, taču tagad naudas būs vairāk un pedagogi būs atvērtāki jaunajai sistēmai. Otrs – pašvaldību mūzikas un mākslas skolām jākļūst par mūžizglītības centriem, lai cilvēki par saviem līdzekļiem varētu turpināt izglītību visa mūža garumā. Problēma ir pedagogos – vai viņi pratīs strādāt citādi un ar pieaugušajiem? Apmācībā mums jākļūst radošākiem.

 

 

 

 

Indra Visocka, Padures kultūras nama vadītāja: – Vēlos dzirdēt jūsu viedokli par lauku kultūras namiem un vadītāju zemajām algām. Mums ir jābūt ļoti radošiem, jo jāpiesaista gan apmeklētāji, gan pašdarbnieki. Kā varētu rosināt uzņēmējus atbalstīt savu strādājošo cilvēku darbošanos pašdarbībā? Varbūt aktīviem pašdarbniekiem varētu piešķirt vēl vienu nedēļu klāt pie atvaļinājuma?

S. Freiberga: – Kolektīvu vadītājam ir jābūt ļoti radošam, jo cilvēki iet pie interesantiem un radošiem vadītājiem. Kultūras darbinieks – tā arī ir misija, tas nav bizness, kur pelnīt lielu naudu. Bet atalgojumam jābūt tik lielam, lai viņš varētu sevi paēdināt un garīgi papildināt – nopirkt grāmatas, apmeklēt izrādes. Par brīvdienām – gala motivācija varētu būt Dziesmu un deju svētki, kas būtu kā apmaksāts atvaļinājums.

I. Dālderis: – No šā mēneša ir atjaunotas mērķdotācijas tiem kolektīviem, kas ir Dziesmu svētku procesa dalībnieki. Atalgojumu kultūras namu vadītājiem maksā pašvaldība – tas ir ļoti dažāds. Katra pašvaldība ir citāda, katrai ir atšķirīgs kultūras centru un pasākumu skaits.

J. Vucāns: – Latviešu vīrietim jāprot ne tikai dziedāt, bet arī dejot! Nu vismaz Gatves deju nodejot. Dejas tradīcija ir tāpat uzturama kā dziedāšana, līnijdejas un dejošana pa vienam nav latviešu tradīcija un diez vai būtu finansiāli atbalstāma no valsts. Ja skolā nemāca dziedāt un dejot, tad tālāk arī kultūras namos nebūs kas darbojas amatierdejošanā.

– Lai aktivizētu iedzīvotāju dalību Dziesmu un deju svētkos, arī Saeimā vajadzētu izveidot savu kolektīvu!

I. Dālderis: – Es domāju, ka šādam kolektīvam ir potenciāls. Vienīgā problēma – sastāvs bieži mainās (zālē visi smejas). 
Freiberga_DB_8

– Visi zina par mūsu sportistu – kuldīdznieku – sasniegumiem olimpiādē. Bet cik zina, kā sauc kolektīvu, kas saņēma zelta medaļu Pasaules koru olimpiādē? Kāpēc valdība neslavē un neprēmē korus?

S. Freiberga: – Pirmkārt, kolektīviem, kas kaut ko sasniedz, pašiem jāziņo par saviem panākumiem masu medijiem. Sabiedriskajiem medijiem vajadzētu strādāt tā, lai rādītu savus kultūras un izglītības sasniegumus, ko šobrīd tie nedara pietiekami. Pašdarbības kolektīvi jāapbalvo pašvaldībām – ar naudas balvām, ekskursijām, pasākumiem.

 

 

I. Dālderis: – Šis jautājums arī mani nodarbina jau sen, bet daudz kas atkarīgs no sabiedrības kopīgās uztveres. Subjektīvi vērtējot, sasniegumi, kas mums ir kultūrā, stipri pārsniedz tos sasniegumus, kas mums ir sportā. Piekrītu, ka sabiedriskajiem medijiem ir jātur balansā informācijas daudzums par mūsu sasniegumiem mākslā, zinātnē, sportā un citās jomās. Nav jau tā, ka kultūras darbinieki netiek atalgoti vai ir aizmirsti, tikai par to mēs mazāk zinām. Ja runā par konkursiem, piemēram, koriem konkursu ir ļoti daudz un kvalitāte ir dažāda. Tāpēc kultūrā nedod balvas par vienreizējiem sasniegumiem, bet par rezultātiem ilgākā laika periodā.

– Jūs esat Liepājas koncertzāles projekta vadītājs. Kā jūs vērtējat reģionālo koncertzāļu celtniecību, un vai spēsim tās piepildīt ar kvalitatīvu saturu un gādāt par apmeklētāju pilnām zālēm?

I. Dālderis: – Esmu Liepājas koncertzāles konsultants, raugos, lai koncertzāle būtu ērta un laba lietotājiem, jo man ir pieredze kā Lielās ģildes vadītājam. Reģionālās koncertzāles – tas ir pareizais risinājums, lai visaugstākā līmeņa māksla ir pieejama visos reģionos. Ja būs labs un kvalitatīvs piedāvājums, būs arī klausītāji. Latvijā ir uzbūvētas simtiem jaunu sporta zāļu, 4000 lielveikalu, bet liela mēroga kultūras centrs būs tikai pirmais – Nacionālā bibliotēka.

 

Novadu 11. Grāmatu svētkus Kuldīgā atbalstīja:

Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš, Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā, Zemkopības ministrija, Jelgavas tipogrāfija, Latvijas Bērnu fonds, “Lattelecom”, “Vienotība”, Reformu partija, Zaļo un zemnieku savienība, SIA “Drukātava”, SIA “Skapīc”, SIA “Vesta–LK”, Anita Mellupe, Dr. Pāvils Vasariņš (Toronto), Mārtiņš Lasmanis (Zviedrija), Kuldīgas novada dome, Kuldīgas kultūras centrs, Kuldīgas Galvenā bibliotēka.

Sadarbības partneris: Latvijas Banka, “LDz Cargo”.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+