Kā pieaugt narkovidē. Filma “Mēnessgaisma” 0
Tarela Alvina Makreinija autobiogrāfisku motīvu caurvītas un teātrī vēl neiestudētas lugas ekranizācija kļuvusi par iepriekšējā gada spilgtu Amerikas neatkarīgā kino notikumu. Barija Dženkinsa otrā pilnmetrāžas filma “Mēnessgaisma” nominēta astoņiem “Oskariem” – arī kā gada labākā filma.
Šairona dzīvesstāsts atklāts trijās daļās, un tajās viņš ir desmit gadus vecs puika, vidusskolnieks un teju 40 gadus vecs vīrietis. Lai portrets būtu izteiksmīgāks un bez iespējamas ietekmes, režisors Barijs Dženkinss aktierus, kuri iejutās Šairona un arī Kevina lomās, nav iepazīstinājis savā starpā. Bet vienīgā, kuras tēls izslīd cauri šim triptiham viena aktiera sniegumā, ir bijušās Bonda meitenes Naomi Harisas atveidotā Šairona māte, kurā Dženkinss iekausējis arī paša pieredzi. Arī režisora māte bijusi narkomāne, un arī viņš bērnību pavadīja Maiami, kur neiedomājami skaistās ainavās notikušas visādas briesmu lietas. Mācījies vienā skolā ar operatoru Džeimsu Lekstonu, producenti Adeli Romanski un montāžas režisoriem Netu Sendersu un Džoju Makmilonu, viņi visi satikās “Mēnessgaismas” uzņemšanas laukumā, un arī lugas autoram Maiami narkovide nav sveša.
Katra no daļām aptver kādu posmu Šairona dzīvē, atklājot notikumus, kas neizbēgami ietekmēs viņa tālāko dzīvi. Vientuļās mātes narkomānes tēls smagi velkas līdzi kā bluķis, ko nenoāķēt, taču surogātģimene ar Huanu (“Oskara” nominats Meiheršala Ali) un viņa draudzeni Terēzi (šīs sezonas sarkano paklāju zvaigzne Dženele Moneja) un attiecības ar vienīgo draugu Kevinu noslēgto un pēc mīlestības izslāpušo puisi nespēj noturēt uz likumīgas takas, kad, dusmu un izmisuma pārņemts, viņš nolēmis rīkoties pavisam nepiedodami. Savukārt viņa bēgšana no Maiami uz Atlantu un atgriešanās dzimtajā pilsētā, subkultūrai piederīgi elementi, nenokārtotās pagātnes lietas un apļa kompozīcija, kurā Šairons attopas tādā pašā pozīcijā kā pirmajā daļā viņa pielūgtais narkotirgonis Huans, Dženkinsam liek izmantot arī klišejas, taču šādā pieaugšanas stāstā bez tām neiztikt, bet līdzības ar Ričarda Linkleitera “Puikas gadiem” ir velti meklēt.
Nevainojamā vizualizācija emocionālajai atmosfērai un sižetiskajiem pavērsieniem ir operatora Lekstona prasmes apliecinājums, bet kamera, kas tik bieži skatās no Šairona skatpunkta, tomēr nenojauc robežu starp realitāti un filmas nosacītību. Un pat par spīti filmas ļoti ierobežotajam budžetam – vien pieci miljoni ASV dolāru, kas paredzēja arī neērtības filmēšanas laukumā (uz visu grupu viena tualete, viens treileris, kurā pārģērbās, frizējās un grimējās visi aktieri u. c.), – “Mēnessgaisma” ir ļoti personiska un kinematogrāfiska. Tieši tāda, kā par to pirms ķeršanās klāt šim projektam vienojās producente un režisors. Tā arī nominēta astoņiem “Oskariem” – arī kā labākā filma, par režiju un adaptēto scenāriju –, vēl trīsdesmitgadniekam Dženkinsam ļaujot izbaudīt slavas stundu, kam priekšnoteikumus likusi arī viņa aizraušanās ar franču un Āzijas jauno vilni, kā viņš atzinies intervijās.
“Mēnessgaisma”/”Moonlight”
ASV, 2016.
Režisors Barijs Dženkinss
