Latvijā
Vēsture

Kad drošākā banka ir vilnas zeķe 16


“Bankas direktoru koris: “Uz latvju zelta sēdēdams/ Pa latam tautai atmezdams.” “Aizkulises” šādi ironizē par banku alkatību, citējot Saeimas deputāta Ādolfa Klīves teikto 1931. gada 21. jūlija Saeimas sēdē: “Latvijas krīzē vainīgas pašas saimnieciskās organizācijas un bankas, kas pieckārtīgi un pat desmitkārtīgi pasliktinājušas mūsu saimniecisko stāvokli.”
Runa ir par to, ka pēc Latvijas Bankas veiktās kredītu restrikcijas 1931. gadā privātbankas saviem parādniekiem atprasījušas daudz vairāk, nekā bijis vajadzīgs.
“Bankas direktoru koris: “Uz latvju zelta sēdēdams/ Pa latam tautai atmezdams.” “Aizkulises” šādi ironizē par banku alkatību, citējot Saeimas deputāta Ādolfa Klīves teikto 1931. gada 21. jūlija Saeimas sēdē: “Latvijas krīzē vainīgas pašas saimnieciskās organizācijas un bankas, kas pieckārtīgi un pat desmitkārtīgi pasliktinājušas mūsu saimniecisko stāvokli.” Runa ir par to, ka pēc Latvijas Bankas veiktās kredītu restrikcijas 1931. gadā privātbankas saviem parādniekiem atprasījušas daudz vairāk, nekā bijis vajadzīgs.
Attēls no žurnāla “Aizkulises” (1931)

“Ar neticības sēklu bodi/ Klīst šaubu velns ap zemeslodi./ Un katram ausī iečukst: “Eu!/ Ne citiem tici vairs, ne sev! … Kas iedzīvojies kādā grasī/ To lopukūtī mēslos kasa –/ Te banka drošākā tam šķiet,/ Ko krīzes neaizklapēs ciet!/ Ja šajos laikos latu lūdzi,/ tev jānoskrienas kādu jūdzi:/ Kam tagad turas lats, tas muks/ Kā suņu vajāts stirnubuks.” Šādi 1931. gada 23. oktobrī par Latviju pārņēmušo banku krīzi “Atpūtā” dainoja Latvijā pazīstamais smējējs, Jefiņa, Sprukstiņa, Slīmesta un citu komisko tēlu radītājs Jānis Dreslers (1896 – 1971).

1931. gada jūlija vidū, karstākajā laikā, kad Latvija sāka pa īstam izjust lielās pasaules krīzes smago ietekmi, tā pirmoreiz saskārās ar īstu banku paniku – it īpaši 15., 16., 17. jūlijā, kā arī turpmākajā pusgadā no banku kontiem tika izņemts 41 miljons latu – tā laika Latvijai milzīga nauda –, nemaz jau nerunājot par daudzajām personiskajām traģēdijām ietaupījumu zaudēšanas dēļ.

Tūkstošiem noguldītāju, pēc Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja, Saeimas deputāta Ādolfa Klīves (1888 – 1974) vārdiem, “nezinot ne rīta, ne vakara”, steidz ieņemt vietas pie banku kasēm. Kārļa Ulmaņa valdības finanšu ministrs Jānis Annuss (1883 – 1964, amatā no 1931. gada 27. marta līdz 5. decembrim) uztraukts skraida pa Saeimu ar likumprojektu, kas paredzētu valdībai tiesības nākt palīgā grūtībās nonākušajām bankām – līdzekļus piešķirot no budžeta…

“Nelaimes putns” Švēde

1931. gada jūlijs tomēr nebija pirmā reize, kad Latvija saskārās ar banku skandāliem. “Latvijas Banka strādājusi uz vienu roku ar spekulantiem. Visādi privāti baņķieri no valdošām aprindām un valdošo partiju politiķi pārvērtuši to par savu nesegto čeku aģentūru un ar bankas līdzekļiem rīkojas kā ar saviem,” 1926. gada 3. septembrī vēstīja žurnāls “Aizkulises”. Stāsts ir par nesegto čeku skandālu, kas tobrīd satricināja centrālo kredītiestādi un tai izmaksāja 3,2 miljonus latu: izrādījās, ka tā no sešām Latvijas privātbankām pirkusi nesegtus čekus, kas izrakstīti ārzemju valūtā un bijuši domāti iesniegšanai ārzemju bankām. Turklāt, kā 1926. gada 24. septembra Saeimas sēdē atzina finanšu ministrs Voldemārs Bastjānis (1884 – 1975), bankas vadība “zinājusi, ka tie ir fiktīvi”. Lieta atklājusies, kad daži čeki ārzemēs noprotestēti. Sekas – divi bankas valdes locekļi apcietināti, seši Latvijas Tirdzniecības bankas direktori cietumā un Latvijas Bankas galvenais direktors Švēde atteicies no pienākumiem.

Kā var lasīt vietnē “Nekropole.lv”, bijušais Latvijas ģenerālkonsuls Berlīnē (1920 – 1923), Rīgas ložas “Jāņuguns” biedrs Edgars Švēde (1880 – 1967) vēlāk arī tika vests tiesas priekšā, tomēr attaisnots. Baumojuši, ka vājā apsūdzība bijusi saistīta ar starptautisko masonu netiešu līdzdalību. Drīz pēc tam Švēde kļuva par Ventspils bankas direktoru, tomēr viņa nepatikšanas ar likumu nebeidzās. Jau 1934. gada 12. oktobrī Švēdi tiesāja atkal – šoreiz par Ventspils bankas līdzekļu izsaimniekošanu, piespriežot astoņus mēnešus uz valsts nārām.

 

Ciniķiem tas ļāva pasmaidīt: “Bēdīgi slavenais Edgars Švēde atkal liek par sevi runāt. Ar pilnām tiesībām viņš varētu dziedāt Veidenbauma pesimistisko: “Viss, ko daru, viss man viļas”,” 1934. gada 9. martā rakstīja izdevums “Intīmā Rīga”, atgādinot – kad Švēde pārnācis uz Latvijas Banku, viņam maksāta 2000 latu alga (“tikai nedaudz vairāk kā Valsts prezidentam!”). Švēdes laikā valsts nauda gājusi pa labi un pa kreisi un viņš nav skopojies arī ar politisko draugu banku un uzņēmumu atbalstīšanu. Spilgts piemērs – dāsnie kredīti, kas piešķirti ar redzamiem Latviešu zemnieku savienības politiķiem saistītajiem bankrotējušajiem “veikaliem” – centrālbiedrībai “Lats” un “Unionbankai”, kuras direktors Aleksandrs Kārkliņš tika apcietināts.

 

Viens no pirmajiem pēckara saimniecisko grūtību viļņiem Latviju sasniedza 1925. gadā, kad, pēc Ādolfa Klīves vārdiem, “uzņēmumi gāja dibenā, noguldījumus ņēma no kredītiestādēm laukā, bet valsts banka palīgā nenāca”.

Kāpēc tā? Vēsturnieks Arnolds Aizsilnieks atzīst, ka Latvijas Banka arī starpkaru laikā nebija nekāda “Gibraltāra klints”, kas panikas brīžos laistu darbā visus spēkus, novēršot un mīkstinot satricinājumu ietekmi. Viņš to precīzi nosauc par “valstij piederošu komercbanku ar tai piešķirtām emisijas tiesībām”, kas operācijās vadījusies no domas pēc iespējas vairāk pelnīt, būtībā konkurējot ar pārējām kredītiestādēm.

“Lielais vairums mūsu privāto akciju banku ir lielo ārzemju banku filiāles vai uzņēmumi, kuru akciju kontrolpaketes atrodas ārzemju lielbanku rokās,” jau lielās panikas laikā 1931. gada 21. jūlijā Saeimas sēdē atgādināja sociāldemokrātu deputāts Klāvs Lorencs (1885 – 1971). Latvijas privātbanku darbībā, no mūsdienu viedokļa, bija daudz dīvainību. Arnolds Aizsilnieks raksta, ka Latvijas Bankai, piemēram, nebija tiesību noteikt, cik daudz no kases rezervēm tām jāglabā tekošajā rēķinā centrālajā bankā, taču panikas laikā šīs rezerves ir pirmās, ko centrālā banka var atļaut izmantot. Likums gan noteica, ka bankām 10% jātur rezervē, bet tie varēja atrasties arī pašas bankas kasē – turklāt ārzemju valūtā, kas vēlāk, lielās panikas laikā, smagi atspēlējās.

“Iešot diezgan švaki”

Minētie apstākļi veicināja, kādēļ 1931. gada jūlijā Latviju pārņēmusī banku panika bija tik visaptveroša un postoša. Mums šķiet, ka tikai mūsdienās pasaulē viss ir savstarpēji saistīts, tomēr arī toreiz pie katastrofas noveda ķēdes reakcija. Tā sākās pēc tam, kad pēckara reparāciju nomāktajā Vācijā 1931. gada vasarā veselas notikumu virknes ietekmē, kurai impulss bija ASV melnā piektdiena (ASV un Anglijas finansisti prasīja atpakaļ savus īstermiņa aizdevumus, sākās kapitālu bēgšana no Vācijas, un viņiem pievienojās arī noguldītāji pašu valstī, pieprasot atdot naudu), maksājumus pārtrauca divas nozīmīgas kredītiestādes – Nacionālā un Darmštates banka –, jau pēc dažām dienām nekavējoties paraujot līdzi arī filiāles Latvijā – Liepājas banku un Rīgas Starptautisko banku, kuras strādāja galvenokārt ar vācu kapitālu.

Sliktas ziņas arī toreiz izplatījās vēja spārniem – jau pirmdien, 13. jūlijā, tūkstošiem noguldītāju visā valstī šturmēja bankas, atprasot savu naudu. Turklāt, kā 1931. gada 17. jūlijā rakstīja “Aizkulises”, “ja jau vācu marka var piedzīvot tik traģiskus brīžus, daudzos tas raisīja arī satraucošas domas par lata stabilitāti, kura krišanu daudzi parādnieki gaidīja jau sen”.

Lūk, daži laikraksta “Pēdējā Brīdī” korespondenta vērojumi 15. jūlijā 25 grādu karstumā pie Latvijas Bankas valūtas maiņas lodziņa. “Lūdzu par 2000 latiem Amerikas dolārus,” sviedrus slaucīdams, saka kāds pilsonis. “Tik daudz nevar. Ja vēlaties, tad par 1440 latiem saņemsit 200 dolārus. Vairāk uz personas nevar izdot.” Kāda dāma ieradusies ar žūksni vācu marku. Pacietīgi viņa stāv rindā un gaida, līdz blondā jaunkundze jautā: “Ko jūs vēlaties?” “Es gribētu pārdot dažus tūkstošus vācu marku, kāds pašreiz kurss?” “Vācu markas mēs vairs nepērkam. Griežaties kādā citā bankā,” atbild jaunkundzīte. Bet kāds cits rindā stāvētājs teicis: “Es nezinu, bet visi runā, kad iešot diezgan švaki. Man nav daudz, bet tāds mazumiņš ir, bet tagad gribu to pašu iemainīt dolāros. Drošs paliek drošs.”
“Kas par krīzi? Mums, nabaga ļaudīm, bankās nav noguldījumu. Mēs tādu krīzi nepazīstam. Mums vienmēr tā iet,” šādu atbildi izdevums “Pasaules Pasts” 1931. gada 19. jūlijā saņēma no kāda rindā stāvētāja darba biržā, kopumā secinot, ka “mazie cilvēki lielo krīzi nepazīst”.

Taču finanšu orkāna epicentrā nonākušajai Liepājas bankai jau pirmajā panikas dienā nācās izmaksāt 700 000 latu un otrajā – tikpat. “Mazu noguldītāju mums tikpat kā nav,” bankas pārstāvis 15. jūlijā teica laikrakstam “Pēdējā Brīdī”, atklājot: lai glābtu situāciju, banka gatavojoties atprasīt kopumā divus miljonus latu septiņiem fabrikantiem, kas, protams, viņu uzņēmumiem radīšot “lielas neērtības” un tādēļ valstij jānākot palīgā. Panika tomēr tikpat smagi skāra arī citas bankas, no kuru kontiem pāris dienu laikā pagaisa no 500 000 līdz vienam miljonam latu katrā, dažu gandrīz pilnībā iztukšojot. Paradoksāli, ka panikas laikā atkal papildinājās iepiekš krietni patukšotās Latvijas Bankas valūtas rezerves – jo bankas, kas iepriekš glabāja savus aktīvus ārzemju valūtās, tagad bija spiestas tos ātri pārdot, lai iegūtu latus, ko izmaksāt nepacietīgajiem noguldītājiem. Privāto banku situācija bija sevišķi smaga arī tādēļ, ka jau gada sākumā pirmo sāpīgo triecienu pret tām vērsa pati Latvijas Banka (kurai taču, pēc ievērojamā vēsturnieka Arnolda Aizsilnieka vārdiem, vajadzēja būt Gibraltāra klintij pret finansiālām vētrām!), slēdzot vai atprasot noteiktu iepriekš piešķirto kredītu daļu, un ķēdes reakcijā, kredītu atprasīšanai izvēršoties arī uz tirdzniecības un ražošanas uzņēmumiem, izraisīja Latvijā veselu bankrotu vilni.

“Noguldītāji paši rok sev kapu”

Valdībai paliekot nomaļus, 16. jūlijā izmisušie privātbanku pārstāvji vienojās, ka noguldītājiem turpmāk tiks izmaksāts ne vairāk kā 5% noguldījuma nedēļā (vēlāk samazināja līdz 2,5%) un ne mazāk kā 200 latu. Sākotnēji noteica, ka šie vēlāk likumā ar atpakaļejošu datumu legalizētie ierobežojumi būs spēkā līdz 12. augustam, tomēr tos vairākkārt pagarināja un oficiāli pilnībā atcēla tikai 1933. gada 1. septembrī.

“Privāto banku izmaksas, neskatoties uz visiem preses brīdinājumiem neatprasīt naudu, tomēr sasniedza grandiozas summas. Šī neapdomīgā rīcība arī noveda pie tā, ka šodien banku darbība bija jāierobežo. Pilsoņi paši vainīgi pie grūtībām, kādas tiem tagad rodas. Nevajag pazaudēt galvu un klausīt tumšiem elementiem,” 1931. gada 17. jūlijā moralizēja laikraksts “Pēdējā Brīdī”. Bet “Aizkulises” šajā pašā dienā konstatēja: “Pie banku lodziņiem redzami tirgotāji, inteliģenti, ierēdņi, zemnieki, veci un jauni, kungi un dāmas.” Un viņi visi esot vienoti pārliecībā, ka “vislabākā banka ir vilnas zeķe”.

19. jūlijā ar oficiālu paziņojumu nāca Latvijas Kooperatīvu kongresa padome, Latvijas Tautas banka, Latvijas Kredītkooperatīvu savienība un citas organizācijas, uzsverot: “Zem panikas iespaida tiek izpostīts tas, kas pēckara gados ar lielām grūtībām celts. Noguldītāji ar to paši rok sev kapu.”

Noguldītāju panika aptvēra ne vien Rīgu, bet visu Latviju – kā 1931. gada 30. oktobrī rakstīja “Latgales Ziņas”, piemēram, Daugavpils latviešu krājaizdevu sabiedrība – viens no lielākajiem latviešu kredītkooperatīviem Latgalē – šādi zaudēja 60 000 latu.

“Turat cieši savus latus”

Visās nozīmēs karstajā situācijā gluži kā ironija skanēja vēl 3. jūlijā “Latvijas Kareivī” saistībā ar pēdējā laikā novēroto pastiprināto pieprasījumu pēc ārzemju valūtas publicētais Latvijas Bankas padomes priekšsēdētāja Ādolfa Klīves paziņojums, ka lata stabilitāti nekas neapdraud un, “objektīvi vērtējot, jāsaka, ka grūtākie brīži mums jau aiz muguras”.

Lasot tā laika presi, skaidri redzams, cik izmisīgi bija centieni ietekmēt sabiedrisko domu, jo presei bija milzīga teikšana pār cilvēku prātiem. “Nemeklējat krīzi tur, kur viņas nav, un turat cieši savus latus – drošu vērtību tagad un nākotnē,” 16. jūlijā autoritatīvi aicināja “Latvijas Kareivis”. “Pēdējā Brīdī”19. jūlijā optimistiski secināja, ka lēmums izmaksāt summas tikai ierobežotā apjomā ienesis “vēl lielāku mieru cilvēku prātos”. Bet “Latvis” priecājās par “panikai nepieejamajiem latviešiem”, uzsverot, ka “mazais noguldītājs ir šo dienu varonis”.

Oficiāli Latvijas Bankas galvenais lozungs bija par katru cenu saglabāt lata stabilitāti, atsakoties noplicinātajā saimnieciskajā dzīvē ieplūdināt papildu līdzekļus (“Latvijas Sargs” 1931. gada 2. novembrī publicēja Latvijas Tirgotāju savienības diskusijā izskanējušo viedokli, ka tam būtu pieticis ar 10 līdz 15 miljoniem latu) un šādi izvēloties smagāko un sāpīgāko scenāriju krīzes pārvarēšanai. Jāņem arī vērā, ka galvenie Latvijas tirdzniecības partneri tad jau bija devalvējuši savu valūtu, bet lats palika nemainīgi dārgs – tas apgrūtināja Latvijas eksportpreču konkurētspēju, kas jau tāpat bija ierobežota tolaik Eiropā valdošās protekcionisma politikas dēļ.

“Lielais Kārlis” un Finks

“Pašreizējās grūtībās vajaga paturēt tikai mieru un līdzsvaru. Pavisam mums ir 200 miljonu latu ārzemju valūtās, un tikai 21 miljons, tātad 20%, ir Vācijas valūtā,” sabiedrību centās mierināt tā brīža Ministru prezidents Kārlis Ulmanis.

“Lielais Kārlis kliedz par aukstasinību, patriotiski noskaņotā prese cenšas pierādīt, ka viss pie mums ir vislabākajā kārtībā un nav ko uzbudināties. Bet vientiesīgais pilsonis steidzas uz banku, lai nodrošinātu savus latiņus,” 1931. gada 17. jūlijā situāciju raksturoja asredzīgās “Aizkulises”. Sevišķi minoritāšu aprindās valdījis “liels izmisums un nospiestība”. Kāds ebreju lieltirgotājs vēl dienu pirms panikas vienā no maksājumus pārtraukušajām bankām ielicis 12 000 latu, bet nākamajā dienā jau gājis velti lūgties 60 latus, ko samaksāt par dzīvokli. Daudz iedarbīgāki paņēmieni pret bankām pa spēkam toties bijuši kādai ārzemju šansonetei (šansona dziedātājai), kas turējusi savus dolārus kādā no Rīgas bankām. Viņa aizsteigusies uz banku un sacēlusi traci, piedraudot ar starptautisku skandālu, un naudu arī atdabūjusi.

Lai iegūtu pavisam kompetentu viedokli banku krīzes jautājumā, laikraksta “Pēdējā Brīdī” korespondents 18. jūlijā konsultējās ar slaveno pareģi Eiženu Finku, kurš teicis: “Mēs iziesim sveikā cauri, lai gan vispār tuvākā laikā gaidāmi trokšņaini un nemiera pilni notikumi.”

Finanšu ministrs Jānis Annuss “Pēdējā Brīdī” 1931. gada 15. jūlijā klāstīja, ka valdība nolēmusi nākt Saeimā ar likumprojektu, kurā paredzēts garantēt visus noguldījumus un tekošos rēķinus privātajās bankās – gan tikai tos, kas latos, un bankām, kas spēs dot pilnīgus nodrošinājumus reālās vērtībās. Reāli tas nozīmēja, ka bankām no budžeta tiktu piešķirti 10 miljoni latu – milzu summa Latvijas “šaurajiem apstākļiem”. “Galvojumu par visiem noguldījumiem un visiem tekošiem rēķiniem mūsu valdība nav spējīga uzņemties, jo to kopsumma ir pāri par 200 miljoniem latu (Latvijas valsts budžets 20. gs. 30. gados bija ap 240 miljoniem latu. – Red.). Caur to varam valdību kādreiz nostādīt ļoti kļūmīgā situācijā,” karstajās debatēs 1931. gada 21. jūlija Saeimas sēdē uzsvēra “Demokrātiskā centra” deputāts Pēteris Juraševskis (1872 – 1945), norādot, ka pietiktu ar garantēto summu 5000 latu apjomā. Likums tomēr tika pieņemts ministrijas piedāvātajā redakcijā.

 

“Pilsoņu galvās noticis lūzums”

Banku panika un atmaksas ierobežojumi bija milzīgs trieciens Latvijas iedzīvotāju jau tā nelielajai uzticībai bankām. Vairākums vidusslāņa pārstāvju arī agrāk nebija piedabūjami savus sūri grūti krātos un kara vētrās brīnumaini saglābtos (vai arī, gluži otrādi, vairāk vai mazāk nelegālos darījumos iegūtos) ietaupījumus uz ilgāku laiku ieguldīt bankās. (Bagātākie, kā Benjamiņi, Hofi un citi, savus miljonus glabāja ārzemju bankās.) Toties nu, kā 1931. gada 17. jūlijā rakstīja “Aizkulises”, bija skaidrs, ka “pilsoņu galvās noticis lūzums. Daudzi pūlēsies nevis turēt naudu bankā, bet iegūt objektus: namus, lauku mājas, pirtis un visādas vērtības.” Kopumā privātajās un komunālajās kredītiestādēs četros mēnešos noguldījumi samazinājās par 33%. “Tie ir no mūsu saimnieciskās dzīves izrauti līdzekļi, kas tagad atrodas zeķēs, seifos un citās paslēptuvēs bez kādas darbības,” 1931. gada 23. novembrī secināja laikraksts “Latvijas Sargs”. “Tie miljoni, kas pēdējās dienās izņemti no privātām bankām, tik drīzi vairs atpakaļ neatnāks,” pareģoja arī deputāts K. Lorencs. Praksē tas nozīmēja, ka smagākajā krīzes laikā Latvijas saimniecībā valdīja kredītu un apgrozības līdzekļu bads, kas situāciju pasliktināja vēl vairāk.

Galerijas nosaukums

Banku panika skaitļos

1925. gada 1. janvārī akciju bankās bija noguldīti 22,2 milj. latu, bet 1931. gada 1. janvārī – 55,1 milj. latu; 91% bija tekošie rēķini, kurus nevarēja neatmaksāt, un tikai 6,6% – termiņa un 2,6% beztermiņa noguldījumi.
Latvijas akciju banku noguldījumi no 42 milj. latu 1931. gada jūlijā saruka līdz 23 milj. latu novembrī (par vairāk nekā 45%).
Komunālajām kredītiestādēm nācās atmaksāt 40% noguldījumu, savstarpējām kredītsabiedrībām – 27,5% un krājaizdevu sabiedrībām – 20,2%.
Avots: “Latvijas Sargs” 1931. gada 23. novembrī (atsaucoties uz Statistiskās pārvaldes informāciju)

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

 

LA.lv