Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
9. novembris, 2016
Drukāt

Kino trauksmes mobilizācija Tallinā

Loka_Tina

Tīna Loka

Jau divdesmito reizi novembra pēdējās divās nedēļās (11. – 27.XI) Tallinā un Tartu notiks Tallinas starptautiskais filmu festivāls “Melnās naktis” (“Black Nights”, “PÖFF”, “Pimedate Ööde Filmifestival”). Jau kopš 2014. gada igauņu kinoforums ir vienīgais A klases filmu festivāls ziemeļvalstu reģionā.

“Kultūrzīmes” Tallinā satikās ar festivāla ilggadējo un vienīgo prezidenti, savulaik festivāla dibinātāju Tīnu Loku. Viņas darbavieta atrodas Igaunijas galvaspilsētas vistumšākajā rajonā gandrīz pusstundas gājiena attālumā no centra, vecu padomju laika fabriku rajonā. Ejot pa vējaino un drūmo ielu, jutos kā filmā. Vēlāk Tīna teiks, ka gada vistumšākais laiks nav izvēlēts nejauši – gribējies igauņus sapurināt, lai drūmās novembra nedēļās viņi baudītu kultūru, nevis ļautos ziemeļos ierastajām skumjām.

 

– Kāda ir sajūta īsu brīdi pirms divdesmitā festivāla atklāšanas?

T. Loka: – Patiesībā nav svarīgi, cik pieredzējusi esmu, jo katrs notikums ir vienreizējs. Tomēr šo divdesmit gadu laikā atceros divas reizes, kad sagatavošanās bijusi īpaši sarežģīta – tā bija desmitgades jubileja un arī šī gada festivāls. Protams, arī finansējuma iegūšana ir grūtību pilns process. Jāatzīst, ka teorētiski zināju par A klases festivālam nepieciešamo finansējumu, taču neviens neiedomājās, cik viss patiešām izmaksās. Reizēm ar nākotnes vīziju vien nepietiek. Nebiju arī gaidījusi tik lielu interesi jau kopš pirmās dienas, kad kino pasauli aplidoja ziņa par A klases festivāla statusa iegūšanu. Patiesībā mēs tam nebijām gatavi – mūsu ziemeļnieciskais temperaments liek visu darīt lēni, bet piepeši tā bija gandrīz trauksmes mobilizācija. Parasti nācās pielikt lielas pūles, lai uz šejieni atdabūtu viesus, pasaules filmu industrijas pārstāvjus, bet pagājušajā gadā, līdzko ielūgumi bija izsūtīti, cits pēc cita tikai pieteicās un pieteicās…

Mēs esam samērā kautrīgi, un vēl pagājušajā gadā Kannās daži pasaules kino industrijas pārstāvji centās mūs apliet kā ar aukstu dušu, baidot: kurš gan vēlēsies braukt uz festivālu gada beigās un uz kaut kādu tur Tallinu, kāds gan tur var būt bizness? Tiešām, vēl pat jūnijā valdīja klusums, bet kopš jūlija interese tikai auga. Bijām ieraduši uzņemt ap 300 viesu, bet pēkšņi viņu skaits pieauga līdz pat 800! Liekas, ka arī šogad sagaidīsim ievērojami vairāk viesu.

– Kā jūs ar visu tiekat galā?

– Vissvarīgākā, protams, ir komanda, kas gan ir maza, bet ļoti profesionāla. Vakar tikāmies arī ar 300 brīvprātīgajiem. Tā ir brīnišķīga sajūta – būt kopā un gatavot patiešām milzīgu notikumu.

– Bet kā tas viss sākās?

– Rīkot festivālu bija mana ideja. Tiesa, tolaik nevarēju pat iedomāties, ka reiz tas iekļūs A klasē. Toreiz kino industrijas sadarbības tīkls bija vājš, kinoteātri pilni ar amerikāņu grāvējiem. Taču tieši tas arī mudināja kaut ko mainīt. Latvijā bija pavisam cita situācija, jums bija “Arsenāls”. Pirmos piecus gadus neticēju, ka mums vispār izdosies izdzīvot. Bija pat bail festivālu aizsākt, un, ja talkā nebūtu nākuši ļoti labi draugi no visu ziemeļvalstu filmu institūtiem un ziemeļvalstu vēstniecībām, kas zina, kā būtu gājis… Visiem par lielu pārsteigumu pārdevām vairāk nekā piecus tūkstošus biļešu. Toreiz pat nebija iespējas festivāla filmas rādīt kinoteātros, jo visi kinoteātri piederēja Somijas firmai “Finnkino”, kas mūs savās telpās nelaida. Tagad esmu par to ļoti pateicīga, jo tas būtu bijis tik viegli – ērtos kinoteātros izveidot festivālu ar amerikāņu grāvējiem. Pirmos desmit gadus filmas pārsvarā rādījām pielāgotās telpās, lielākoties vecos padomju laika kinoteātros, kuri citādi stāvēja tukši. Tikai devītajā festivāla gadā beidzot noslēdzām līgumu ar “Finnkino”. Tagad “PÖFF” daudzi producenti piedāvā arī savus kases gabalus.

– Kā izskaidrojat to, ka Tallinas festivāls ir tik veiksmīgi attīstījies?

– Droši vien tas ir gan mans nopelns, gan arī daudzu citu faktoru kombinācija. Kā pirmo gribētos minēt mūsu komandu. Kino jomā jau biju strādājusi iepriekš, un jau pirms festivāla dibināšanas man bija starptautiski kontakti. Kļūstot par A klases festivālu, īpašu uzmanību prasīja programmas kvalitāte un iesākto tēmu turpinājums. Jau pirmsākumos uzsvērām, ka programmas kvalitāte ir daudz svarīgāka par peļņu. Finansējums ir mazs, tāpēc jābūt ļoti radošiem. Jau pašā sākumā uzsvērām – mums nav naudas, bet Igaunijā ir ļoti labi cilvēki, kuri ir gatavi aprūpēt kinematogrāfistus.

– Vai šo gadu laikā igauņu skatītājs ir kļuvis izglītotāks?

– Domāju, ka tas tiešām ir festivāla nopelns, Tallinā ir divi “Art house” kinoteātri, pat lielie kino kompleksi ik pa laikam rāda šī stila filmas. Mūsu auditorija ir kļuvusi milzīga – pagājušajā gadā pārdevām vairāk nekā 80 tūkstošus biļešu, un mazajai Tallinai tas ir ļoti iespaidīgs rādītājs. Kopā ar festivālu izaugusi vesela paaudze. Domāju, ka esam mazliet ietekmējuši arī Igaunijas filmu popularitāti. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados igauņu kino pieminēja tikai ar ironiju, sarkasmu vai pat muļķīgiem jokiem. Pateicoties festivālam, skatītājam bijusi iespēja vietējās filmas salīdzināt ne tikai ar Holivudas grāvējiem, bet arī ar līdzīgu Eiropas kino. Arī kinoteātru vidējais apmeklējums ir audzis: statistikas dati rāda, ka igauņi ir visčaklākie kino apmeklētāji starp visām ES dalībvalstīm. Ne mazāk svarīgi ir izrādīt filmas visā Igaunijas teritorijā – tas gan nenes peļņu un drīzāk uzskatāms par misiju.

– Arī latviešu filmām ir svarīgi tapt pamanītām Tallinā…

– Pirmajos gados, kaut arī netrūka kontaktu, strādāju gandrīz kā detektīvs, lai noskaidrotu, vai Latvijā vispār uzņem kino un kurš īsti to dara. Sadarbība kļūst aizvien labāka, un pagājušajā gadā, piemēram, festivālā piedalījās Lailas Pakalniņas filma “Ausma”. Šogad konkursā atkal piedalās latviešu filma “Melānijas hronika”, un žurnālisti ir jautājuši, vai tas kļūst par tradīciju – Latvijas valsts svētkus atzīmēt ar latviešu filmas izrādi.

– Kāda ir situācija ar lietuviešu filmām?

– Lai gan saņemam dažas viņu filmas, lietuvieši vairāk skatās Francijas un Polijas festivālu virzienā. Šogad lietuviešu atsūtīto filmu žūrija festivāla konkursam neizvēlējās.

– Kādi ir festivāla nākotnes plāni?

– Esam sākuši strādāt pie jauno Baltijas kinematogrāfijas talantu laboratorijas izveides. Projekts jau ir gatavs, taču šogad pietrūka finansējuma.

 

UZZIŅA

2015. gadā uz Tallinas Melno nakšu festivālu tika pārdots vairāk nekā 80 tūkstoši biļešu. Publicitātes foto2015. gadā uz Tallinas Melno nakšu festivālu tika pārdots vairāk nekā 80 tūkstoši biļešu. Publicitātes foto

* Starptautisko žūriju izvēlētās labākās filmas tiks nosauktas 26. novembrī.

* Viestura Kairiša spēlfilma “Melānijas hronika” starptautisko pirmizrādi Tallinā piedzīvos 21. novembrī.

* Vienlaicīgi ar lielo konkursa programmu notiek arī citas filmu skates, no kurām nozīmīgākās: dokumentālo filmu skate, kurā Latviju pārstāv režisors Vitālijs Manskis ar savu Ukrainas problēmām veltīto filmu “Radinieki”, Āzijas filmu izplatīšanas tīklu veicināšanas skate (“Netpac”), Starptautisko filmu kritiķu federācijas (FIPRESCI) ieteikto filmu skate.

* Publikai piedāvātajā īpašajā programmā šogad festivāla organizatori izvēlējušies uzmanību pievērst franču kinokomēdijām un flāmu kinomākslai.

* Paralēli notiek arī animācijas filmu festivāls “Animated Dreams” (17. – 20. novembris), jauniešu filmu festivāls “Just Film” (11. – 20. novembris), kā arī starptautiskais īsfilmu festivāls “Sleepwalker” (12. – 16. novembris)

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+