Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
7. marts, 2012
Drukāt

Ko stāsta Latvijas kultūrainava


ainava_13

“Latvijas ainava jāpēta, jo tā stāsta mums, kāpēc esam attīstījušies par tādiem, kādi esam,” saka ģeogrāfe Inese Stūre. Latvijas kultūrvēsturiskās ainavas pētīšana vēl ir samērā jauna, taču ļoti plaša un komplicēta joma. Ieskatu tajā sniedz nesen iznākušais rakstu krājums “Kultūrvēstures avoti un Latvijas ainava”.


 

Iepazīstoties ar vairāk nekā 400 lappušu biezo sējumu, jāpiekrīt tā atvēršanā sacītajiem Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Jura Ekmaņa vārdiem, ka grāmata ir izteikts daudznozaru pētījums, kurā katrs var sev ko atrast, vai tas būtu arheologs, ģeogrāfs, valodnieks, etnogrāfs, arhitekts, vēsturnieks vai pat biologs. Pats vārds “ainava” latviešu valodā tā mūsdienu izpratnē gan, izrādās, sākts lietot tikai 20. gadsimta 30. gados. Līdz tam ainavu lielākoties saprata kā glezniecisku jēdzienu. Gadsimtos Latvijas ainavā uzslāņojušās cilvēka darbības pēdas, tādēļ, noskaidrojot kādas konkrētas vietas ainavas izmaiņu vēsturi, atklāsies arī, kā šajā vietā mainījušās varas, saimniekošanas metodes, priekšstati par skaisto un praktisko.

Apgādā “Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis” sērijā “Letonikas bibliotēka” izdotā grāmata tapusi ar valsts pasūtījumu programmas “Nacionālā identitāte” finansiālo atbalstu un atspoguļo daļu to referātu, kas tika nolasīti tāda paša nosaukuma 2010. gadā rīkotajā konferencē. Kritiski raugoties, daži raksti, piemēram, par zemes reformu atjaunotajā Latvijā, drīzāk iederētos pavisam cita rakstura krājumā; daži, kā apcerējums par 17. gadsimta Helmsa hroniku, ir pārāk izstiepti un specifiski, vēl citos, kā rakstā par Latvijas jūras dibena kultūrainavu, pieteikums ir saistošāks par izklāstu. Toties mazzināmu vai ātri aizmirsušos faktu bagāts un raiti, interesanti izstāstīts ir raksts “Lielās vētras un meži 20. gadsimta 60. gadu Latvijā”. Pat no akadēmiskām jomām tālu stāvošam lasītājam būs saistoši uzzināt, kādas sekas mūsu zemes mežos un sabiedrībā atstāja 1967. un 1969. gada rudens vētras, kas kļuva par Padomju Latvijas vadības faktiskās mazspējas pierādījumu. Saistošs tāpat ir pētījums par 19./20. gadsimta mijas novadpētnieka un fotogrāfa Oskara Emila Šmita darbību, iemūžinot dažādas Latvijas lauku sadzīves ainas.

 

Tolaik “praktiskajiem latviešiem” bija pavisam citi priekšstati par ainavas saglabāšanu, tādēļ tie uzkalniņkapos ierīkoja kartupeļu bedres, pilsdrupu teritorijas izmantoja sakņu dārziem un ierakās pilskalnos, lai izveidotu tur pagrabus.

 

Kā vienmēr izsmeļoši ir kultūrvēsturnieku Ojāra Spārīša un Imanta Lancmaņa spriedumi. Pirmais pievērsies baznīcu, klosteru, mācītājmuižu un kapsētu ienākšanai Latvijas pilsētu siluetos un lauku kultūrainavā, bet otrais dalās pārdomās par lauku muižu centru tapšanu, uzplaukumu un panīkumu.

Citējot Imantu Lancmani: “Latvijas lauku kultūrainava, kas sasniedza savu pilnbriedu ap 1900. gadu un vēlreiz piedzīvoja uzplaukumu īsi pirms 1940. gada okupācijas, 20. gadsimta gaitā bijusi pakļauta neatgriezeniskai deformācijai. Vien Latvijas dabiski zaļā ainava vēl pagaidām daļēji ir spējīgi iekļaut un iesūkt sevī tos cilvēku roku darbus, kuri līdzsvarotās kultūrainavas vietā nākuši salikt nesaderības un neglītuma zīmes.” Diemžēl mūsdienu Latvijas ainavu nereti veido likvidēto kolektīvo saimniecību ēku paliekas, nepabeigtas daudzdzīvokļu dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, brūkošas lauku mājas un muižas. “Ainava daudzviet sakārtojama ar cilvēka aktīvu rīcību, kas neprasa lielus līdzekļus,” norāda krājuma sastādītājs un rediģētājs akadēmiķis Saulvedis Cimmermanis. Viņš teic, ka “Kultūrvēstures avoti un Latvijas ainava” izrādījusies ļoti pieprasīts izdevums. Tās pirmais 300 eksemplāru metiens februāra vidū bijis jau gandrīz izpārdots, tādēļ tagad tiekot domāts par atkārtotu laidienu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+