Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
12. jūnijs, 2012
Drukāt

Krievijas dienā. Saruna ar Krievijas vēstnieku A. Vešņakovu

vesnakovs1_ts_62

Pirms valsts svētkiem – Krievijas dienas – “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis vēstniecībā intervēja Krievijas Federācijas ārkārtējo pilnvaroto vēstnieku ALEKSANDRU VEŠŅAKOVU.


 

E. Līcītis: – Cienījamo vēstniek, lūdzu, pastāstiet, kā jūsu valsts atzīmē šos svētkus – Krievijas dienu! Vai tie ir kļuvuši par ģimenes svētkiem vai vairāk saistās ar valstiski svinīgu pasākumu sarīkojumiem?

A. Vešņakovs: – Patiešām, šie ir “jauni” svētki mūsu daudzu gadsimtu vēsturei. 1990. gadā Krievijas parlaments, kura loceklis biju arī es, pieņēma suverenitātes deklarāciju. Jūs atceraties – tolaik lietoja terminu “suverenitāšu parāde”, raksturojot procesus, kuri sākās pēc PSRS sabrukšanas, savienotajām republikām izvēloties neatkarības un valstiskuma ceļus. Boriss Jeļcins izdeva dekrētu, kurā noteica, ka 12. jūnijs – kā valsts svētki. To nosauca par Krievijas dienu. Nedaudz vairāk kā 20 gados izveidojušās tradīcijas, ka šai svētku reizē vienmēr notiek daudz masu pasākumu mūsu zemē, sākot ar galvaspilsētu Maskavu un līdz ar visām pārējām Krievijas pilsētām. To atzīmē arī KF pārstāvniecībās visā pasaulē. Latvijā par tradīciju kļuvusi pieņemšana vēstnieka rezidencē ļoti skaistā vietā Jūrmalā, un tā neizpaliks arī šogad. Uz turieni allaž uzaicinām mūsu partnerus no Latvijas oficiālajām iestādēm, citvalstu diplomātus, politiskās un biznesa elites pārstāvjus, arī masu mediju pārstāvjus, ar kuriem sadarbojamies. Kopā šeit dzīvojam, strādājam un gribam, lai mūsu viesi izjustu šo svētku atmosfēru mūsu teritorijā uz Latvijas zemes. Vienmēr notiek liela 12. jūnija svētku pieņemšana Kremlī, un tāpat ik gadu ir tradīcija šajā dienā nosaukt Valsts prēmijas laureātu vārdus. Tie ir mūsu ievērojamākie darbinieki, kas deva īpašu ieguldījumu kultūras, mākslas, zinātnes un tehnikas attīstībā.

– Kādi ir nozīmīgākie notikumi, sasniegumi, ko būtu vērts minēt tieši šajā Krievijas neatkarības gadadienā?

– Jā, šādā svinīgā dienā Krievijas valsts izsver sasniegumus, panākumus, un aizvadītais gads bijis ļoti piesātināts ar dažādiem notikumiem. Par tiem bija labi informēta pasaule, tā gaidīja, prognozēja un dažādi līdzi pārdzīvoja mūsu valstī notikušajam. Pirmkārt, ar to domāju vēlēšanas. Vispirms decembrī KF ievēlēja Valsts domi, pēc tam martā – KF prezidentu. Pēc vēlēšanu rezultātiem izveidots parlaments, un 7. maijā pie pilnvaru pildīšanas stājies prezidents Vladimirs Putins. Šie rezultāti noteica arī to, kā izveidota jauna Krievijas valdība. Šis gads noteikti ieies vēsturē ar to, ka beidzot mēs laužam tādu kā “dezintegrācijas” vektoru un pavēršam to par “integrācijas” vektoru. Runāju par to, ka tieši šā gada laikā sāka strādāt Krievijas, Baltkrievijas un Kazahstānas Muitas savienība, vienota muitas telpa. Vēl vairāk – no šā gada 1. janvāra ir arī vienota ekonomiskā telpa. Manuprāt, tam ir liela perspektīva sadarbības attīstībā ar Eiropas Savienību. Nozīmīgs notikums ir arī tas, ka tieši šogad Krievija pabeidza garumgaras sarunas par iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā. Tagad pieņemti visi starptautiskie nolīgumi, darāmā atlicis pavisam nedaudz – šajās dienās Krievijas valdība iesniegusi attiecīgo no šiem nolīgumiem izrietošo dokumentu paketi ratifikācijai parlamentā. Ir stingra Krievijas prezidenta un valdības apņemšanās, lai panāktu šo ratifikāciju pēc dokumentu apspriešanas parlamentā no savas puses, un tam sekotu dokumentu ie­sniegšana attiecīgajā starptautiskajā organizācijā, lai no augusta Krievija būtu pilntiesīga PTO locekle. Tas paver jaunas iespējas ne tikai Krievijai, bet arī daudzām citām valstīm, kuras vēlētos izvērst sadarbību ar Krieviju. Vēl jo vairāk Latvijai, tuvai kaimiņu valstij. Tas nozīmēs muitas nodevu unificēšanu un pazeminājumu daudzās pozīcijās, bet zināmā mērā palielinās arī konkurenci, jo šīs iespējas vērsies biznesam, realizējot dažādus projektus. Gribu atzīmēt vēl vienu šogad iezīmējušos panākumu.

 

Šogad Krievijā beidzot izdevās pārvarēt negatīvo tendenci demogrāfiskajā situācijā. 2011. gadā dzimstība kopš ilgāka laika pirmoreiz pārsniedza mirstības līmeni.

 

Gribu piebilst par citu sasniegumu, kuru vērts minēt mūsu sarunā. Runa ir par spīdošu Krievijas hokeja izlases uzvaru šāgada pasaules čempionātā Helsinkos. Mūsu komanda pierādīja, ka tā ir viena no labākajām pasaulē, un šajā čempionātā, lai gan bija sīva spēkošanās, tai meistarībā līdzīgas komandas nebija. Tas ļauj cerēt, ka būs sasniegumi arī citos sporta veidos, ka arī krievu futbolistiem izdosies sekmīgs starts pašlaik notiekošajā Eiropas futbola čempionātā. Kā jūs zināt, mūsu valstī savukārt notiek gatavošanās 2014. gada ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos. Esmu pārliecināts, ka milzu jaunceļamās ziemas sporta arēnas un objekti tiks savlaicīgi uzbūvēti, tajos uzstādīs jaunus pasaules rekordus un uzzinās jaunus olimpisko čempionu vārdus. Tāpēc pirmssvētku noskaņojums gan Krievijā, gan visā pasaulē dzīvojošiem mūsu pilsoņiem ir visai optimistisks un priecīgs. Kā pārliecinājāmies, daudzi no šeit vairāk nekā 30 000 dzīvojošo pilsoņu uzmanīgi seko līdzi tēvijā notiekošajam un pēc iespējas iesaistās Krievijas notikumos – piemēram, Krievijas prezidenta vēlēšanās Latvijā pie urnām devās 22 000 balsstiesīgo. Tā ir liela aktivitāte.

V. Krustiņš: – Vešņakova kungs, sakiet, lūdzu, vai piekrītat tiem vērtējumiem, ko par Latvijas un Krievijas attiecībām sniedz mūsu valsts Ārlietu ministrijas augstākie vadītāji? No viņu puses tie izskan visnotaļ pozitīvi.

– Jā, es labi atceros ĀM parlamentārā sekretāra Makārova kunga izteikumu, ka mūsu attiecību vēsture ir panākumu vēsture. Jāatzīmē, ka pērn pagāja 20 gadi, kopš nodibinātas Krievijas Federācijas un Latvijas diplomātiskās attiecības, un patiešām šajā laikā bijuši gan panākumiem bagāti gadi, gan sekmīgi izdevušies darbi. Es, piemēram, par labu izdošanos uzskatu prezidenta Valda Zatlera oficiālo vizīti Maskavā 2010. gada nogalē. Domāju, daudzām lietām šī vizīte deva pozitīvu lādiņu. Šī pozitivitāte tagad ir vērojama kaut vai tajā apstāklī, kā pieaugušas mūsu attiecības tirdzniecībā. Pērn preču apgrozījums bija naudas izteiksmē cēlies līdz astoņiem miljardiem ASV dolāru, bet šāgada pirmie mēneši liecina, ka, saglabājot preču apgrozījuma tempu, tas 2012. gadā varēs pārsniegt deviņus miljardus dolāru. To pašu var sacīt arī par aktīvo attīstību tūrisma sfērā.

 

Zinu, cik liels skaits tūristu burtiski “ielenc” Latvijas vēstniecību Maskavā, lai saņemtu vīzu ceļojumam uz jūsu zemi. Man gribētos cerēt, ka netālā nākotnē šīs vīzas, iespējams, vairs nevajadzēs. Mēs vedam nopietnu dialogu un veicam nopietnu darbu, lai risinātu vīzu režīma atcelšanu Krievijas un ES starpā.

 

Šiem darbiem izstrādāta pat īpaša ceļa karte. Krievija tiecas īstenot šo ceļa karti, lai uz Soču olimpiskajām spēlēm 2014. gadā mēs visus sportistus un līdzjutējus no Eiropas varētu aicināt viesos bez vīzām, un otrādi – lai Krievijas pilsoņi brīvi dotos uz dažādām Eiropas valstīm. Taču tas ir ceļš, kurš mums kopā vēl jānoiet.

Tajā pašā laikā objektivitātes labad man jāatzīmē, ka mēs sākam zaudēt Latvijas Republikas prezidenta Krievijas vizītē iegūto pozitīvo lādiņu. Nevaru rast izskaidrojumu tiem publiskajiem specdienestu vērtējumiem, kuros Krievija “uzzīmēta” kā ienaidnieks. Manuprāt, tas ir pilnīgi bez pamata un netaisni, it īpaši no tādu oficiālu struktūru puses, par kādām skaitāmi specdienesti. Šāda veida ziņojumi stimulē rusofobu noskaņojumu. To jau esam kādreiz piedzīvojuši. Man ļoti negribētos, ka tas atkārtojas. Par to es jau izteicos Jūrmalā gadskārtējā “Baltijas forumā”, minēdams, ka Latvijas un Krievijas attiecībās bijuši gadi, kuri saucami par garām palaisto iespēju gadiem. Un arī to negribētos, ka tādi laiki atgriežas mūsu attiecību vēsturē.

– Beidzamajās nedēļās Latviju apmeklē krievu cilvēki, kurus nenosauksi par gluži parastiem ciemiņiem. Viņi uzstājas dažādos pasākumos, lasa referātus, un mūsu lasītāji nereti vaicā, kā uztvert to, ko šie viesi saka? Vai tas ir oficiāls viedoklis? Vai “sabiedriskā doma”? Šīs personas ir, piemēram, Modests Koļerovs, kurš stādīts priekšā kā pirmā ranga valsts padomnieks, vai bijušā ārlietu ministra Gromiko mazdēls, arī Lukjanova kungs.

 

– Mana atbilde ir, ka visas trīs minētās personas nav KF oficiālas amatpersonas un nepārstāv nevienu valstisku struktūru. Līdz ar to viņu teiktais ir privāts viedoklis vai tas, ko proponē viņu pārstāvētās dažādās nevalstiskās, sabiedriskās organizācijas. Lūk, Koļerova kungs. Kādu laiku viņš patiešām strādāja prezidenta administrācijā, bet pagājuši gadi septiņi, kopš vairs ne.

 

Kādu laiku Koļerovs bija izdevniecības “Regnum” īpašnieks, taču tagad vairs ne. Savukārt rangu viņš ieguvis, strādādams valsts dienestā. Man, piemēram, ir šis rangs – ārkārtējais pilnvarotais vēstnieks, un tas paliks visu mūžu, arī tad, kad būšu beidzis dienestu. Varbūt pēc gadiem desmit vai piecpadsmit es atbraukšu uz Latviju un varēšu stādīties priekšā ar šo titulu – ārkārtējais pilnvarotais vēstnieks, līdzīgi kā Koļerovs – valsts padomnieks. Gromiko kungs savukārt pārstāv fondu “Russkij mir”, bet Fjodors Lukjanovs – vienu no institūtiem, kas nodarbojas ar ārpolitisko pētniecību. Jums arī Latvijā ir virkne politologu, tas pats Ījabs vai Kažoka, kuriem ir ko teikt, virkne politisko partiju darbinieku. Taču oficiālo pozīciju, protams, izsaka vai nu jūsu priekšā sēdošais vēstnieks, vai Ārlietu ministrijas amatu personas ar Lavrova kungu priekšgalā, un, kā zināms, mūsu valsts ārpolitikas kursu nosaka Valsts prezidents.

– Tātad var secināt, ka starp krievu un latviešu politikas vērotājiem notiek dzīva, ne ar ko neierobežotu domu un viedokļu apmaiņa?

– Protams, ir diskusijas, gan jūs, gan mēs dzīvojam demokrātiskās valstīs, kur ir brīv izpausties. Uz Latviju brauc dažādas vietējo organizāciju personas, piemēram, arī Novodvorska ar Borovoju, kuri te pauž savu, privātu viedokli.

– Paldies jums par pirmssvētku sarunu, novēlam, lai svētki izdotos, un turpmākos panākumus pēc Krievijas dienas nosvinēšanas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+