Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
24. oktobris, 2012
Drukāt

Krievijas gāzes monopols diktē noteikumus

Foto - LETAFoto - LETA

Kā jau bija gaidāms, politikā atkal sācis stipri ost pēc gāzes. Eiropas Savienībā tas jau kādu laiku izskaidrojams ar t. s. trešo energodirektīvu. (Tā paredz gāzes tirgus liberalizāciju un piegādes un transportēšanas tīklu īpašumtiesību nodalīšanu – Latvijai tā būtu jāīsteno 2014. gadā.)

 

 

Tāpat ar Eiropas Komisijas sākto izmeklēšanu par iespējamiem “Gazprom” pieļautajiem pārkāpumiem konkurences jomā, tai skaitā Baltijas valstīs. Un, ja atceramies, nesen zinīgi ļaudis to minēja kā varbūtējo patieso iemeslu, kāpēc Rīgā bija ieradies Jevgeņijs Primakovs. Īsi sakot, tēvišķīgi norādīt, lai Latvija šajā sakarā daudz nesprēgā.

ES kuluāros turpinās diskusijas, bet Ukraina, kur 28. oktobrī notiks parlamenta vēlēšanas, sarunās ar Krieviju mēģina panākt neizdevīgo gāzes tarifu pārskatīšanu. Par šo konkrēto sarunu saturu Ukrainas premjerministrs Mikola Azarovs ir bijis krietni atklātāks. Kijeva vismaz nav slēpusi Maskavas izvirzītās prasības. Vai, pareizāk, vienu galveno prasību: pievienojieties Krievijas, Baltkrievijas un Kazahstānas muitas ūnijai un jau nākamajā dienā dabūsiet gāzi tikpat lēti kā baltkrievi – 160 dolāri par tūkstoš kubikmetriem tagadējo 368 dolāru vietā. Jāatgādina, ka šī muitas ūnija, kas sāka darboties 2010. gadā, tiek uzskatīta par pirmo soli Eirāzijas savienības radīšanas virzienā. Bet Ukrainas valdība un prezidents Viktors Janukovičs, lai arī cenšas būt ar Kremli draugos, tomēr negrib zaudēt politisko pavedienu uz pavisam citu, respektīvi, Eiropas Savienību. Pat par spīti Ukrainas un ES attiecību lielajam vēsumam, kas iestājies Janukoviča ienaidnieces Jūlijas Timošenko apcietinājuma dēļ. Un viņai izvirzītās apsūdzības pamatā ir jau pieminētais 2009. gada sākumā ar Krieviju noslēgtais līgums. Jāatgādina arī, ka tranzītvalsts Ukrainas pozīcijas novājina pērn lietošanā nodotais gāzes vads “Nord Stream” un vēl vairāk novājinās “South Stream”, kas līdzīgā veidā apies Ukrainu dienvidos. Šis apstāklis, kā redzams, tiek no Maskavas puses izmantots jau tagad, bet tas tiks izmantots vēl daudz plašāk, ja Ukraina pēc 28. oktobra vēlēšanām iegūs kādu “nepareizu” valdību.

Latvija politiski ir mazliet citā situācijā. Protams, dalība ES nepasargā no cenu uzskrūvēšanas, bet no klajas politiskas šantāžas varbūt gan.

Latviju ar “Gazprom” saista monopoluzņēmuma “Latvijas gāze” privatizācijas līgums, kas noslēgts 1997. gadā, kad Latvijas iestāšanās ES un jo īpaši NATO bija vēl zem lielas jautājuma zīmes. Premjers Valdis Dombrovskis atzinis šo līgumu par valstij neizdevīgu.

Un savulaik “LG” privatizācijai, iespējams, bija sava loma “uzņēmējdarbības vides sakārtošanas” procesā, bet pavisam noteikti – Latvijas enerģētiskās atkarības saglabāšanā. Jau 2004. gada maijā, kad notika ES paplašināšanās, monopoluzņēmums draudēja ar tiesas darbiem, ja Latvija atvērs dabasgāzes tirgu arī citiem, un propagandēja viedokli, ka tāda liberalizācija “pagaidām nav iespējama”. Acīmredzot mērķis ir panākt, lai “pagaidām” turpinātos nebeidzami ilgi. “Gazprom” lobiju ietekme gan lielākoties bijusi neafišēta, ja neskaita parādīšanos politiskajā atklātībā caur veidojumu “Par labu Latviju”. Droši vien jau tuvākajā laikā atkal parādīsies jauni Latvijas “nacionālās neatkarības” cīnītāji, kas šoreiz iztēlos Krievijas fosilo kurināmo par mūsu valstiskuma stiprāko balstu.

Latvija, stājoties ES, it kā tomēr apņēmās pielāgot gāzes nozari konkurences apstākļiem un radīt atbilstošu tiesisko bāzi. Cik tālu esam tikuši, var spriest pēc tā, ka Ekonomikas ministrija jautājumu “sākusi pētīt” tikai tagad. Mēs, izrādās, pat īsti nezinām, kam pieder gāzes krātuve Inčukalnā. Gan jau beidzot izpētīs, un gan jau beidzot uzzināsim. Varbūt arī kārtējo reizi varēsim pārliecināties, kas ir kas Latvijas politikā. Proti, politikā, ar kuru visām šīm lietām, kā mums turpina apgalvot, nav pilnīgi nekāda sakara…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+