Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
25. oktobris, 2012
Drukāt

Krievu pensionāri nīkst rindā un slavē Maskavu

Foto - LETAFoto - LETA

Pirms dažiem gadiem kāds pasvieda sabiedrībai “sagremošanai” it kā asprātīgu teicienu, kas bija radies, pārfrāzējot Tautas partijas pirmsvēlēšanu lozungu. “Es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti.” Kādu laiku šis apgalvojums bija ļoti populārs dažādās aprindās un arī tagad vēl šur tur reizēm atskan.

 

 

Skarbo teicienu, kas piestāvētu okupantiem, pie mums vieglu muti var izmest arī tad, ja sanākušas domstarpības ar kādu ne pārāk augsta līmeņa ierēdni vai vienkārši uznākusi melanholija. Bet vai vienmēr tas tiešām ir iemesls, lai kļūtu par savas valsts nīdēju? Īpaši, ja atceras, ka valsts nav tikai ierēdņi un politiķi, bet daudz plašāks jēdziens. Diemžēl šis noskaņojums ir izdevīgs arī tiem, kas patiesi no sirds ienīst Latvijas Republiku un daudz dotu, lai to likvidētu (atcerēsimies skolotāja Raf-aļska apgalvojumus un viņa aizstāvju attaisnojumus, ka Rafaļskis tikai skaļi paužot to, ko Latvijā domā daudzi). Taču ir vēl viens priekšnoteikums – saglabāt ilūziju, ka kaut kur citur ir labāk.

Šīs nedēļas sākumā daudzi rīdzinieki ievēroja labākajās padomju tradīcijās veidotu rindu pie “Maskavas nama”. Iemesls – Krievijas pensiju saņemošajiem pensionāriem jāierodas, lai apliecinātu, ka viņi vēl ir dzīvi, un saņemtu par to izziņu. Turklāt par šo pakalpojumu pašiem arī jāmaksā. Televīzijas reportāžā varēja redzēt sapīkušus, taču ne pārāk runīgus ļaudis. Līdzīgos apstākļos Latvijas valsts būtu nolamāta visos iespējamos vārdos, bet te lielākā daļa tomēr izvēlējās savu neapmierinātību paturēt pie sevis. Vēl interesantāk bija lasīt, kā nākamajā dienā šis notikums tika atspoguļots vietējās krievvalodīgajās avīzēs.

No publikācijām radās iespaids, ka pie “Maskavas nama” bijusi nevis drūma rinda, bet kāds laimīgu cilvēku festivāls. Viss bijis lieliski noorganizēts un rinda izveidojusies tikai tāpēc, ka daudzi pensionāri ieradušies pirms noteiktā darba laika.

Izziņas par dzīvību gan nevienam vēl neesot izsniegtas, toties rindā stāvošie tikuši pie taloniņa ar datumu un laiku, kad viņiem vēlreiz jāierodas šajā pašā vietā. Avīzes “Vesti” žurnālists aptaujājis vairākus sastaptos pensionārus, kuri visi slavē Krieviju – jūtams, ka viņi patiesi mīl šo zemi un valsti, lai gan dzīvot nez kāpēc izvēlējušies Latvijā.

Te būtu vērts atgādināt kādu citu krievu pensionāru pasākumu ar pavisam citu iznākumu. Runa ir par slaveno 1998. gada 3. marta nesankcionēto piketu pie Rīgas domes (tolaik vēl Krišjāņa Valdemāra ielā), ar pūļa nobloķētu satiksmi un policijas mēģinājumiem sanākušos nostumt no ielas. Tolaik tas bija iemesls, lai Maskava apvainotu Latvijas varu briesmīgā necilvēcībā, bet vēlāk arī nacisma atdzimšanā un dažādos citos grēkos.

Jāatceras, ka bieži nav runa par valsts mīlēšanu vai ienīšanu, bet to, ka kādam ir izdevīgi, lai cilvēki tā justos, un šīs jūtas vēlāk izmantot pēc vajadzības.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+