Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
9. jūlijs, 2012
Drukāt

Labas ģimenes u. c.

Foto - LETAFoto - LETA

Gluži nesen masu saziņas līdzekļi vēstīja par skaļām izpriecām Rīgas centrā: jauniešu ballītes dalībnieki ālējušies pa daudzstāvu nama jumtu, bet iedzīvotāju izsauktie policisti tusiņa vietā atraduši dāsni bārstītas apreibinošas tabletes un citas narkotikas.

 

 

Pēc dažām dienām nāca ziņas papildinājums, uzsverot: visi šie ballētāji ir labu ģimeņu (izcēlums mans. – M. Z.) bērni. Tad vēl sekoja izsmeļošāks precizējums: ballītes laikā aizturētajiem nu draud reāla brīvības atņemšana par narkotiku lietošanu un glabāšanu, bet “advokāti jau stāvot rindā uz aizstāvību”, jo šie jaunieši nāk no labām ģimenēm, kas nozīmē attiecīgu maksātspēju.

Viss korekti un loģiski: informāciju autori cita starpā vēlējušies pievērst uzmanību tam, ka narkotiku posts nav tikai graustos un alkohola skarto bezpajumtnieku vidē dzimušo nelaime. Taču atkārtota labu ģimeņu piesaukšana liek nopietni aizdomāties par šā jēdziena saturu.

 

Ja labs nozīmē tikai pārticību, tad acīmredzot tas arī būtu konkrētajai situācijai piemērotāks vārds. Piekritīsiet, ka laba ģimene nav tikai bagātīgas kabatas naudas ādere, bet vispirms saistās ar sirsnīgu gādību, uzmanību, interesi un atbildību par savu atvašu gaitām.

 

Par dažu citu jēdzienu neprecīzu lietošanu bažījas Labklājības ministrija (LM) un 28. jūnijā plašsaziņas līdzekļiem piesūtītajā informācijā aicina rūpīgāk vētīt leksiku. Runa ir par audžuvecākiem un audžubērniem. Kaut kā gluži automātiski iegājies par audžubērniem dēvēt dzīvesbiedru iepriekšējo laulību atvases. Padēls vai pameita, patēvs vai pamāte tiešām skan raupjāk – ar tautas folklorā skaņotu draudu un bezmaz obligāta pāri darījuma zemtekstu, ar gandrīz neizbēgamu bērna pazemošanas un raudināšanas klātbūtni. Turklāt mūsdienu situācijā, kad šķiršanās un atkārtota precēšanās ir gluži ikdienišķa, pēc definīcijas par patēvu vai pamāti saucami cilvēki ļoti bieži audzināšanā un aprūpē kļūst bērnam daudz tuvāki nekā bioloģiskie radītāji. Diemžēl netrūkst arī pretēju piemēru un cēlais audžutēva tituls nekādā ziņā nepienākas dzīvesbiedres mazgadīgās meitas seksuāli izmantojušam vīrietim un citiem vardarbjiem, kuru attieksme pret svešiem bērniem kropļo visnotaļ atbalstāmo audžuģimeņu kustības ideju.

Pēc LM datiem, valstī patlaban bez vecāku gādības ir vairāk nekā astoņi tūkstoši bērnu. Pāri tūkstotim atraduši pajumti audžuģimenēs, kas šo statusu iegūst pēc rūpīgas apsekošanas un izvērtēšanas. Līdz ar to ļoti konkrēti kļūst audžuvecāku pienākumi – tā nav tikai dzīvošana vienā miteklī, bet ikdienas rūpes par bērnu veselību, izglītošanu un nākotni, – un šie cilvēki pelnījuši vislielāko sabiedrības cieņu un atzinību.

Bet nupat atkal diezgan karsta ziņa: Kokneses pusē 84 gadus vecs patēvs nošāvis 53 gadus vecu audžudēlu (izcēlumi mani. – M. Z.). – pēc raksturojuma abi bijuši “karātavu putni” un konfliktējuši ar likumu. Te nudien netīši sanāk uz šķietami pašsaprotamiem jēdzieniem balstīta likteņa ironija par audzinātāja personības ietekmi uz audzināmo un tās bēdīgajām sekām. Jāatzīst vien būs, ka kļūst arvien grūtāk izvēlēties pavisam precīzus jēdzienus informācijās par notikumiem un sabiedriskajiem procesiem – vārdiem pieaug astes, ragi un viepļi…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+