Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
8. aprīlis, 2013
Drukāt

Lai nepārtrūkst kultūras pēctecība


Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Ilonas Rupaines veidotās latviešu tautasdziesmu apdares to vienkāršā skaistuma dēļ iecienījis teju katrs Latvijas amatierkoris, tās atzinīgi vērtē arī Dziesmu svētku virsdiriģenti. Tās jau atkārtoti iekļautas Dziesmu svētku repertuārā, bet to autore jau pirms vairākiem gadiem izpelnījusies Autortiesību bezgalības balvu par dziesmu biežo atskaņojumu.

 

Šogad svētku noslēgumā Mežaparka Lielajā estrādē skanēs trīs Ilonas Rupaines apdarinātas tautasdziesmas – “Gaismeņa ausa”, “Saule brida rudzu lauku” un “Moseņ, zeileit viesti nesa”. Pašu autori koncertā gan nesastapsit komponistu goda sēdvietā. Viņa ir pārliecināta, ka dziesmu spēku līdz galam var izjust tikai tur, kur tas dzimst, – milzu kopkora pašā viducī, dziedot kopā ar savējiem – Rēzeknes kori “Ezerzeme”.
 Saruna ar Rēzeknes muzikoloģi un mūzikas pedagoģi Ilonu Rupaini.

 

– Visa jūsu dzīve saistīta ar mūziku – esat diplomēta muzikoloģe, Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolā mūzikas teorijas pasniedzēja un vairāk nekā 50 tautasdziesmu apdaru autore. Rakstāt arī oriģinālmūziku korim un pūtēju orķestrim. Kas piešķīla jūsu dzīvei mūzikas dzirksteli?

I. Rupaine: – Manā dzimtā nav neviena mūziķa, bet ir muzikāli cilvēki, kas pašmācības ceļā apguvuši gan klavieres, gan vijoli, gan akordeonu. Vienmēr dziedāts gan svētku reizēs, gan koros. Pašai mūzikas garša gan parādījās tikai mūzikas skolas pēdējās klasēs, bet tālāk celiņš bija gluds – mūzikas vidusskola, konservatorija, darbs. Nožēlas nav bijis ne mirkli. Ļoti ceru, ka arī kāds no maniem bērniem turpinās šo ceļu. Vecākā meita dzied korī, dēls iet savu ceļu, bet jaunākais dēls mācās čellu un sola, ka būšot mūziķis.

– Kāpēc par jūsu radošo lauciņu kļuvušas tieši tautasdziesmas un daudzas no tām – latgaliešu?

– Atmodas laikā bija pastiprināta interese par tautasdziesmu, savas nacionalitātes, pašapziņas, sakņu meklējumiem. Tapa tautasdziesmu krājumi, “Iļģi” radīja savas interpretācijas. Man nav komponistes diploma, bet gribēju darīt kaut ko tādā manierē, nevis tā, kā rakstīts grāmatiņās.

Mana radošā laboratorija Rēzeknē bija draugu kamerkoris “Austrenis”. Eksperimentējām ar tautas mūziku, pat izlaidām audiokaseti ar manām un kolēģa, dziesmu līdzautora Eināra Lipska dziesmām. Tās pārņēmis mans pašreizējais koris “Ezerzeme”.

Atskatoties šķiet – pirmajā dziesmā “Zemu, zemu saule tek” ir trīs notis piecās kombinācijās, bet toreiz tā bija uzdrošināšanās. Pašā tautasdziesmas melodijā ir potenciāls, spēks, kas saka priekšā gan formu, gan raksturu. To saturs jau pats par sevi ir tik vērtīgs, ka būtu jāpacenšas, lai to sabojātu. Man ir interesanti spēlēties ar faktūru, mainīt to ritmiski, melodiski.

– Radīt dziesmas palīdz tas, ka pati dziedat korī?

– Vienmēr esmu teikusi – lai komponists, kurš kaut ko uzrakstījis, pats arī pamēģina to izdziedāt vai izspēlēt. Tas parāda, kā dziedātājs jūtas šajā partitūrā – vai var izlocīt zilbi, paņemt elpu, vai palicis kāds tukšums, plikums, ko piepildīt. Vislabāk to pārbaudīt, pašam ejot korī.

– Tagad jūsu rakstītās notis izdzied balsu tūkstoši. Kāda ir sajūta?

– Sirreāla, bet patīkama. Ne katram dzīvē gadās, ka vairāki tūkstoši cilvēku dzied vienā balsī to, ko esi izdomājis. Mežaparka estrāde gan ir specifiska kaut vai akustikas dēļ. Joprojām domājam, kā sabalansēt instrumentālo pusi, kori un solistu balsis dziesmā “Saule brida rudzu lauku”.

Pašai prieka brīži visbiežāk ir tad, kad dziesmu sagatavoju ar saviem diriģentiem, saviem cilvēkiem, tie mirkļi autobusā, kad koris brīvi un nepiespiesti dzied to pašu “Gaismeņa ausa”. Mēs, tie, kas sabraucam Rīgā no visām Latvijas malām, izjūtam īsto svētku garšu.

Ar meijām pušķotie autobusi, pilni spaiņi ar zālēm svētku gājienam un vainadziņiem. Bet atpakaļceļā nakts sadziedāšanos beidzam tikai ap Viļāniem.

– Jūsu dziesmas šajos Dziesmu svētkos diriģēs šā gada jaunākais virsdiriģents – Kaspars Adamsons…

– Viņš ir ļoti nopietns, talantīgs un atbildīgs jauns cilvēks un koristiem ļoti patīk. Domāju, viss būs kārtībā.

– Ikdienā saskaraties ar topošajiem mūziķiem, dziedātājiem, mūzikas vidusskolas audzēkņiem. Kādu redzat kopējo ainu – vai aug jauna koristu paaudze?

– Neizbēgami. Stājoties mūzikas vidusskolā, bērni reizē tiek iepazīstināti ar kolektīvu mēģinājumu laikiem – mums ir jauktais koris, meiteņu koris, pūtēju orķestris, simfoniskā orķestra sastāvs. Skolā mani notur saskarsme ar jauniešiem, viņu mirdzošās acis, gribēšana kaut ko darīt, brīdis, kad viņi izveidojas par labiem cilvēkiem, mūziķiem. Varbūt mani audzēkņi nefigurē Rīgas smalkajās aprindās, bet viņi ļoti labi dara savu darbu, būdami savā skolā, pagastā vai pilsētā.

Mani biedē pašreizējā tendence vienkāršot prasības mūzikas skolu sistēmā. Ir sajūta, ka kopējais līmenis lēnām krītas. Mūzikas teoriju – visas mūzikas pamatu – lielos vilcienos mācām līdzīgi kā pirms 20 gadiem, bet šādi mūsdienu jaunietis nesaskata, kam viņam to visu vajag.

– Liela ietekme uz cilvēka tapšanu ir videi. Kādu šobrīd jūtat Rēzeknes kultūrvidi?

– Skolā vide ir patīkama – mācības notiek valsts valodā, mums nav problēmu. Lai arī cilvēkam, kurš atbraucis ciemos, reizēm pirmais, ārējais, iespaids rada nelielu kultūršoku, varu apgalvot – Rēzeknē ir ļoti daudz sava novada patriotu, cilvēku, kas runā un domā latviski. Man ļoti gribētos, lai nepārtrūkst Latgales kultūras pēctecība. Reģionu lielākā bēda ir tie, kas aizbrauc uz Rīgu vai kaut kur tālāk un neatgriežas. Ļoti gribētos, lai koros būtu jauni diriģenti, lai veidotos jauni kori, jauni deju kolektīvi, festivāli, projekti. Kaut kas jau notiek, bet mazākā mērā nekā atmodas laikā.

– Izskanējusi doma, ka maijā gaidāmā vērienīgās – gandrīz 12 miljonus latu vērtās – Austrumlatvijas koncertzāles atklāšana varētu atdzīvināt visa reģiona kultūrvidi. Kā vērtējat līdz šim paveikto?

– Divpadsmit miljoni nemaz nav tik daudz. Ārzemnieki atbrauc un nesaprot, kā par šādu naudu vispār var uzcelt koncertzāli! Atrodas arī cilvēki, kas saka, ka jāceļ rūpnīcas, nevis koncertzāles. Manuprāt, ir svarīgi, lai jaunieši vakarā varētu aiziet uz koncertu, izrādi vai filmu, kas līdz šim nebija iespējams, ka viņiem ir ko darīt. Ja viņi sajutīs dzīves garšu arī ārpus Rīgas, ir cerība, ka viņi atgriezīsies.

Iesaku ikvienam atbraukt un apskatīties. Pirmais iespaids ir pārsteidzošs labā nozīmē. Ienākot ēkā, ir sajūta, ka neesi Latvijā, kur nu vēl Rēzeknē. Prieks, ka beidzot varēsim uzņemt lielākus mūziķu sastāvus. Domāju, ka arī akustika būs pietiekami laba – to gan vēl novērtēs mūsu aicinātie zviedru akustiķi.

– Koncertzāles lielajā zālē ir tūkstotis skatītāju sēdvietu, mazajā – vēl papildu 220. Ar kādu saturu jūs kā mākslinieciskās nodaļas vadītāja redzat piepildām šos plašumus?

– Satura ziņā uzdevums ir sarežģīts. Esam multifunkcionāls centrs, ne tikai akustiska koncertzāle, tāpēc jāskatās plašāk. Būs gan akadēmiskā mūzika, gan popmūzika, arī teātris, opera, balets, kino. Rudenī – mūzikas skolu orķestru festivāls. Jau pašlaik piesakās ļoti daudz mākslinieku, process pat nedaudz jābremzē, jo cilvēki nevarēs tik daudz apmeklēt. Jāatceras, ka mums jāpelna, lai varam atļauties tās lietas, kas prātam un dvēselei derīgākas, bet ieņēmumus nenes. Grūtākais ir to visu sabalansēt. Neesam utopisti – saprotam, ka lielo zāli piepildīsim tikai noteiktu skaitu reižu gadā, noslogotākā būs mazā zāle.

Ir vēl kāda liela nozare, ko vēlamies attīstīt – dienas pasākumi skolām, ģimenēm ar bērniem un jauniešiem, koncentrēt dažādas nevalstiskās organizācijas, kas piepildītu šo ēku arī ikdienā.

– Rēzeknē ir daudznacionāla publika ar atšķirīgu gaumi. Kas būs jūsu apmeklētāji?

– Protams, nākas rēķināties ar divējādo etnisko vidi, kāda ir Rēzeknē. Arī Rīgā ir līdzīgi – ir vietas, ko apmeklē krievvalodīgie iedzīvotāji, un ir tādas, ko tikai latvieši. Mums ir svarīgi, lai abas puses uzskatītu šo koncertzāli par savu.

Ceram, ka būsim ne vien Rēzeknes, bet patiešām reģionāla koncertzāle; ka pie mums brauks no Preiļiem, Balviem, Viļāniem, Ludzas un Maltas; ka pašvaldības būs ieinteresētas atvest pie mums skolēnus, pensionārus.

– Līdzās Vestarda Šimkus, Liepājas Simfoniskā orķestra, ērģelnieces Ivetas Apkalnas sniegumam koncertzāles atklāšanas koncertā skanēs arī jūsu un Eināra Lipska oriģināldarbs “Ķēniņmeita. Latgales pasaka”. Kādu vēsti tā nesīs?

– Oriģinālmūzikā mēģinu saglabāt tautisko kodolu, kas māca koncentrēt enerģiju, neizplūst liekajā. Gribu cerēt, ka izrādē atklāsies šis latgaliskais temperaments, latgaliskā būtība. Iestudējumā vēstīsim par dzīves, “feisbuku” un citu sociālo tīklu garlaikoto ķēniņmeitu, kuru glābj Duraciņš kopā ar saviem palīgiem, pierādot, ka dzīve ir skaista, ka ir vērts priecāties. Stāsts ir par to, kā mēs Latgalē protam priecāties. Skumju tur nebūs.

 

Radošā vizītkarte

ILONA RUPAINE

Dzimusi Rēzeknē 1966. gada 8. jūnijā.

Absolvējusi J. Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolu un Latvijas Valsts Jāzepa Vītola konservatorijas Muzikoloģijas fakultāti (1990).

2005. gadā saņēmusi Autortiesību bezgalības balvu par visvairāk skanējušo aranžējumu ciklam, kurā ietilpst tautasdziesmas “Voi, Dīveņi Dīvam žāļi”, “Rāmi, rāmi padziedāja”, “Tumša tautu istabiņu”, “Puiši jāja pieguļā’i”, “Rūto”, “Gavil’ puisis, gavil’ meita”.

Piedalījusies 2005. un 2010. gada Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī kā tautas mūzikas apdares autore.

25. Vispārējo latviešu dziesmu svētku repertuārā iekļautas trīs I. Rupaines apdarinātas tautasdziesmas – “Gaismeņa ausa”, “Saule brida rudzu lauku” un “Moseņ, zeileit viesti nesa”.

Daudzfunkcionālās Austrumlatvijas koncertzāles mākslinieciskā vadītāja.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+