Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
27. augusts, 2012
Drukāt

Latvietis atgriežas mājās. Ko tālāk?

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Vai mums viņi ir vajadzīgi, tie uzņēmīgie pasaules skrējēji un lielās naudas smēlēji? Lai noskaita radiem kādu summiņu, uzsauc draugiem dārgāku dzērienu un tad brauc, no kurienes nākuši, šeit tāpat iztiksim!

 

Pārbrauc latvietis (29) mājās, un ne jau no dārzeņu vākšanas, vistu fasēšanas vai rīģipša staipīšanas, bet gan no kvalificēta darba savā arodā, kur sasniedzis gan profesionālos, gan auslandera algas griestus (10,5 €/h), beidzot pa īstam atvelk elpu, bet vakarā, televizoru ieslēdzis, netic savām ausīm – Latvijā ir straujāk augošā ekonomika visā Eiropas Savienībā, nodokļi valsts kasē ieplūst straumēm, valdībai pāri paliek miljoni, ko uzreiz trūcīgajām ministrijām var piesviest! Drusku piezemētāka gan ir nākamā ziņa – 82 procenti strādājošo Latvijā nav apmierināti ar to, cik saņem, darba vietā jūtas nenovērtēti un priekšroku dod mazai prēmijai, nevis lielajam paldies! Visbeidzot smaidīga tautiete pilsoņus uz ielas iztaujā par nacionālās attīstības plānu, kuru tie nav acīs redzējuši, un daži nu aizrunājas galīgi šķērsām – mēs savos maciņos vēl nejūtam, ka krīze ir pārvarēta, kamdēļ gaisa pilis celt?

Pēc tik daudzveidīgas informācijas un pāris gadu prombūtnes latvietis kļūst domīgs: varbūt tomēr varu būt tēvzemei noderīgs, atrast šeit piemērotu darbu par adekvātu atalgojumu (~ Ls 800), ja reiz dzīve atgriežas normālās sliedēs? Parakājas cilvēks pāris stundas internetā, apzvana vecos draugus un paziņas, apzinot spēles laukumu, kur varētu būt vajadzīgs pieredzējis metālists, kurš prot ne tikai metināt visos iespējamos veidos (augstākā – G6 kategorija), bet arī rasējumus lasīt, metālkonstrukcijas izgatavot un montēt, celtņus vadīt, mašīnas piekraut utt. Izvēle nav pārāk plaša, lielākā, protams, galvaspilsētā.

 

Zvani, kam gribi, uzreiz jūtama metropoles elpa: nē, nav vajadzīgi, pagaidām nē, piezvaniet pēc divām nedēļām, atbrauciet ar papīriem, parunāsimies, neko solīt nevaram utt. Arī iespējamās atlīdzības cipari birst visdažādākie, minimālo ieskaitot, un tikai pēc dažām niansēm nojaušams, ka aiz tiem slēpjas visai skarba realitāte.

 

Provincē ļaudis ir vienkāršāki un arī godīgāki. Saliek latvietis mapītē savu CV, sertifikātus un ieteikuma vēstules un dodas apceļot dzimto zemi. Igauņu pierobežā normālu iespaidu rada siltumnieku uzņēmums, kura preci zina ne tikai Latvijā, bet arī austrumu tirgū. Izcilas ražošanas iekārtas, acīmredzot sapirktas vēl treknajos gados, rimta darba duna, bet profesionāļa acij uzreiz kļūst skaidrs, ka neviens kolēģiem nav ierādījis, kā ar šīm iekārtām strādāt un ko ar tām var paveikt.

– Mums galvenais, lai netek, – saka ražošanas vadītājs, – šuvju izskatam nav nozīmes, tās vienalga jau klients neredz!

Ar to viss pateikts. Vecajā Eiropā nekas tāds nav iespējams, tur visam jābūt ar pirmo piegājienu un taisni kā pa diedziņu. Vai arī pēc nedēļas tavā vietā būs cits – vienalga, no kurienes viņš nāk. Toties šeit mazpilsētā visi ir savējie, vietējiem metinātājiem te ir nosacīti labi apmaksāts darbs, tāpēc patiesībā jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai pēkšņi pieņemtu kompānijā viesstrādnieku, tā radot vien neveselīgu konkurenci un, iespējams, kādam pat maizes gabalu atņemot. Mēs paši it labi tiekam galā, kaut arī Rietumos ar šādu preci nav ko meklēt…

Pilsētā zem liepām saruna raisās vēl atklātāk. Vietējās industrijas flagmanī šādas kvalifikācijas metinātāji praktiski nav vajadzīgi, tomēr daudzo prasmju dēļ vienu tādu varētu arī pieturēt. Alga? Nu, tā ap četri pieci simti, bet tad ar virsstundām, un ja vēl pēcāk par brigadieri…

 

Ceha priekšnieks, cik noprotams, arī pats nav pie lielas turības. Tie laiki, kad šeit maksāja trīs reizes vairāk nekā vidēji pilsētā, sen esot pagājuši, un pat šī jau skaitoties laba alga, citur būšot tikai mazāk, jo vietējie uzņēmēji bezdarba apstākļos droši noturot personāla izmaksas optimāli minimālajā līmeni, sak, kur tu liksies, it sevišķi, ja šeit dzīvo un tev ir ģimene?

 

Ir jau tiesa, saimnieki arī grib dzīvot, īpaši tie, kas krīzi kaut kā pārlaiduši, biznesā tomēr palikuši. Ir jāmaksā nodokļi, ir jāinvestē attīstībā, ir jānes vārds pasaulē, nu kaut vai kāda sporta spēļu komanda jāuztur. Interesanti, vai jauniņš hokejists šeit saņem mazāk nekā pieredzējis metinātājs?

Pilsētā ar rītdienu beidzot zīmējas pavisam cerīga aina: ir atvērta vācu uzņēmuma filiāle, ir pazīstamas tehnoloģijas un saprotamas prasības, turklāt metinātāju katastrofāli trūkst, nespējot turēties līmenī. Laipni lūdzam! Ak, atlīdzība? Nu, 400 – 450 latu mēnesī pavisam droši!

Arī tas jau ir bijis. Uzņēmumam, kurā šo latvieti gaida atgriežamies, arī ir filiāle – Bulgārijā, kur aiziet pasūtījumu lielākā daļa. Tas nekas, ka pat ceturtdaļa produkcijas tur ir brāķis, ko atklāj un izlabo galvenajā ražotnē Holandē, vienalga iznāk lētāk, jo bulgāru metinātājam pietiekot ar 500 eiro mēnesī, tur alus taču maksā tikai 25 centus!

 

Jā, viss maksā tik, cik maksā, bet patiesībā – tikai izpārdošanās, jo pārējā laikā uzņēmējiem vajag pelnīt, tostarp arī uz darbaspēka rēķina! Diemžēl latvietim dzimtenē alus nemaksā daudz lētāk kā mītnes zemē, daudzas preces – pat dārgāk. Tad kāpēc mūs šeit joprojām grib nopirkt par puscenu? Valstī, kur ekonomika tik dinamiska? Pēckrīzes inerces dēļ?

 

Diemžēl darba devējs, vienalga, latvietis vai ārzemnieks, darba ņēmējam nekur nav draugs, katram ir savas ekonomiskās intereses, un tā tas ir arī vecajā Eiropā. Starpība tikai tā, ka tur vietējais strādnieks sociālo garantiju dēļ nekad nav bijis tiktāl novests, lai piekristu par vēdera tiesu kalpot. Tāpēc tur vajadzīgi viesstrādnieki, kas lielākoties paveic vienkāršākos un netīrākos darbus, retāk – arī speciālisti, sava aroda meistari, kas beidzot jūtas novērtēti, kaut gan it bieži saņem krietni mazāk nekā vietējie, kam pastāvīgie kontrakti…

Šis lielā mērā ir mūsu pašcieņas jautājums. Gan darba devējiem, ja tie vēlas lidot augstāk par vistu kūts laktu, gan darba ņēmējiem, ja tie spēj lidot tālāk par savu sētu. Gan valstij, ja tā grib sagaidīt viņus atgriežamies. Pagaidām – uz redzēšanos!

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+