Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
11. marts, 2012
Drukāt

Lauka pupas – pirmšķirīga lopbarība (1)

lauku_pupas2

Lauka pupas Latvijā lopbarībai audzētas jau izsenis, bet to platības gadu no gada ir samazinājušās. Kāpēc? Nezināšana, labu šķirņu trūkums vai vienkārši ir piemirsts, ka tādas ir!? Pēc VAAD sēklu lauku apskates rezultātiem 2010. gadā Lauka pupu platības aizņēma tikai 12,5 ha (C2 kategorija).

 

Lauka pupas ir augstražīga kultūra, kuras saimnieciskā nozīme ļoti liela. Sēklas ir pirmšķirīga koncentrēta barība mājlopiem, jo satur 22–35% olbaltumvielu. Sagremojamība tāda pati kā zirņiem. Mājdzīvniekiem pupu sēklas var izēdināt veselas, sasmalcinātas, izmērcētas ūdenī vai miltu veidā. Lauka pupu miltus var piemaisīt graudaugu miltiem.

Mistrā ar zirņiem un auzām lauka pupas audzē skābbarībai un zaļbarībai. Nopļaujot pupas ziedēšanas laikā, iegūst barojošu un garšīgu sienu.

Lauka pupas ir viengadīgs tauriņziedis ar spēcīgi attīstītu mietsakni, kas ieiet 1–1,5 m dziļi ar daudzām sānsaknēm. Stublājs resns, 1–1,70 m augsts, izturīgs pret veldri. Lapas lielas, pāra plūksnotas. Ziedi baltsārti, ar melniem plankumiem, kurus bagātīgi apmeklē bites un kamenes. Pašapputes augs, bet ziedus labprāt apmeklē kukaiņi un bieži noris svešappute. Pākstis lielas, plakanas, nogatavojoties kļūst melnas ar 4–6 sēklām. No visiem kultūraugiem lauka pupām ir visrupjākās sēklas. 1000 sēklu masa ir 0,2–2,5 kg.

Atkarībā no šķirnes sēklas var būt apaļas, plakani apaļas vai plakanas un krāsa – dzeltena, zaļa, pelēka, brūna, iesārta vai melna. Pēc sēklu rupjuma lauka pupas iedala trīs varietātēs:

1)    sīksēklu jeb lopbarības pupas (Vicia faba var. minor),
2)    vidēji rupjo sēklu jeb zirgu pupas (Vicia faba var. equina),
3)    rupjsēklu jeb cūku pupas (Vicia faba var. major).

Sīksēklu pupām pākstis taisnas, nogatavojoties pārsprāgst. Sēklas olveida, 1000 sēklu svars līdz 650 g. Augšanas prasības nav augstas un sēklu raža ir laba, bet salmu – zema.

Vidēji rupjo sēklu pupām sēklas plakani olveida, 1000 sēklu svars 650–800 g. Tās ir nedaudz ātraudzīgākas, prasīgākas, piemērotākas labākām augsnēm nekā sīksēklu pupas.

Rupjsēklu pupas audzē vienīgi cilvēku uzturam sakņu dārzos. Uz lauka sēj retāk, sēklas platas, ieplakanas, 1000 sēklu svars virs 800 g. Sēklu krāsa dzeltenbrūna, bet ir šķirnes arī ar violetām sēklām. Šīm pupām ir īss augšanas laiks. Augums kupls, bet raža zema; mitrumprasīgas.

 

Bioloģiskās īpatnības

Lauka pupām klimata prasības nav augstas, tās ir garās dienas augs. Sāk dīgt 4–6 °C temperatūrā. Normāla augšana sākas ar +6 °C. Samērā izturīgas pret salu, dīgsti viegli pārcieš īslaicīgas salnas. Ziedēšanas laikā augsta temperatūra un sausums negatīvi ietekmē apaugļošanos.

Latvijas mitrais piejūras klimats ir piemērots Lauka pupu audzēšanai. Sevišķi daudz mitruma vajag augšanas periodā. Lauka pupas dīgst ilgāk nekā zirņi, jo tām ir biezāks sēklapvalks. Pret sausumu tās ir jutīgas, un sausā laikā ražu stipri samazina laputis.

Atkarībā no nogatavošanās laika lauka pupas iedala agrīnās, vidēji agrīnās un vēlīnās. Latvijā praktiska nozīme sēklu iegūšanai var būt tikai agrīnajām šķirnēm, kas nogatavojas 90–100 dienās.

 

Augsnes apstrāde un mēslošana

Lauka pupām piemērotas iekoptas, neitrālas vai vāji skābas smilšmāla vai mālsmilts augsnes. Var audzēt arī iekoptās, trūdvielām bagātās māla augsnēs, bet zaļmasas un skābbarības ieguvei arī ar kaļķiem bagātās kūdras augsnēs.

Lauka pupas sējamas pēc priekšaugiem, kas augsni atstāj tīru no nezālēm un bagātu ar barības vielām. Piemērotākie ir rušināmaugi un ziemāju labības.
Augsnes sagatavošanu sāk rudenī ar dziļaršanu. Pavasarī augsni kultivē agregātā ar ecēšām, to dara īsā periodā, lai augsne nezaudētu mitrumu. Ražas veidošanai Lauka pupām vajag daudz barības vielu. Ar 250 kg sēklu un attiecīgu daudzumu salmu no augsnes iznes 150–200 kg slāpekļa, 50–60 kg fosfora, 120–150 kg kālija un 100–130 kg calcija.

Mazāk auglīgās augsnēs lielu ražas pieaugumu dod organiskais mēslojums (20–40 t/ha). Slāpekļa minerālmēsli auglīgā augsnē maz palielina sēklu ražu, bet mazāk auglīgās augsnēs, it sevišķi, ja pupas audzē zaļmasas iegūšanai, slāpeklis ir efektīvs (vidējā deva tīrvielās 30–50 kg/ha), to iestrādā pirms sējas.

Kālija, fosfora minerālmēslu vidējās devas ir 40–80 kg P2O5 un 90–140 K2O uz hektāru. No mikroelementiem nozīmīgi ir molibdēns un bors.

 

Sēja

Sēklu ieguvei Lauka pupas sēj iespējami agri – līdz maija sākumam. Zaļmasas ražošanai var sēt arī maija I un II dekādē ar priekšnoteikumu, ja augsne ir pietiekami mitra.

Sēj parastajā rindsējā, izsējot 50–60 sēklu uz 1m2 vai 250–300 kg/ha atkarībā no pupu sēklu rupjuma. Sēklas iestrādā 5–7 cm dziļi. Sausākās augsnēs sējumi ir jāpieveļ.

Sēklu ieguvei pupas var audzēt mistrā ar auzām, šādi audzētas pupas mazāk bojā laputis un auzu piesēja veicina pupu ātrāku un vienmērīgāku nogatavošanos, savukārt novākšanas laikā tās ir sausākas.

 

Sējumu kopšana

Lauka pupas pirmajās divās trīs nedēļās, kamēr tās sadīgst un sāk augt, ir jutīgas pret nezālēm. Tāpēc nezāļu ierobežošana jāsāk ar ecēšanu četras piecas dienas pēc sējas, līdzko parādās pirmās nezāles. Smagas, blīvas augsnes der noecēt arī tad, ja nezāļu nav.

Viendīgļlapu un divdīgļlapu nezāļu iznīcināšanai var lietot Stomps e.k., apsmidzinot 3–6 l/ha sējumus pēc sējas līdz pupu sadīgšanai, bet, kad nezāles sasniegušas 4–6 lapu stadiju, var lietot Bazagrānu 480 š.k. 3 l/ha, apsmidzinot sējumus, sākot ar pupu pirmo īsto lapu stadiju līdz trīs īsto lapu stadijai (pupas līdz 15 cm augstas).

Postīgs Lauka pupu kaitēklis ir pupu sēklgrauzis, kas sastopams novākto pupu sēklās. Jaunos dzinumus un ziedus bojā laputis, it sevišķi pupu laputs, ko ierobežo, augus apsmidzinot ar pieskares indēm. No postīgākajām slimībām atzīmējama pupu rūsa  un pupu plankumainības – pupu askohitoze, pupu cerkosporoze u. c.

Pret askohitozi, fuzariozi, sakņu puvēm un citām slimībām un augsnes kaitēkļiem lauka pupu sēkla ir savlaicīgi (vismaz 15 dienu pirms sējas) jākodina ar Maksims 025 s. k. 1,5–2 kg/t sēklas un jāapstrādā ar vara, bora un molibdena mikroelementiem, apputinot vai kodinot ar mitrināšanas paņēmienu.

 

Novākšana

Lauka pupas novāc ar kombainu augu pilngatavības fāzē, pākstis melnas, lapas nobirušas, zaļo pākšu ne vairāk par 10%. Piemērotākais lauka pupu sēklu kulšanas mitrums ir 17–21%. Lai kulšanas laikā sēklas nedruptu (sausās) vai tās nesaspiestu (nepilnīgi izžuvušās), kombaina kuļspole un atsviedējbiteris jānoregulē uz samazinātiem apgriezieniem (400–600 apgr. minūtē). Atbilstoši jānoregulē kuļspoles platums, kombaina ventilatora apgriezieni, kā arī augšējo sietu žalūzijas jāatver par 40 grādiem, apakšējās par 35 grādiem. Regulāri jāiztīra kratītāji un sieti.

Skābbarībai lauka pupas pļauj, kad pirmajās pākstīs sāk attīstīties sēklas. Tās skābē kopā ar cukuru bagātiem augiem, jo lauka pupas satur daudz olbaltumvielu un vienas pašas labi neieskābst.

Lauka pupu sēklas ienākas nevienmērīgi, lai paatrinātu to nogatavošanos, tās pirms novākšanas apsmidzina ar defoliantiem (veicina lapu nobiršanu) vai desikantiem (veicina augu izžūšanu), vai vienkārši var apļaut pupām galotnes. Šie paņēmieni atvieglo pupu mahanizētu novākšanu un žāvēšanu. Defoliantus un desikantus lieto divas trīs nedēļas pirms pupu novākšanas.

Mitrās pupu sēklas (virs 16%) jākaltē. Atkarībā no sēklu mitruma maksimālā lauka pupu sēklu kaltēšanas temperatūra ir šāda:

pupu_tab

 

 

 

 

 

 

 

Graudu mitrums jāpazemina lēni – jo mitrāka sēkla, jo mazāk mitruma vienā reizē drīkst sēklai atņemt. Pēc kaltēšanas sēklas  realizē vai uzglabā sējai.

 

Šķirnes

Lauka pupu šķirne ‘Lielplatones’ ir viena no vecākajām un izplatītākajām sīksēklu jeb lopbarības pupu  šķirnēm Latvijā. Šķirne ir vidēji agrīna un augstražīga ar 34% proteīna sēklās, veģetācijas periods 130–140 dienas. ‘Lielplatones’ pupu sēklas ir gaiši pelēki brūnas, sīkas, 1000 sēklu masa 340–530 g. Augi 100–150 cm gari, pietiekami izturīgi pret sausumu un arī pret aukstumu. Dīgsti viegli pacieš līdz –4 °C salnu.

Sēklu ražībā un ātraudzībā praktiski līdzīgas ir Lietuvā izaudzētās sīkgraudu lopbarības pupu šķirnes ‘Aušra’, ‘Ada’ un Vācijā izaudzētā šķirne ‘Scirocco’. Škirne ‘Scirocco’ ir vidēji agra, augstražīga, ar vidēja izmēra sēklām un ļoti lielu (26–28%) proteīna daudzumu. Sēklu raža 400–600 kg/ha, 1000 sēklu masa 500–700 g. Veldres noturība ļoti laba.

Izturība pret slimībām: pupu iedegām  – vidēja, pelēko puvi un rūsu – vidēja līdz augsta. Lauka pupas ‘Scirocco’ izmanto sēklu ražu iegūšanai un zaļmasu konservētās lopbarības ražošanai. Audzējot zaļmasai, izsējas norma 200–260 kg/ha, sēklu ieguvei 120–160 kg/ha. Sējas dziļums 4–7 cm. Vēsos pavasaros attīstība noris gausi.

Priekuļos lauka pupas kolekciju lauciņos ir saglabātas un katru gadu tiek pārsētas šādas šķirnes: ‘Priekulskii 32’, ‘Bauskas vietējās’, ’Valmiera’, ‘Tolea’ u. c. Vidējā lauciņu sēklu raža 450–600 kg/ha un nelielos daudzumos pie mums šīs lauka pupas var arī iegādāties.

 

Lauka pupām kaitīgie kukaiņi

Zirņu smecernieks (Sitona lineatus L.) ir daudzēdājs, sastopams uz dažādiem pākšaugu dzimtas augiem, visbiežāk uz zirņiem, pupām, lucernas, lupīnas, vīķiem un āboliņa.

Pavasarī pupu sējumus pēc augu sadīgšanas bojā smecernieki. Augiem kaitīgas gan  vaboles, gan  arī to kāpuri, kas ir bez kājām. Vaboles pavasarī nograuž jaunos pupu augus, kāpuri ievērojami samazina auga izmantojamās slāpekļa rezerves. Smecernieki ir viena no izplatītākajām vaboļu dzimtām, kas dzīvo saknēs, lapās, ziedos, augļos un ir ļoti kaitīgi.

Pupām kaitīgs ir pupu sēklgrauzis (Bruchus rufimanus Boh.). Pupu sēklgrauzis ir 3,5–5 mm garš. Ķermeņa virspuse ir melnbalta ar rūsganu matiņu sakopojumu. Priekškājas ir sarkandzeltenas. Vaboles ziemo pupās noliktavās, daļēji arī uz lauka. Olas dēj uz pupu pākstīm. Izšķīlies kāpuriņš iegraužas pākstī un pēc tam pupā. Vienā pupā attīstās vairāki kāpuri.

Pupu sēklgrauzis attīstās lielāko tiesu lauka pupās. Pupu sēklgrauža barības augi ir zirņi un vīķi. Pupu sēklas, ko inficējuši sēklagrauži, divas trīs nedēļas jāuzglabā 25–30 oC siltā telpā. Šādā temperaturā sēklgrauži izlien no pupām un tos var iznīcināt. No agrotehniskajiem paņēmieniem ir nozīme lauka aparšanai pēc ražas novākšanas.

Dažos gados pupu sējumus stipri posta pupu laputis (Aphis fabae Scop.). Tās parādās jūnijā uz stublājiem vai lapu apakšpusē un sūc augu sulu. Lapas deformējas, apmales ieritinās uz leju, un augi pārstāj augt, pupu raža samazinās. Ierobežošana jāsāk, līdzko parādās pirmās kaitēkļu kolonijas. Pupu sējumi jāizvieto tālāk no biešu un tauriņziežu sējumiem.

 

Pupu slimības

Bakteriālā melnkāja – melnā bakterioze (ier. baktērija Bacterium phytophthorum). Pupu sakņu kakla audi pūst un nomelnē. Melnējums izplatās pa stumbra apakšējo daļu un saknēm. Pupām slimojot ar šo slimību, augi izskatās panīkuši un tos ir viegli izraut no augsnes.

Dīgstu pitioze – dīgstu melnkāja (ier. aļģsēne Pythium debarianum Hesse). Pupu dīgstiem nobrūnējis sakņu kakls, mitrumā uz nobrūnējušiem audiem attīstās netīri balta, maiga sēņotne. Ar dīgstu puvi saslimst nekodinātas pupas, kas ir iesētas ļoti agri pavasarī pārāk mitrā vietā.

Parastā baltā puve – baltā sklerotinioze (ier. asku sēne Sclerotinia libertiana Fuck). Uz stumbriem parādās mitri pūstošu audu laukumi, virs kuriem pēc laiciņa attīstās balta vatei līdzīga sēņotne ar sklerocijiem. Ar pupu balto puvi saslimušie augi nokalst vai sapūst.

Pupu rūsa – ierosina rūsas sēne Uromyces fabae. Pavasarī uz pupu lapām un stumbra parādās dzelteni plankumi ar rūsas piknīdām, vasarā tie attīstās kā brūni, putoši uredo spilventiņi, kas pupu veģetācijas beigās parādās kā tumšbrūni un neputoši teleito spilventiņi. Slimo augu atliekas jāiear.

Pupu koncentriskā plankumainība – pupu askohitoze (ier. sēne Ascochyta fabae Peck.). Sēnes piknīdijas pārziemo uz slimojošo augu atliekām augsnē, bet micēlijs sēklās var saglabāt dzīvotspēju vairākus gadus. Uz slimo augu lapām veidojas ieapaļi vai gareni, netīri dzelteni vai brūngani, koncentriski, joslaini plankumi ar gaišāku centrālo daļu un tumšsarkanu apmali. Uz pupu stumbriem rodas iedegas un vātis. Arī uz pākstīm parādās ieapaļi, gandrīz melni, iegrimuši plankumi. Šo plankumu vietās attīstās ļoti daudz tumšbrūnu piknīdiju, kas izklaidus vai koncentriskās joslās aizņem plankumu gaišāko centrālo daļu. Pupām šī slimība satopama atsevišķos pupu sējumos un visvairāk attīstās mitrā laikā. Slimības vairāk bojātās auga daļas atmirst. Šīs slimības novēršanai jākodina sēkla.

Sakņu kakla puve (ier. asku sēne Gibberella saubinetii). Slimajiem pupu augiem sakņu kaklu audi kļūst irdeni un nobrūnē. Brūnējums izplatās tālāk uz stumbra lejasdaļu līdz pārņem visu augu. Slimie augi iet bojā. Mitrā vide uz nobrūnējušajiem sakņu kakla audiem attīstās sārti balta maiga sēņotne ar sārtiem sporodohijiem un pionnotēm.

Fuzarioze (ier. nepilnīgi pazīstamā sēne Fusarium sp.). Uz pupu pākstīm parādās pelēcīgi zaļi ūdeņaini pūstošu audu laukumi, kas jo drīz pārklājas ar sārti baltu sēņotni, sārtām pionnotēm un sporodohijiem. Lielākus ražas zaudējumus fuzariozes nodara smagākās augsnēs audzētām pupām.

Melnais pelējums – parastā kladosporioze (ier. nepilnīgi pazīstamā sēne Cladosporium herbarum Link). Pupu lapas, lapu mākstis, stumbri un pākstis slimošanas sākumā pārklājas ar maz izteiktu olīvkrāsas sēņotni. Vēlāk izveidojās blīvs olīvkrāsas sodrējums. Ar šo slimību vienlaikus var slimot daudzi pupu augi.

Pupu cerkosporoze – pupu pelēkā lapu plankumainība attīstās pēc infekcijas ar parazītsēņu Cercospora fabae sporām. Uz pupu lapām parādās pelēki saplūstoši plankumi ar tumšsarkanu apmali un brūnganu sodrējumu. Slimo augu atliekas iznīcina, rūpīgi iearot.

Koncentriskā cerkosporoze (ier. nepilnīgi pazīstamā sēne Cercospora zonata Wint). Ar šo slimību slimojošām pupu lapām ir lieli, ieapaļi, sarkanbrūni, koncentriski plankumi. Plankumus parsedz tumšbrūns vai gandrīz melns sodrējums.

Pupas inficējas ar vairākām vīrusu ierosinātajām slimībām. Parastākās ir mozaīkas, kuru galvenā pazīme ir lapu nevienmērīgais krāsojums, krokojums. Slimie augi vāji attīstīti un lēni aug. Ar vīrusslimībām saslimušie augi ir jāiznīcina.

Bieži sastopamas parazitārās pupu slimības (mikozes), sevišķi gados ar bagātīgiem nokrišņiem.

Mazāk izplatīta ir neīstā miltrasa, ko ierosina aļģsēne Perenospora viciae. Tai raksturīgs pelēcīgs sēņotnes pārklājs uz dzeltenīgiem plankumiem pupu lapu apakšpusēs. Neīstās miltrasas (Erysiphe ģints) forma ir maz izplatīta. Tai raksturīgs sākumā balts, vietām pelēks blīvs sēņotnes pārklājs lapu apakšpusē un uz stublāja.

 

Slimību un kaitēkļu ierobežošana

Pret askohitozi, fuzariozi, sakņu puvēm un citām slimībām un augsnes kaitēkļiem lauka pupu sēkla ir laikus (vismaz 15 dienas pirms sējas) jākodina ar Maksimu 025 s. k. 025 s. k. 1,5–2 kg/t sēklas un jāapstrādā ar vara, bora un molibdena mikroelementiem, apputinot vai kodinot ar mitrināšanas paņēmienu. Sējai jāizmanto augstvērtīgs sēklas materiāls ar labu dīgšanas enerģiju. Ja masveidā parādās pupu kaitēkļi, sējumus lietderīgi ir apsmidzināt ar insekticīdiem, piemēram, Deci 2.5 e. k., Deci Mega 50 e. ū., Fastaku 50 e. k., Kestaku 50 e. k. vai Sumi–alfa 5 e .k.

Visefektīvākais paņēmiens pupu kaitēkļu un slimību ierobežošanā ir agrotehnisko pasākumu kompleksa pareiza lietošana, tas ir, rūpīga sēklas materiāla šķirošana un uzglabāšana, pareiza augu seku ieviešana, savlaicīga un rūpīga augsnes apstrādāšana un ražas novākšana.

pupu_rusa

 

 

 

 

 

 

 

Pupu rūsa

seklgrauzis

 

 

 

 

 

 

 

Pupu sēklgrauzis

Raksts publicēts žurnālā “Agro Tops”.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Vai sīksēklu jeb lopbarības pupas drīkst vispār ēst cilvēki?

Draugiem Facebook Twitter Google+