Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
29. marts, 2016
Drukāt

Lidojošā klusuma darbnīca

Publicitātes (Jāņa Deinata)  fotoPublicitātes (Jāņa Deinata) foto

Nevienam no trim lugas varoņiem nav ne nākotnes, ne ģimenes, un tomēr viņi nav večuki, kuri tikai sūdzas par sāpēm locītavās.

Izvēloties repertuāram franču autora Žeralda Sibleirasa lugu “Papelēs šalko vējš” (tā iestudēta ar nosaukumu “Lidojošā klusuma darb­nīca”), Jaunais Rīgas teātris (JRT) un režisors Ģirts Ēcis pievēršas pārbaudītām dramaturģiskām vērtībām. Komēdija pirms trīspadsmit gadiem nominēta Moljēra balvām Francijā un 2006. gadā kopdarbā ar britu dramaturgu Tomu Stopardu (tā nosaukums “Varoņi”) atzīta par cienīgu saņemt Lourensa Olivjē balvu Lielbritānijā. Arī Maskavas teātros tapuši divi uzvedumi, ko īstenojuši režisori Konstantīns Raikins un Rims Tumins, abos sirmgalvjus spēlē jauni aktieri ar krietnu gadu distanci no atveidojamo tēlu vecuma. Šis princips ievērots arī JRT.

Lugā satiekas trīs 1914. līdz 1918. gada kara veterāni, kuri spiesti vai arī izvēlējušies dzīvi veco ļaužu pansionātā. Viņu varonība palikusi pagātnē un ikdiena šodien ir sīkumaini smieklīga. Kontrastu starp bijušo un esošo visasāk pārdzīvo Gistavs (atveido Gatis Gāga), kurš aicina visus sacelties un pamest drošo patvērumu. Nevarīgais Fernāns (aktieris Ģirts Krūmiņš) sadzīvo ar galvā palikušu metāla šķembu, ik pa laikam atslēdzoties ģībonī. Trešais, Renē (precīzs un niansēts aktiera Kaspara Znotiņa meistardarbs) ar ironisku smaidu sejā samierinās ar neizbēgamo bezcerību. Nevienam no viņiem nav nākotnes, nav ģimenes (Fernāns atsakās lasīt māsas vēstules), un tomēr lugas situācijā tēli nav večuki, kuri sūdzas par sāpēm locītavās vai arī apcer naftalīna smakas apdvestus piedzīvojumus, bet gan vīri, kuri intensīvi risina attiecības, salīdzina uzskatus, veido aizsardzības plānus savas atpūtas terases aizsardzībai, utt. Lugas teksts pats par sevi ir augstvērtīgs, dramatiskā situācija eksistenciāli ietilpīga, varoņu dialogā ievīti farsa, komikas, absurda momenti, tāpēc, manuprāt, lieks ir režisora papildinājums, piešķirot varoņiem muzikālās prasmes, kas vēstījumu padara melodramatiskāku.

Ar kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones palīdzību veču tērpiem piešķirtas dažas stilizētas kanonizēto itāļu un franču masku un to variantu detaļas, piemēram, rudmatainais Renē saņēmis Pulčinellas – Pinokio maskām raksturīgu pagarinātu degunu un čapliniskas bikses, savukārt Fernāna baltais tērps ārēji līdzinās sapņotājam Pjero, bet viņa uzmanība un bailes no medmāsas Madlēnas – Pjēro iekšējām ilgām pēc Kolumbīnes – Malvīnes. Kontuzētā Gistava robustais izskats un uzvedība atgādina Kapteini, kuram raksturīga slēpta gļēvulība, valdonīgums, augstprātība. Kostīmi ļauj skatītājiem identificēt arhetipisko aktieru tēlos, vienlaikus aktieriem palīdz koncentrēties un uz mazkustības fona dozēt “aktīvas emocionālas iesaistīšanās” uzliesmojumus, kas ātri atslābst un atbilst arī vecumposma uzvedības īpatnībām. Formalizētie atšķirīgie tēli vientulības un atsvešinājuma tēmai piešķir daudznozīmību, paplašinot iespaidu par savecējušu delartisko tipāžu dzīvi, kas ieslēgta nevienam nevajadzīgā pansionāta teritorijā. Tomēr brīžiem pārlieku uzsvērta vecīšu fiziskā nevarība, liekot ārējiem efektiem tuvināties klaunādei, piemēram, gan Gistava nemitīgā mīņāšanās, gan Fernāna burtiskā gāšanās bezsamaņā, balansē uz bufonādes robežas.

Atsakoties no Francijas vēstures motīvu* reminiscencēm, režisors lugā atradis materiālu izcilai aktieru saspēlei un klasiskam eksistenciālisma jautājumam par cilvēka esību pasaulē, vietu un jēgu, par atsvešinājumu no sevis un Dieva. Filozofisku dziļumu notiekošajam piešķir scenogrāfa Kristiana Brektes telpiskās un Annas Hauks videografiskās kustīgās zīmes.

Izrāde sākas ar lēnu jo lēnu priekškara atvēršanos, skatuves centrā redzam suņa skulptūru (sengrieķu mitoloģijas tradīcijā ieeju Aīdā – nāves valstībā – sargā Cerbers), un koku, kas vienlaikus ir kuģa masts (metāla karkass) ar mirdzošu mirkšķinošu gaismas signālu pašā galā – zvaigznīti, kas sasaucas ar skatuves dziļumā videografiski zīmēto kosmisko zvaigznāju. Otrajā cēlienā uz koka zara savu spieķi karinās un gluži kā striķī karāsies viens no izrādes personāžiem. Saskaņā ar autoru ieceri visu izrādes laiku uz skatuves atrodas suņa skulptūra, kam scenogrāfs Kristiāns Brekte piešķīris ēģiptiešu nāves dieva Anubisa veidolu, jo suņa galva ir šakāļa izskatā. Metāla figūra “atdzīvosies” pašā finālā, negaidīti atverot acis un daudznozīmīgi spīdinot gaismu gan spēli pabeigušajiem, no skatuves aizejošiem aktieriem, gan zālē sēdošajiem. Lai arī kā Gistavs mēģinās pārvietot skulptūru, tā nemainīgi paliks savā vietā kā zīme nenovēršamajam galam. Vienlaikus terase izskatās kā dreifējošs plosts, bet ūdens plašumu iezīmē kustīgas gaismēnu spēles, kontrastējot darbības statiskumam un piešķirot tai papildu jēdzienisku slodzi dažādos veidolos – īpaši izteiksmīga ir pārcēlāja Hārona ēna pār Stiksas upi. Aktieru noiešana no terases organizēta kā lēcieni ūdenī, īpaši daudznozīmīgi – kā no tramplīna – tas izdodas Renē. Izrādes “runājošā” scenogrāfija ne mirkli nav uzbāzīga, tā kosmiskā Visuma telpas skaistumā ierāmē aktieru spēli, ļaujot savienot konkrēto un vispārīgo, komisko un traģisko kopīgā poētiskā veselumā un tajā netrūkst sirsnīgas ielūkošanās paradoksos un rūgtas komēdijas izjūtas.

*Lugu caurvij precīzi, franču vēsturē zīmīgi datumi, vietu un vārdu nosaukumi – tekstā bieži minētajam kokam papelei Lielās franču revolūcijas laikā izveidotajā republikāņu kalendārā tika piešķirta svētku diena – 28. janvāris, bet spēles varoņi plāno doties uz netālo Soizie le Poitiers ciematu – iespējams, viņi atrodas vietā, kur 732. gadā notika slavenā Puatjē kauja.

 

Uzziņa

Žeralds Sibleirass, ­”Lidojošā klusuma ­darbnīca”, iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī

Režisors: Ģirts Ēcis, scenogrāfija: Kristiāns Brekte, Ģirts Ēcis, kostīmu māksliniece: Anna Heinrihsone, video: Austra Hauks, mūzika: Jēkabs Nīmanis.

Aktieri: Gatis Gāga, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš.

Nākamās izrādes: 26., 27. 28. aprīlī.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+