Latvijā
Politika

Egils Līcītis: Ne katrs varēs pretendēt uz Briseles kāpostu Eiroparlamentā0


Egils Līcītis
Egils Līcītis
Foto – Timurs Subhankulovs

Pilsoņi ievēl Saeimā cilvēkus simts, varbūt arī vairāk. Neatceros. Kas viņus, kustīgus kā ūdenszāles, var saskaitīt. Pārņēmuši maiņu no četrus gadus atsēdējušiem, jaunie tautas priekšstāvji Augstajā namā ierodas jautri un trokšņaini kā uz svētkiem, kas nekad nebeigsies. Tad sākas skarbā ikdiena, kurā deputāti, pēc labākās sirdsapziņas nostrādājušies no pulksten 9 līdz 16, risina valstiskus jautājumus.

Diendienā politiķi riskē, ka pie deguna piebāzīs mikrofonu un 90 sekundēs no zila gaisa tekoši jānoskaita, cik milzīgas bagātības valstij spēs sagādāt attiecīgā frakcija un kā runātājs personīgi cels darbaļaužu labklājību.

Tāpat jābūt gataviem nakts vidū atskaitīties par visādām Elitas Krūmiņas dienesta kontrolieru atklātām iepirkumu šmucēm.

Deputātiem prasa – kas tos miljonus smalki iztīrīja no valsts kases? Deputāti dievojas – mēs tak neesam pirksta piedūruši, mums ne cents nav pielipis! No deputātiem neatlaižas – kā tad tā nauda, pati ņēma un pazuda? Deputāti nopūšas – varbūt arī, ka pati ņēma un pazuda.

Laiks paskrien ātri, noslēdzas vētrains dzīves posms, un ar elektorāta tirānijas gribu daudzus valstij uzcītīgi kalpojušos parlamentāros melnstrādniekus nepārvēlē. Ne zinātne, ne statistika, ne socioloģija nezina izskaidrojuma, kāpēc likās – zēns uz goda! –, bet kļuva nepopulārs masās, nesaņem ne Saeimas telpu īres tiesību, ne darba līguma pagarinājumu.

Liktens trieciens, nezinot žēluma, bieži vien nepelnīti smagi ķer tos, kas Latvijai nekā ļauna nav darījuši. Deputāts dzīvoja pa Saeimu kā baltais kaķītis, stenēja un pūta pie likuma redakcijas, virsstundas neskaitīdams – na, tev darba uzteikums! Nepaguvuši nobriest par profesionāliem politiķiem, pirmspensijas vecuma cilvēki spiesti atstāt darbavietu kā līdz galam nerealizējušās personības.

Tā ir pateicība par četrgadi pieticīgā mēnešalgā, sabendētiem nerviem, vīna plankumiem notraipītām, novalkātām, par personīgajiem līdzekļiem pirktām izejamām drēbēm. Nesaņemot nopelnu pareizu vērtējumu, uz izeju sarkanām saraudātām acīm jādodas tiem, kuri saņēmuši pilsoņu antipātiju, kā bezatbildīgi pret vēlētāju uzdevumiem un pienākumus nepildījuši. Atbrīvošana no darba notiek arī ar sadomātiem ieganstiem.

Lūk, tas vīrs esot uzstājies kā garīgi mazliet bremzēts, tas slinkojis Saeimas guļvietā kā Dieva ausī, un tas jau no pirmās sēdes nav pateicis neviena prātīga vārda. Bet, izlikti uz ielas, bijušie deputāti pavisam aizies bojā! Pilnvaru periodā, daudzkārt rēgodamies teļļukā, bija kļuvuši tuvāki ģimenes locekļi par kārtējiem meitu štuceriem, un ne vienu vien aizejošo pavadām ar līdzjūtību – kā pašu dēls būtu zaudēts!

Es šeit gribu būt pavisam neitrāls cilvēks. Pūlis zvērojoši trakās dusmās šūmējas par izmaksātām 9–10 tūkstošu eiro kompensācijām darba devēja atstādinātiem deputātiem. Ķengā politiķus, ka iešķiebjam tikpat kā Nobela prēmiju, bet patiesībā kundziņus vajadzējis disciplinārsodā izsūtīt uz Sv. Helēnas salu. Izlidojot no Saeimas, desmit tūkstoši taču nav drošs zelta izpletnis! Atgriežoties normālā dzīvē, ne visi pirmā brīdī mācēs nostabilizēties. Liekas, valsts svarīgākajā darbavietā krātās zināšanas un pieredze ir vispāratzīta speciālista CV un priekšroka iegūt labi apmaksāta čiekura vietu privātā sektorā.

Taču ne katram deputātam laimēsies sākt strādāt godīgu darbu par maksātnespējas administratoru vai kā Spolītim par atturības biedrības priekšsēdētāju.

Ne katrs varēs pretendēt uz Briseles kāpostu Eiroparlamentā.
Saistītie raksti

To kaunu un pazemojumu, ja bijušajam deputātam jāpiepelnās bērnu eglītēs, tēlojot sarkandeguna ziemeļbriedi Rūdolfu! Kad krēslu paspēlējušam cits nekas neatliek kā bēgt un nekad vairs nerādīties “Vincentā”. Daudzi likteņa-slikteņa sistie noslēgsies kā mājās sēdētāji, aprakti aizmirstībā, līdz sagaidīs pievienotās vērtības paaugstināšanos nākamo paaudžu acīs, kad šodien nesaprastos ierakstīs Plūtarha “Biogrāfijās” un Latvijas likteņgrāmatā.

Varbūt kompensēšana trīs mēnešalgu apmērā ir cirsts pāri šņorei, bet būsim iecietīgi pret vecajiem deputātiem un mācēsim humāni pateikt paldies, kā Vairu tauta pēc prezidentūras iekrāva ziedu kalnā. Neba naudā ir laime, neba deputācija uz Saeimu nāca mantībā iedzīvoties, taču par piemiņu no kopā pavadītiem gadiem varētu gan prasties apdāvināt bijušos likumdevējus labdarus ar kādu Latvijas Bankā kaltu jubilejas monētu vai suvenīra “Stoličnaya” pudelīti.

LA.lv