LMA dāvinājumā saņem trīs gleznotāja Arnolda Mazīša gleznas 0
Atzīmējot gleznotāja Arnolda Mazīša (1913. – 2002.) simtgades jubileju, mākslinieka tuvinieki Latvijas Mākslas akadēmijai dāvinās trīs Arnolda Mazīša gleznas: „Atis Teihmanis” (1950.), „Čellists Atis Teihmanis” (20. gs. 60. gadu II puse) un „Magnolijas” (pēc 20. gs. 50. gadiem).
Dāvinājums Mākslas akadēmijai tiks pasniegts 18. jūlijā, Arnolda Mazīša dzimšanas dienā. Mākslas studenti, pedagogi un interesenti laipni lūgti apmeklēt svinīgo pasākumu un tam par godu sarīkoto nelielo Arnolda Mazīša darbu ekspozīciju. Viesi aicināti pulcēties Mākslas akadēmijas jaunajā korpusā š.g. 18. jūlijā plkst. 17.00.
Līdzās trim darbiem, kas tiek dāvināti Mākslas akadēmijai, ekspozīcijā būs skatāmas arī piecas gleznas no Arnolda Mazīša tuvinieku krājuma: „Pašportrets” (20. gs. 30. gadi), „Ainas portrets” (1936.), „Akts” (20. gs. 30. gadi), „Izslāpušais” (1940.), „Jaunas sievietes galva” (1934.).
Atmiņās par Arnoldu Mazīti kavējas Latvijas Mākslas akadēmijas rektors prof. Aleksejs Naumovs: „Man bija tas gods klātienē Arnoldu Mazīti satikt vēl deviņdesmitajos gados Rīgā, kad mūs iepazīstināja toreizējais Mākslas akadēmijas rektors prof. Indulis Zariņš. Vēlāk viesojos pie Arnolda Mazīša viņa darbnīcā Londonā, kur man bija iespēja redzēt daudzus mākslinieka darbus – gan agrīnās skices, zīmējumus un gleznas, gan pēdējo gadu veikumu. Pavadījām laiku ārkārtīgi interesantās diskusijās par mākslu, pārrunājām Arnolda Mazīša dzīves gaitas, sūro pēckara gadu pieredzi bēgļu nometnēs Vācijā, kā arī saites ar skolotāju un līdzgaitnieku – glezniecības vecmeistaru Valdemāru Toni. Paša Mazīša darbus raksturo izsmalcināta tonālā izjūta, kas jo īpaši izceļas čellista Ata Teihmaņa portretos. Manās acīs Arnolda Mazīša gleznas sevī iemieso 20. gs. trīsdesmito gadu Latvijas glezniecības zelta laikmetu, tādēļ man ir liels prieks, ka Arnolda Mazīša tuvinieki ir nolēmuši trīs mākslinieka gleznas dāvināt Latvijas Mākslas akadēmijai, kur tās klātienē varēs iepazīt mūsu studenti un pedagogi.”
Trimdas mākslinieks Arnolds Mazītis ir vairākkārt aplūkots arī studentu diplomdarbos. 2002. gadā Latvijas Kultūras akadēmiju ar bakalaura darbu „Gleznotājs Arnolds Mazītis” absolvēja Laura Barone, savukārt 2013. gadā Mākslas zinātnes nodaļas Vizuālās mākslas un kultūras vēstures un teorijas apakšnozares maģistra programmu ar darbu „Valdemāra Tones skola” absolvēja Ieva Rosne. Godinot Arnolda Mazīša simtgadi, Ieva Rosne ir sagatavojusi kodolīgu pārskatu par mākslinieka dzīves gaitām un darbību, par ko īpaši pateicamies jaunajai mākslas zinātniecei.
Neliels kopsavilkums no Mag. art. Ievas Rosnes sagatavotā materiāla par Arnolda Mazīša biogrāfiju:
Arnolds Mazītis ir dzimis 1913. gada 18. jūlijā Cēsīs. Pamatizglītība tika iegūta Cēsu Valsts amatniecības skolā un mācības turpinātas Rīgā. No 1929. līdz 1933. gadam Mazītis mācījās Rīgas pilsētas Amatnieku skolā, ar labām sekmēm apgūstot gleznošanas un zīmēšanas pamatus. 1933. gadā Arnolds Mazītis uzsāka studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, bet jau nākamo gadu Mazītis pavadīja dienējot Latvijas Valsts armijā. Pēc dienesta mācības tika turpinātas, apgūstot zīmēšanu pie Augsta Annusa un Kārļa Miesnieka, bet glezniecību pie Valdemāra Tones, Konrāda Ubāna un Ģederta Eliasa. 1937. gadā Arnolds Mazītis ieguva pirmās pakāpes mākslinieka diplomu un iestājās Ģederta Eliasa vadītajā figurālās glezniecības meistardarbnīcā. Sākoties Otrajam pasaules karam, oficiālais mācību process palika nenobeigts, jo sekoja iesaukums Vācu armijā un aizsākās Arnolda Mazīša trimdas gaitas.
Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā Arnolds Mazītis tika mobilizēts vācu armijā un līdz ar citiem māksliniekiem ieskaitīts kara zīmētājos, bet, karadarbībai beidzoties, kopā ar ģimeni dzīvoja dažādās Vācijas bēgļu nometnēs. 1948. gadā Arnolds Mazītis kopā ar ģimeni pārcēlās uz dzīvi Londonā. Trimdas pirmajos gados Arnolds Mazītis strādāja dažādās fabrikās. Vēlāk – no 1954. līdz 1973. gadam – Arnolda Mazīša pamatdarbs bija Londonā plaši pazīstamā tehniskās rasēšanas birojā, kura pasūtītāji bija arī tādas firmas kā „Jaguar” un „Rolls Royce”, un viņa uzdevums bija rasēt tehniskas detaļas automašīnu paneļiem.
Dzīvojot Londonā, Arnolds Mazītis turpināja gleznot un piedalīties izstādēs. 1950. gadā viņa meitas Ievas portrets „Meitene ar bereti” tika izstādīts prestižajā Karaliskās Akadēmijas skatē Londonā un Braitonā. Turpmāk Mazītis piedalījās galvenokārt trimdas latviešu rīkotajās izstādēs. Notikušas arī vairākas mākslinieka personālizstādes – Kanādā 1968., 1972. un 1973. gadā. 1971. gadā Arnolda Mazīša personālizstāde norisinājās Lielbritānijā, Anglijas latviešu dziesmu dienās, bet 1973. gadā – ASV.
Emigrācijā Arnolds Mazītis daudz strādāja portreta žanrā un pievērsās arī kluso dabu, ainavu un aktu glezniecībai. Viņa darbus raksturo klusināts kolorīts, silto un vēso toņu mijiedarbības akcentējums un gaismēnu kontrastu izmantojums, kā arī stabila un pārdomāta kompozīcija. Vēlīnajos darbos Mazītis mazāku vērību pievērš zīmējumam, toties lielu uzmanību pievērš gaismai un estetizē faktūru, kopumā savos darbos paliekot uzticīgs akadēmiskai tradīcijai.
Arnolds Mazītis bija aktīvs trimdas latviešu kultūras veicinātājs un popularizētājs, par ko atzinību viņam izteikusi arī Pasaules brīvo latviešu apvienība, 1977. gadā piešķirot gleznotājam Kultūras fonda Krišjāņa Barona prēmiju par īpašiem sasniegumiem mākslā. 1993. gadā viņam tika piešķirts Latvijas Mākslas akadēmijas goda profesora nosaukums.
Arnolds Mazītis mūžībā aizgāja 2002. gadā Londonā.
2013. gadā Cēsīs tika sarīkota Arnolda Mazīša simtgadei veltīta izstāde – pirmā un līdz šim vienīgā mākslinieka personālizstāde dzimtenē.
