LNO viesizrādes Maskavā raisījušas plašu rezonansi 0
Latvijas Nacionālā opera šonedēļ atgriezusies no viesizrādēm Maskavas Lielajā teātrī. Abi iestudējumi – P. Čaikovska „Jevgeņijs Oņegins” un G. Doniceti „Lucia di Lammermoor” – raisījuši plašu rezonansi sabiedrībā. Pilnībā izpārdotās izrādes Maskavas skatītājiem un prasīgajiem kritiķiem ļāvušas definēt mūsu operas oriģinālā stila esenci un galvenās mākslinieciskās vērtības.
„Latvijas Nacionālās operas viesizrādes Maskavā kārtējo reizi apstiprina LNO raksturīgās iezīmes – neskatoties uz acumirklīgiem panākumiem vai neveiksmēm, nemaldīgi un ar pašcieņu uzturēt augstu māksliniecisko līmeni, paliekot uzticīgai saviem principiem un nezaudējot galvenos orientierus. Tā nebūt nav tipiska tendence kaut vai Lielajam teātrim Krievijā, kur opera vēl aizvien nevar tikt skaidrībā par to, kādas īsti ir tās funkcijas – būt dārgai rotaļlietai augstākās sabiedrības vajadzībām vai brīvai telpai radošiem meklējumiem, tāpēc šāda mākslinieciska konsekvence rada neapzinātu greizsirdību,” vēsta prestižais Krievijas laikraksts „Komersant”.
Savukārt izdevumā „Russkaja gazeta” lasāmas šādas rindas: „Tāpat kā viesizrādēs 2003. un 2007. gadā, arī šoreiz LNO Maskavā piedāvāja eiropeiskus iestudējumus, to partitūras atslēdzot ar laikmetīgu atslēgu, bet vienlaikus ievērojot radikālisma un tradīciju līdzsvaru. Latvijas operas izmeklētais stils, kam raksturīgs nevainojams skatuves dizains, eleganti kostīmi un rūpīgi izvēlēti solisti, kuru vidū allaž mirdz zvaigžņotas balsis, neatstāja publiku vienaldzīgu arī šoreiz. Abi Andreja Žagara iestudējumi – „Jevgeņijs Oņegins” un „Lucia di Lammermoor”, šķietami diametrāli pretēji gan no muzikālās, gan skatuviskās estētikas, spilgti parādīja šodienas Rīgas operas skatuvei tipiskākās iezīmes. Nevar nepieminēt arī vienu no LNO izpildītājmākslas raksturīgākajām pazīmēm, no kuras varētu pamācīties arī krievu dziedoņi: tā ir perfektā artikulācija. Šis bija tas retais gadījums, kad „Jevgeņijā Oņeginā” nepazuda neviens Puškina vārds, lai gan iestudējumā taču dziedāja gan latviešu solisti, gan čehu tenors Pāvels Černohs (Ļenskis) un poļu mecosoprāns Malgožata Paņko (Olga).”
Bet portāls „Newsmusic.ru” vēsta: „Latvijas Nacionālās operas viesizrādes Maskavas Lielajā teātrī atklāja „Jevgeņija Oņegina” oriģinālais iestudējums, kas jau otro gadu ar lieliem panākumiem tiek izrādīts Latvijas galvaspilsētā. Tā darbība pārcelta uz mūsdienām, kur Oņegina un Tatjanas tikšanās nenotiek vis ballē, bet gan glamūrīgā burziņā. Maskavas publika šo „laikmetīgo” krievu klasiku uzņēma uz „urrā”: pārpildītā izrāde Lielajā teātrī noslēdzās ar vētrainām ovācijām. Skatītāji atzinīgi novērtēja latviešu operdīvu Kristīni Opolais Tatjanas lomā, kura šogad viesojas Ņujorkas „Metropolitan”, Vīnes un Berlīnes operās, Londonas „Covent Garden”, kā arī citos prestižos pasaules opernamos.”
LNO sniegumu Maskavā slavē arī bijušais rīdzinieks, diriģents Vasilijs Sinaiskis, kurš šobrīd ir Maskavas Lielā teātra galvenais diriģents un mākslinieciskais vadītājs. Intervijā Latvijas Radio „Klasika” viņš atzīst: „Latvijas Nacionālā opera vienmēr bijusi augstā līmenī un teicami kotējusies starptautiskajā apritē. Ir patīkami, ka uz Maskavas viesizrādēm tā atvedusi savdabīgu repertuāru. Dzirdu latviskas nianses, baltiešiem raksturīgo akcentu, un tas manī raisa patīkamas atmiņas. LNO ir augstas klases kolektīvs, kas vienmēr demonstrē izcilu meistarību. Turklāt operai ir ļoti labs koris – dzied precīzi, ar nevainojamu artikulāciju, tēlaini, turklāt tas nav statisks, bet gan aktīvi piedalās darbībā.”
Īpašu emocionālu saviļņojumu Krievijas publikā raisījusi „Lucia di Lammermoor” ar Sonoru Vaici titullomā – opera, kas Maskavā nebūt netiek izrādīta bieži. Arī Krievijas mūzikas kritiķe Maija Krilova intervijā „Klasikai” atzīst: iestudējuma radītās spēcīgās emocijas aizkustinājušas kā publiku, tā profesionālos vērtētājus. Īpaši viņa uzteic arī LNO scenogrāfu un mākslinieku lielisko veikumu.
