Meža apsaimniekošana krastmalās 1
Ūdensobjektu meža aizsargjoslai ir liela nozīme ūdens kvalitātes, kā arī dabas daudzveidības nodrošinājumam.
Krastmalas mežs veic filtra jeb virszemes noteces ūdeņu attīrīšanu, tādējādi samazinot piesārņojuma līmeni ūdenī. Meža un ūdens savstarpējā līdzpastāvēšana ir ļoti nozīmīga abām dabas sistēmām. Saskares joslā starp ūdeni un sauszemi veidojas mainīga mitruma režīms, kas nosaka mozaīkveida augu un dzīvnieku valsts attīstību.
Ūdenstilpēm piemīt īpatnība vienot dažādās dabas sistēmas, ko izmanto sugas, kas apdzīvo lielu ūdensteces teritoriju. Gan ūdenstece, gan krastmalas mežs kalpo kā pārvietošanās koridors augiem un dzīvniekiem. Pavasara un rudens palos, kā arī vasaras lietavās ūdenstece pārplūst un mežs tiek periodiski bagātināts ar barības vielām. Ūdens līmeņa svārstības kā dabisks traucējums papildina ekoloģiskās nišas apkārtnē. Ūdensobjektu krastos dabas procesu, reljefa, mikroklimata īpatnību ietekmē sastopami bioloģiski augstvērtīgi meža biotopi.
Aizsargjosla ir teritorija, kurai piemīt sabiedriskā labuma statuss, un meža īpašniekam ar saprātīgu meža apsaimniekošanu jānodrošina aizsargjoslas funkcionalitāte. Situācijas dabā ir ļoti atšķirīgas, taču aizsargjoslās bez atsevišķiem izņēmumiem nebūtu izmantojama plaša un intensīva koku ciršana, izmantojot kailcirtes un atsedzot krastu daudzu desmitu vai simtu metru vienlaidu posmā.
Domājot par īpašās mikrovides saglabāšanu un savietojot to ar īpašnieka saimniecisko izdevīgumu, saimniekam jāstrādā pie krastmalas mežaudzes veidošanas. Mežizstrādes darbus veicot, jāizvairās no transportlīdzekļa braukšanas radītiem bojājumiem krasta zonā un ūdenstecē. Krastmalā strādājot, uzdevums ir nodrošināt nepārtrauktu meža vidi – dažādu vecumu koku un krūmu stāvojumu, sugu mistrojumu, atvērumus – saulainu un noēnotu vietu mijai krastā un ūdenstilpē, noteiktu daudzumu kritalu un sausokņu.
Baltalkšņa audzēs meža īpašniekam būtu jādomā par pakāpenisku sugu nomaiņu. Šādu dabisku meža veidolu nevar izveidot ar kailcirtes palīdzību, jo kailcirtes rezultātā mikrovide tiek izjaukta un veidosies viena vecuma kokaudze ar nosacīti vienu attīstības virzienu un vienmērīgu koku izvietojumu.
Nākotnē jādomā par individuālu vadlīniju izstrādi konkrētas ūdenstilpes un konkrēta īpašuma krastmalas meža apsaimniekošanā, kas precīzāk spētu noteikt arī koku ciršanas intensitātes iespējas. Šādās sabiedriskā labuma teritorijās apsaimniekošanas plānošanai, audzes dažādošanai nākotnē noteikti būtu izmantojami ES atbalsta maksājumi.
