Monika Zīle: Tā ir politiskā krīze vai mērens haoss? Viens pīpis! 2
Liekas, nu jau pat štata asprāši masu saziņas līdzekļos un sociālajos tīklos izsmēluši jautrības resursus, komentējot valdības veidošanu un jauno politisko līderu aktivitātes. Kādi tur vairs smiekli, ja uz Ministru kabineta vadītāja posteni bezmaz jāsludina konkurss, un kādas jaunas politiskās vēsmas gaidīt, ja redzams, cik daudziem 13. Saeimā ienākušajiem pats politikas jēdziens ir no ķīniešu ābeces plaukta.
Ja pēc varas iegūšanas trūkst izpratnes, kā varu īstenot, tad iegūstam pašreizējo Latvijas valdības tapināšanas procesu.
Jau divi kungi izgāzušies mēģinājumā aizvest pāri upei laivā kazu, vilku un kāpostgalvu pie noteikuma,
ka kuģošanas līdzeklī drīkst atrasties tikai viens no trijiem objektiem un krastā palikušie nedrīkst cits citu apēst. Šis bērnu prāta asināšanas uzdevums atkal ir dienas kārtībā un, šķiet, 13. Saeimā būs aktuāls vēl diezgan ilgi.
Katrā ziņā līdz brīdim, kad sevi par uzvarētājiem dēvējošie sapratīs vēlētāja dotā mandāta nopietno svaru.
Nav pirmā reize, kad aša komanda iejāj mūsu parlamentā uz populisma zirga.
Ir pieredzēts arī tas, kā, arklā iejūgti, šie ar skaistu solījumu dopingu uzdīžātie rumaki strauji pārtop aizdusas mocītos kleperos un izlaiž pēdējo dvašu. Skumjākais tas, ka šajos ātri uzdiedzētajos projektos iesaistītie pilsoņi, kuri labticīgi atsaukušies aicinājumam dot savu godaprāta pienesumu valstij, viļas politikā, īsti nesapratuši, ko nozīmē tajā darboties.
Jau trešo mēnesi Saeimā turpinās vēlētāju dotā mandāta izniekošanas paraugstundas. To komentāros Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadītājs Jānis Bordāns un Aldis Gobzems no “KPV LV” tiek dēvēti par politiķiem, lai gan tikai uz pirmo šis tituls attiecināms pelnīti.
To Latvijā iegūt ir tikpat vienkārši kā nošķaudīties – politiķis kļūsti, jau vienkārši kādai partijai pieslienoties, – un cilvēkam bez iekšējās paškritikas sāk likties, ka deputāta vienīgais pienākums ir apmeklēt Jēkaba ielas namu.
Lai gan Gobzema kunga līmenis, bez šaubām, ir augstāks un pienākumu izpratne arī, politiķis viņš nav.
Tāpat kā neviens no abiem augšminētajiem kungiem nav valstsvīrs. Redzam tikai parastus egocentriskus cilvēkus, kam pietrūkst prasmes aiz koku smalces saskatīt lielu mežu jeb iemaņu sadarboties, lai rezultātā gūtu iespēju izpildīt kaut daļu vēlētājiem solītā.
Daļēji var piekrist tiem, kuri uzskata – ja Valsts prezidents nebūtu ļāvis abiem megaambīciju pārņemtajiem izmēģināt spēkus distancē uz premjera amatu, šo partiju atbalstītāji apvainotos. Diemžēl tādu mēģinājumu izmaksas nav tikai valsts budžeta pieņemšanas kavējums.
Vērojot valdības veidotāju neveiksmīgās manipulācijas – tā ir politiskā krīze vai mērens haoss, viens pīpis! – lejup slīd jau tā zemais parlamenta reitings un pieaug nihilisms pret valsti.
Nupat kāds paziņa teica: nebūtu ticējis, ka vienā brīdī man Saeimā pietrūks Solvitas Āboltiņas, bet redz…
