Kultūra

Ja cilvēks, mūziku klausoties, raud, tas ir ļoti labi. Saruna ar Pēteri Vasku 0


Pēteris Vasks: “Akmenī mani veidojis tēlnieks Indulis Ranka.”
Pēteris Vasks: “Akmenī mani veidojis tēlnieks Indulis Ranka.”
Foto – Timurs Subhankulovs

Septiņdesmit ir briesmīgs cipars, teic šā mēneša jubilārs, komponists Pēteris Vasks. Līdz astoņdesmit gribētos būt vēl radošam, bet tālāk jau Dievam savi plāni… Pēdējā laikā viens no pasaulē visvairāk atzītajiem latviešu skaņražiem mūzikā vairs nav tik radikāls kā jaunībā, kad gribējies cīnīties, aizstāvēt. Tagad alkstot nevis lielu, grandiozu mūzikas formu, bet gan mīlestības pilnas skaņas.

 

– Trīs Lielās mūzikas balvas, Triju Zvaigžņu ordenis… Tāpat kā Arvo Perts Igaunijā, Latvijā tiec dēvēts par reģiona zīmolu mūzikā. Vai jūties gandarīts, kad mūzikā aizvadīti piecdesmit gadi?

Pēteris Vasks: – Kāpēc piecdesmit? Būs vairāk. Man bija divpadsmit, kad pirmoreiz nonācu Operā, skatījos Riharda Vāgnera “Tanheizeru”. Tas bija 1958. gadā. Kori, orķestris, dziedātāji, skatuve, tas viss man, lauku puikam, kurš gan jau bija sācis iet mūzikas skolā, bija tik liels šoks un emocionāls pārdzīvojums, ka pavisam skaidri sapratu – nekā skaistāka par mūziku nav un manā dzīvē tas būs pats galvenais.

– Bet nevienu operu tā arī nav nācies uzrakstīt…

– Un nerakstīšu. Jo visas labākās operas jau ir uzrakstītas. Lai gan jaunībā vienu pusotrcēlienu uzrakstīju, bija tāds brīdis…

– Un kā palika ar gandarījumu?

– Esmu nevis gandarīts, bet aplaimots par neaprakstāmo Dieva dāvanu, jo mūzika ir visdiženākais, kas mums dots. Turklāt tā ir arī mana profesija, kas nozīmē ne tikai apmeklēt koncertus, bet mūziku arī radīt, un ja tavus skaņdarbus laiku pa laikam pat kaut kur arī spēlē…

– Gaidi iedvesmu jeb strādā pēc strikta grafika?

– Esmu darba rūķis, negribētu teikt – fabrikas strādnieks, bet zemnieks, kurš strādā pie savām kompozīcijām. Tās jāauklē sevī, jālolo, tāpat kā iznēsājot bērnu. Ja liels opuss, vislabāk būtu deviņi mēneši, ja mazāks, ne tik ilgi. Ja rakstītu operu, paietu trīs gadi kā ziloņmātei (pasmaida). Profesionālam komponistam lielākoties ir pasūtinājuma darbi, un, parakstot līgumu, ir termiņi, kad partitūrai jābūt gatavai. Vienīgā aizbildināšanās var būt paša nāve. Gadās gan, ka ļaujies un mūzikas viļņi paši tevi nes… Reiz festivāls Anglijā man pasūtīja piecpadsmit minūšu skaņdarbu četriem instrumentiem, aizrāvos, un iznāca trīsdesmit minūšu izvērsumā. Tagad to daudzi pasaulē spēlē. Kronis visam bija gadījums ar Tamperes filharmonijas lūgumu uzrakstīt nelielu piecpadsmit minūšu simfonisko opusu. Sanāca 48 minūšu skaņdarbs, 3. simfonija, pats vainīgs. Iedomājies to lapu kaudzi, orķestra partitūra simt mūziķiem un cik tur vēl instrumentu…

– Un ņēma pretī, neteica, ka nevar samaksāt?

– Es par naudu nezinu, ar to nodarbojas izdevniecība. Bet pasūtītāji bija saprotoši: skaņdarbs izvērstāks? O, vēl labāk!

– Trīs darbi, par kuriem esi pateicīgs Dievam vai pasūtītājam, ka tie tev radušies?

– Parasti izvairos, sakot, ka visi darbi mīļi, citam liktenis laimīgāks, citam ne tik. Viens no manas dzīves lielākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem bija 2. Čella koncerts, kuru rakstīju dievišķajai čellistei, aizrautīgajai, azartiskajai, izcilajai interpretei Solai Gabetai. Nupat tas iznāca arī “Sony” diskā. Viens no visvairāk spēlētajiem ir vijoļu koncerts “Tālā gaisma”. To atskaņojuši dažādi vijolnieki, visā pasaulē būs pie simta.

– Tieši tavā dzimšanas dienā 16. aprīlī Doma baznīcā skanēs koncerts, kura programma esot tevis paša veidota kā stāsts mūzikā par savu pasaules izjūtu…

– Un arī par manas mūzikas pamatvērtībām. Mūzika jau nav tikai izklaidei, bet dvēseles attīrīšanai. Un, ja cilvēks, mūziku klausoties, raud, tas ir ļoti labi. Tā kā piedalīsies Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā un orķestris “Sinfonietta Rīga” ar Normundu Šnē pie pults, skanēs gan skaņdarbi korim ar orķestri, gan tikai korim. Būs pasaules pirmatskaņojums – “Da Pacem, Domine”. Tā ir lūgšana – Dievs, dodi mums mieru. A capella skaņdarbs “Mūsu māšu vārdi” ar dzejnieka Māra Čaklā dzeju ir balāde par mātēm, kuras vienmēr bijušas mūsu tautas stiprākā daļa. “Musica Serena” rakstīju kā septiņdesmitās dzimšanas dienas dāvanu par mani pusgadu vecākajam draugam, somu diriģentam Juhanam Kangasam. Pērn rudenī skaņdarbam bija pirm­atskaņojums Somijā, kur bija ieradusies arī kino ļaužu grupa, kas veido filmu par mani. Kā pretstats mierpilnai, harmoniskai mūzikai iecerēta kaislību, dzīvības spēka un jūsmas piepildītā “Musica Apasionata” – kā vēlme apskaut brīnumpilno pasauli. Un turpat blakus – divpadsmit minūšu meditācija “Vientuļais eņģelis”.

– Kā dāvana sev pašam un mums visiem drīzumā skanēs vēl viens pasaules pirmatskaņojums…

– Jā, turpat, Domā, 22. aprīlī. Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un divi ērģelnieki – mans draugs Tālivaldis Deksnis un Kristīne Adamaite spēlēs jaundarbu, pie kura patlaban strādāju (saruna notiek 29. martā. – V. K.), un drīz tam jābūt gatavam. Arī nosaukumu līdz galam vēl neesmu izdomājis, pieļauju, būs “Gloria”. Arvien vairāk gribas slavēt Radītāju par pasauli, kurā dzīvojam. Protams, sirds sāp, ka radības kronis nav tik labi izdevies, bet pārējais viss ir brīnums, kuru gribas izteikt skaņās.

– Nupat visai sparīgas bija jaunās mūzikas dienas. Jauno komponistu konkurenci jūti?

– … Atvainojos, bet manos gados taujāt par konkurenci… Tā varbūt jauniem cilvēkiem ir kaut kas būtisks, bet man ir liels prieks, ka mums ir visā pasaulē kā izcili vērtēti mūziķi un virkne fantastisku komponistu, arvien jauni nāk klāt un raksta brīnišķīgu mūziku. Vai visu saprotu? Varbūt ne, bet ar interesi klausos un atrodu daudz vērtīga. Ar kaunu jāatzīstas, ka norises mūzikā ir tik intensīvas, ka visu nemaz nevar aptvert. Lielisks ir mans audzēknis Andris Dzenītis, jau pasaulē zināmais Ēriks Ešenvalds, ļoti savdabīgs ir Jānis Petraškevičs, kurš raksta komplicētu, grūtu, bet visnotaļ vērtīgu mūziku, kuru var izprast pietiekami dziļi mūzikā esoši cilvēki. Ir virkne brīnišķīgu komponistu, kuri ir tālu prom, piemēram, Ingmars Zemzaris dzīvo pie Igaunijas robežas lauku mājās, audzē, nezinu, zosis vai pīles. Pērn, mūsu (Pētera Vaska fonds latviešu mūzikas atbalstam. – V. K.) uzrunāts un pamudināts, Ingmars uzrakstīja izcili skaistas dziesmas ar Aspazijas dzeju. Jauka un klusa, bet ārkārtīgi smalka mūziķe ir jaunā komponiste Laura Gustovska, kura arī radījusi skaistu mūziku ar pērnā gada lielās jubilāres vārdiem. Pirmatskaņojumi notika Mazajā Mežotnes pilī.

– Šogad fondam aprit pieci gadi. Kā sokas ar atbalstītājiem?

– Tas mūžīgi sāpīgais finanšu jautājums… Nē, runāt par mūziku saistībā ar naudu man ir gluži neiespējami… Mūsu fondam ir vēl viena misija – lai laba, augstvērtīga mūzika skanētu ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā. Un, raugi, pirms trim nedēļām bijām aizbraukuši uz Saldu, kur ir jauna, fantastiska mūzikas un mākslas skola ar zālē divsimt vietām un izcilu akustiku. Lieliski muzicēja pianiste Agnese Egliņa, soliste Inga Šļubovska-Kancēviča un flautiste Dita Krenberga. Īsti svētki mūziķiem un klausītājiem. Žēl, ka klāt nebija Lielās mūzikas balvas žūrija. Man tas bija gada koncerts. Bet žūrija jau tikai Rīgā, varbūt vēl uz “Goru” aizbrauc.

– Droši vien šogad tava mūzika vēl vairāk skanēs pasaulē.

– Nupat viens poļu vijolnieks pierunāja mani doties uz Bidgoši, pilsētu Polijā, kur rīko manu autorkoncertu. Maijā braucu uz festivālu Velsā. Tad no Londonas lidošu uz Halifaksu Kanādā. Tā paies viss maijs… No vienas puses, ārkārtīgi žēl, jo braukt prom no Latvijas pavasarī un vasarā ir grēks. Vislabāk jūtos Amatciemā, kur mums ar Dzintru (Režisori Dzintru Geku. – V. K.) mazs namiņš ar lielu, plašu logu uz mežu, ūdeņiem, pļavām… Nekā vairāk nevajag. Augustā atkal festivāls Somijā, aiz polārā loka. Rudenī būšu Strasbūras Filharmonijas rezidējošais komponists. Brīnos, ka ar manu mūziku iestudē baletus. Viens patlaban iet Prāgā, to vēl neesmu redzējis, pēdējās izrādes būs jūlijā. Vēl pagājušajā vasarā mani sameklēja holandiešu pianists Marcels Vorms, jo gribēja kopā pastrādāt, lai es kā komponists dotu savus ieteikumus pirms mana stundu garā klavieru cikla “Gadalaiki” ieraksta.

Nekad neesmu sapratis mūziķus, kuri izmācās kādu manu opusu, gatavojas ierakstīt, bet vai nu kautrējas, vai… Taču es vēl esmu šajā saulē, kāpēc nesatiecies, neparunājies? Komponists jau vislabāk zina savu skaņdarbu, var dot kādus impulsus. Holandietis atlidoja šurp, un mēs divas dienas ražīgi pastrādājām tepat mūzikas skolā netālu no manām mājām. Var teikt, ka ieraksts tapis ar manu akceptu. 26. aprīlī Marcels Vorms “Gadalaikus” spēlēs Mūzikas akadēmijā, kur notiks arī diska atvēršana. Savukārt Reinis Zariņš 24. aprīlī opusu atskaņos “Gorā”, pieaicinot arī patlaban Anglijā studējošo Latvijas dejotāju Kirilu Burlovu. Uz manu jubileju un koncertu 16. aprīlī Rīgas Domā atbrauks arī draugi no Somijas, Vācijas un Nīderlandes. Nākamajā dienā visi kopā dosimies uz manu dzimto pilsētiņu Aizputi, kur 17. aprīlī koncerts notiks tajā pašā baptistu baznīcā, kur pēc kara mans tēvs kalpoja par mācītāju. Turpat netālu nācu pasaulē, ielas otrā pusē bija mūzikas skola, tur pavadīju savu bērnību…

– Ko tu tagad teiktu tam puikam mazajā mācītāja miteklītī, ja laika ratu varētu pagriezt atpakaļ?

– Tas puika spēlēja vai nu vijoli, vai klavieres, vai arī sēdēja kokā. Ja tagad satiktu, iedrošinātu, lai ātrāk ķeras pie komponēšanas. Jo ilgu laiku šaubījos – vai mana mūzika, kas pašam bija izšķiroša, svarīga un būtiska, varētu interesēt arī kādu citu. Par vēlu sapratu, ka izniekošu dzīvi, ja vēlreiz nesākšu studēt, neapgūšu kompozīciju, lai dabūtu diplomu, jo bez tā padomju laikā neviena skaņraža mūziku nespēlēja.

– Pieņemu, ka filmu “Es esmu šeit” esi redzējis. Vai uztverei netraucē, ka galveno lomu spēlē tava mazmeita Elīna Vaska? Un vai skatoties spēji izslēgt filmām mūziku rakstījuša profesionāļa dzirdi?

– It kā jā, bet grūti pateikt, cik tas izdevās. Varbūt Elīna filmā zināmā mērā nospēlēja sevi. Man patīk dzirdēt mazmeitu sakām, ka nav nekāda aktrise. Mans vecākais dēls aizbrauca prom no Rīgas uz laukiem. Tagad viņš tur cīnās ar govīm un kazām, un Elīna to pasauli apmēram zina. Bija doma filmā iesaistīt arī manu mazdēlu Aleksandru, kuram tagad tieši tikpat gadu, cik Elīnas atveidotās varones Rajas brālim filmā. Bet Aleksandrs tāds kluss puisis… Filmā spēlē cits. Vienu gan nesaprotu – kāpēc režisors Renārs Vimba pret lielisko Ērika Ešenvalda mūziku izturējies tik skarbi? Īstā mūzika, skaistākā daļa – kora dziedājums – izskanēja uz ļoti garajiem titriem pašās filmas beigās, kad liela daļa publikas jau bija aizgājusi prom. Taču mūzika ekrānā var darīt brīnumu lietas.

– Zināms, ka Elīna nav vienīgā atvase, esi laimīgs vairāku mazbērnu vectētiņš…

– Šogad kļuvu vēl par diviem mazbērniem bagātāks. Nu ir deviņi. 7. janvārī manai Zviedrijā dzīvojošajai meitai Madarai piedzima trešais dēls Anselms. Nupat nesen, 6. martā, Gundegai nāca pasaulē Ernests, viņai otrais dēliņš. Bet pirmdzimtais, pusotru gadu vecais Andrievs, dzirdot, ka koris dzied šķērsām, raud… (pasmaida).

LA.lv