Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
17. februāris, 2015
Drukāt

“Nav draugu starp puķēm…”

Daukste_SilasprogeL_5

Ceļu pie lasītājiem sākusi literatūrzinātnieces Ingunas Daukstes-Silasproģes monogrāfija par latviešu literātiem un kultūras darbiniekiem Austrālijā laikā no 1947. gada nogales līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai.

Izdevuma “Tāla zeme, tuvi ļaudis” autores uzmanības lokā trimdas literātu dzīve un radošā darbība atradusies arī iepriekš – vismaz daļai lasītāju noteikti atmiņā palikusi kāda no 
I. Daukstes-Silasproģes agrāk sarakstītajām monogrāfijām: “Latviešu literārā dzīve un latviešu literatūra bēgļu gados Vācijā (1944 – 1950)”, par kuru zinātniecei piešķirta Latvijas Zinātņu akadēmijas Viļa Plūdoņa balva, vai arī darbs par trimdas latviešu kultūras darbiniekiem ASV un Kanādā.

Pētīt un analizēt Otrā pasaules kara laikā bēgļu gaitās devušos latviešu autoru darbus, pēc hronoloģijas principa sistematizēt un lasītājam līdz pat niansēm atspoguļot šo kultūras darbinieku izveidotās tradīcijas jaunajā mītnes valstī būtu izaicinājums ikvienam zinātniekam. Saistībā ar Austrāliju runa ir aptuveni par 22 tūkstošiem latviešu – galvenokārt izglītotiem, inteliģentiem – ļaudīm, sākotnēji pārliecinātiem par drīzu atgriešanos dzimtenē. Kaut arī ar kultūru saistītu cilvēku starp viņiem bijis ievērojams skaits un pirmie iespaidi jau fiksēti, atrodoties ceļā uz jauno mītnes valsti, trimdas arhīvi, kas monogrāfijas tapšanas gaitā bija pētnieces galvenais uzziņas avots, ir stipri izkliedēti. Autore ar problēmu godam tikusi galā un darbā sniegusi iespaidīgu latviešu kultūras dzīves panorāmu, sākot ar 40. gadu nogali. Monogrāfijas tapšanas gaitā daudz izmantots emigrējušo latviešu autoru vēstuļu, piezīmju, dienasgrāmatu, publikāciju trimdas preses izdevumos “Austrālijas Latvietis” un citos, kā arī viņu literāro darbu. Grāmatu lasot, dažkārt rodas iespaids, ka autores pašas teksts salīdzinājumā ar neskaitāmiem citējumiem un atsaucēm ir mazākumā.

Monogrāfijā uzsvērts, ka trimdinieku dzīve Austrālijā ļoti atšķīrās no tās, kāda tā bija latviešiem citās mītnes valstīs. Tas attiecas ne tikai uz šā kontinenta savrupību no ārpasaules un ļoti atšķirīgo klimatu, floru un faunu, salīdzinot ar Eiropu, bet arī uz apstākļiem, kādos nokļuva bēgļu gaitās devušies tautieši. “Austrālijas izaugsmē liela nozīme un savs ieguldījums ir arī katram bēglim no Latvijas, no Baltijas, no Eiropas. [..] Austrālijas imigrācijas ministrs atzinīgi novērtēja baltiešu ieceļošanu šajā zemē.” (25. lpp.)

I. Daukste-Silasproģe niansēti attēlojusi sarežģītos sadzīves apstākļus, kādos latviešu kultūras darbinieki pavadījuši daudzus gadus, pašaizliedzīgi kopjot latvietību. Kā gan citādi skaidrojami tādi fenomeni kā Austrālijas latviešu Kultūras dienas, Austrālijas latviešu Rakstnieku dienas, Sidnejas Latviešu teātra uzvedumi un citi sarīkojumi, kas izveidojās par neatņemamu viņu dzīves sastāvdaļu? Pārsteidzoša ir tautiešu uzņēmība sarakstīt latviešu literatūras vēstures grāmatu, lai radošos procesus fiksētu un par tiem pastāstītu pēcnācējiem! Diemžēl ideja īstenota netika.

Būt literātam svešā zemē, turklāt tik atšķirīgā kā Austrālija, prasa izturību. Andrejs Eglītis, tur viesodamies 1956. gadā, konstatējis: “Nekas nav dvēselei rada, nav draugu starp puķēm, zāli, putniem un ūdeņiem.” (Autore citē A. Eglīša darbu “Zem Dienvidu krusta”; 429. lpp.). Pēc smagā darbā pavadītas dienas atrast laiku jaunradei, rakstīt valodā, kas saprotama vien saujiņai lasītāju, labi apzināties, ka iespējas publicēties būs minimālas, – šādu grūtību pārvarēšana vienoja latviešu autorus Austrālijā.

Vērtīga informācija apkopota arī monogrāfijas pielikumā. Tur atrodami literātu, literāro procesu vērtētāju un analizētāju Austrālijā biogrāfiskie dati, ziņas par šīs valsts latviešu rakstnieku daiļliteratūras darbiem, izraksti no autoru dienasgrāmatām un piezīmes, kas tapušas literāro sanāksmju laikā, hronoloģiski dati par Austrālijas latviešu kultūras dienu rakstnieku sarīkojumiem, literāro sarīkojumu (1949 – 1990) pārskats, kā arī avotu un izmantotās literatūras, kuru izmantojusi monogrāfijas autore, saraksts. Autore apkopojusi arī Kraistčērčas (Jaunzēlande) dramatiskās literārās kopas literāro sarīkojumu hroniku un informāciju par Sidnejas latviešu teātra literārās sekcijas darbu. Noslēgumā – personu un ģeogrāfisko vietu nosaukumu rādītājs. Monogrāfiju papildina fotomateriāli no autoru privātkolekcijām un Latvijas muzeju fondiem.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+