Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
12. jūnijs, 2012
Drukāt

Nāves ēna pār Izvaltas un Vecvārkavas trekiem


Foto - LETAFoto - LETA

Lasot rakstu, kurā tika atgādināts par traģisko notikumu pie Izvaltas upītes Rudņas Krāslavas novadā (”Pārveidos liktenīgo Izvaltas pagriezienu”, 7.06.2012.), man ir personīgi pārdzīvojumi. 


 

Līdzīgos apstākļos kā pie Izvaltas ezera Rudņas upītes pirms kāda laika automašīna ar sešiem jauniešiem, tuvojoties Vecvārkavas tiltam, iebrauca Dubnas upē un apgāzās (”Automašīna iegāžas upē”, “Lauku Avīze”, 19.11.2003.), seši cilvēki gāja bojā. Arī toreiz pēc nelaimes uz Dubnas tilta ”jautājums tika izskatīts”. Tilts pār Dubnu tagad ir kapitāli izremontēts, taču, ja brauc no Preiļu puses, tilta turpinājums ir nevis ceļš, bet treks. Priekšā pāri ceļam noliekušies vītolu zari, gar treka iekšmalu lejup stāva nogāze aizaugusi nezālēm. Tālāk seko absolūti taisns ceļš – ir, kur uzņemt paātrinājumu, un tad bez jebkādām satiksmi regulējošām ceļa zīmēm sākas otrs treks ar liekumu pa labi. Pagrieziens pilnīgi necaurredzams, jo treka trajektoriju jau piesedz labajā pusē pārkārušies koki un krūmāji. Turklāt treka lejasdaļā vietumis dziļš netīrīts grāvis. Priekšā atkal absolūti taisns ceļš kalnup. Šo ceļa posmu no tilta līdz kalna korei izmantoju es, mana dzīvesbiedre Valentīna un nu jau arī mazdēls, 8. klases skolēns Uldis. Citi lielākoties brauc ar mašīnām, bet ar kājām iet drošāk… Ar velosipēdu – jau problemātiskāk.

Šā gada 26. maijā ap pusdienlaiku devos pa šo ceļu tilta virzienā, turklāt ar seno laiku izkapti rokā. Redzēt, vai priekšā nav kāda transporta, jau nevar un spiesties tuvāk ceļa malai arī nevar. Mašīnu troksnis knapi dzirdams. Drošāk atskatīties, vai netuvojas kāda mašīna. Steigšus devos pāri ceļam. Neatceros, cik tuvu biju pretējam grāvim ceļa otrā pusē, kad pēkšņi, ne jau ar maksimāli atļauto ātrumu, pajuka grants – smilšu mākonis… Neatminos, vai dzirdēju bremžu kaukšanu, bet mašīna sasvērās uz kreisajiem riteņiem, kaskadieriski šūpojoties – apgāzīsies, neapgāzīsies… Neapgāzās. Es paliku ceļa pašā maliņā ar izkapti rokās divu metru attālumā no mašīnas, grāvī iekāpt nepaguvu (grāvis metru dziļš), un tas mani izglāba, šoferīti arī. Variants varēja būt zārks, ratiņkrēsls vai gaļas gabali sabojātas mašīnas dzelžos… Ja neņem vērā izdangāto grāvi, vainīgi mēs abi, jo nepārvietojāmies pa pareizo ceļa pusi…

 

Tomēr, analizējot “LA” aprakstīto par Izvaltas pagriezienu, nāk prātā Igaunijā redzētais pa ceļam uz Peipusu – tur uzstādītas barjeras kilometriem. Savukārt Izvaltas–Šķeltovas ceļā barjeru nebūs, tiesa, ceļu malas kārtīgi appļautas, ceļa zīmes gandrīz visos līkumiņos…

 

Bet, ja pašvaldībai ir jāizvēlas, vai uzstādīt lukturīšus parkā vai novērst draudīgumu ceļu pagriezienos, nāk prātā pārdomas: parkam nav ne vainas, bet vai cilvēks nav tā vērts, lai par prioritāti izvirzītu viņu pašu?

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+