Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
10. oktobris, 2013
Drukāt

Neesošais pusotrnieku asaru klubiņš

Fotolia.comFotolia.com

Lielais asaris ir ļoti aizdomīgs un bailīgs. Uzskatu, ka no visām plēsīgajām zivīm tieši lielo asari noķert ir visgrūtāk. Kāpēc man radies tāds uzskats? Jebkuru citu plēsīgo zivi var pakārtot kaut kādai sistēmai, tikai ne lielasari. Matrozīšus, panneniekus un cimdiņus var noķert bez bēdas. Kilogramnieks jau ir aizdomu pilns. Pēc pasūtījuma tas neņems.

Piemēram, līdaku cope. Iebrauc ezerā un sāc spiningot. Atrodi, kur tā stāv, uz ko ķeras – un loms praktiski nodrošināts! Nākamajā dienā tas pats, ja kardināli nemainās laika apstākļi. Vakar biji uz sev zināma sēkļa kants, atradi, ka zaļsvārce uzturas netālu no zāļu robežas četru piecu metru dziļumā. Piemeklēji vobleri vai iecienītākās krāsas silikonu, un cope atvērās ap pieciem pēcpusdienā. Ja laiks nemainās, nākamās dienas var risināties pēc līdzīga scenārija. Tā es nospiningoju visu vasaru, un beigās jau līdaku cope sāka garlaikot.

Ar lielo asari ir citādi. Pirmkārt, tas baidās no trokšņa. Pirms daudziem gadiem Peipusa ezera plašumos sapratu, cik tas ir bailīgs. Mēs makšķerējām divpadsmitajā kilometrā iepretim Kolkjai. Bijām neliela, padsmit cilvēku grupa. Ņēma asari no 300 gramiem līdz puskilo. Trāpījās arī pa kādam nedaudz lielākam. Es ievēroju, ka divsimt metru attālumā no mums sēž vietējais. Šķita, ka viņš neko neķer. Kad kāds no mūsu grupas paurbās viņam tuvāk, vietējais pagāja tālāk un spītīgi ieturēja distanci. Vakarā viņu satikām, bija nodevis asarus uzpircējam. Četri lielākie vilka uz pusotru kilogramu, bet lielākais svēra tieši 1,850 kg. Tad sapratu – barā lielo nenoķersi!

Kur vēl lielā asara maģiskā stučīšanas prasme! Pietiek vienam nosprukt no āķa, un tuvākajā apkārtnē visi zina, ka ir briesmas. Ne ar līdaku, ne zandartu tā nav. Šīs zivis turpina ķerties. Nepietiek ar to, ka ir zināma lielo uzturēšanās vieta, jābūt pacietībai to izsēdēt, piemeklēt atslēdziņu, ar ko piešmaukt kupraini! Mans draugs Māris Olte tieši izsēdēja savu lielo asari. Pirmkārt, atrada vietu, kur tie mājo. Otrkārt, ieguldot savas daudzpusīgās zināšanas spiningošanā, pacēla uz džiga. Pareizi sabalansēts makšķerrīks, nevainojama spiningošanas tehnika izdarīja savu. Cepuri nost Māra prasmes priekšā!

Šajās dienās arī Alūksnes ezerā tika noķerts asaris tuvu pusotram kilogramam, bet ar velcēšanas metodi, pēc manām domām, gaužām nesportiski. Velcēšanu atzīstu vienīgi tad, ja makšķernieks mērķtiecīgi iet uz lielo līdaku.

Lai nu kā, bet Māris ir manā pusotrinieku klubiņā. Tam visam ir humora pieskaņa. Sākās ar to, kad vienā filmēšanas reizē Alūksnes ezerā mēs divatā, garlaicības mākti, sākām zirgoties. Es jau biju nogūstījis 1,1 kg asari un jautāju Mārim, kad viņš būs manā kilogramnieku klubiņā. Viņš kā lecīgais ērglēnietis uzsauca: “Varbūt tu gribi būt manā pusotrinieku klubiņā? Es noteikti šogad Kālā noķeršu tādu!” Nu, man jau arī ir lepnums, un es viņam pretim: “Man būs pirmajam!” Bija jau arī! Tad Māra tēvs noķēra lielo asari Kāla ezerā. Nu man bija pamats dzēlībām: “Redzi, tavs sencītis ir manā klubiņā, bet tev vēl pat kilogramnieka nav!” Māris iespītējās un uzkacināja savu lielo! Tagad mums ir derības, kur kritīs valsts rekords asaru klasē: Alūksnes vai Kāla ezerā! Ar humoru apveltīts lasītājs sapratīs, ka nav tāda pusotrinieku klubiņa! Ir vienkārši draudzīgs divu draugu makšķerēšanas sparrings. Labs makšķernieks ne vien prot noķert lielu zivi, prot arī palepoties ar savu lomu. Sacensības turpinās…

Pievienot komentāru

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga +4.3
Alūksne +2.1
Daugavpils +2.0
Saldus +3
Liepāja +5.4
Jelgava +4
Ventspils +5.4
Limbaži +3
Madona +1
Rēzekne +0
Draugiem Facebook Twitter Google+