×
Mobilā versija
Brīdinājums +22.4°C
Meldra, Meldris, Melisa
Sestdiena, 21. jūlijs, 2018
27. marts, 2018
Drukāt

Neviens nav gatavs ideālam (3)

Publicitātes (Dainas Geidmanes) fotoPublicitātes (Dainas Geidmanes) foto

Izrādes "Būt Kejai Gondai" vēstījumā Džilindžers galvenokārt paļāvies uz trim elementiem – Ainas Rendas tekstu kā pašvērtību, lakoniskiem simboliem piesātinātu vizualitāti un komponistes Annas Ķirses sacerētajiem "lipīgi" raupjajiem vadmotīviem.

No vienas puses – ebreju izcelsmes Krievijā dzimusī amerikāņu rakstniece un filozofe Aina Renda, kura jau izrādes ievadā demonstrētajā videointervijā skaidro savas postulētās filozofijas – “rendisma” jeb “objektīvisma” – pamatprincipus (atziņu, ka “cilvēka laime un viņa ego pašrealizācija tiek uzskatītas par viņa dzīves augstāko morālo mērķi”). No otras puses – režisors Dž. Dž. Džilindžers, kura pēdējo gadu daiļrades kontekstā šī izrāde, līdzīgi kā “Bannija Manro nāve”, ierakstās kā nosacīts manifests. No trešās puses – Rēzija Kalniņa, kura kā aktrise aktīvi atgriezusies Dailes teātra štatā. Katrs mākslinieks ir nodomos nopietns un pārliecināts par savu filozofiju, visi kopā piesakot tēmu par ideālu un dzīves realitātes sadursmi.

Ainas Rendas luga “Ideālais” (“Ideal”, 1936) tapusi pēc tāda paša nosaukuma romāna motīviem, un dramaturģiskajā darbā saglabāta romāna struktūra. Miljonu apbrīnotajai, taču slepkavībā apsūdzētajai kinozvaigznei Kejai Gondai ceļojot no viena pielūdzēja pie nākamā, situācijas šablons nemainās – izrādās, ka neviens no pielūdzējiem nav gatavs aci pret aci sastapties ar savu ideālu. Situācijas cikliskums neizbēgami rada monotonu iespaidu, kuru režisors izrādē “atsvaidzina”, starp atsevišķajām ainām ieviešot video intermēdijas. Arta Dzērves veidotie videorullīši radoši apspēlē Kejas Gondas kinolomu daudzveidīgos tēlus, taču to vizuālais risinājums ir gaužām klišejisks. Destrukcijas un infernālisma tēmu piesaka gan vannā peldoši leļļu korpusi, gan dzīvnieku galvaskausi, gan manipulācijas ar Kejas Gondas acu skatienu, padarot to izplūdušu un stiklainu, bet pašrefleksijas tēmu ne līdz galam pamatoti apspēlē paša režisora parādīšanās pēdējā videosižetā.

Izrādes “Būt Kejai Gondai” vēstījumā Džilindžers galvenokārt paļāvies uz trim elementiem – Ainas Rendas tekstu kā pašvērtību, lakoniskiem simboliem piesātinātu vizualitāti un komponistes Annas Ķirses sacerētajiem “lipīgi” raupjajiem muzikālajiem vadmotīviem, kuru galvenā funkcija ir spriedzes noturēšana izrādes starpspēlēs. Tomēr pirmizrādes vakarā uzvedums atstāja smagnēja, ne līdz galam izstrādāta skatuves darba iespaidu.

Mākslinieka Kristiana Brektes iekārtotā telpa, līdzīgi kā luga, nepretendē uz objektīvu realitātes attēlojumu – skatuve lielākoties ir atsegta kaila un melna, mainās vien nedaudzās dekorācijas un skatuves prospekta auduma drapērijas, kas iezīmē darbības vietas maiņu. Tieši vide un tajā sastaptie dažādie Katjas Šehurinas dekoratīvajos kostīmos un neslēpti sintētiskajās parūkās/bārdās ieģērbtie cilvēki kļūst par katalizatoru galvenās varones ceļojumam. Autore tēlu biogrāfijas iezīmējusi skopi, kā galveno izceļot to sociālo statusu – te ir gan darbā paaugstināts producents karjerists, gan grāfs, kurš aizrāvies ar vieglas uzvedības sievietēm, gan bohēmas pārņemts mākslinieks un tamlīdzīgi. Bet neatkarīgi no konkrētajiem apstākļiem autore skatītāju ieved pasaulē, kuras ārējā fasāde ir spoža un vilinoša, bet iekšiene – auksta, tukša un vilšanos nesoša.

Literārais materiāls šīs idejas izklāsta nepastarpinātā tiešumā – varoņu dialogi drīzāk atgādina didaktiski iekrāsotus monologus, katram tēlam ieskicējot savu idejisko pārliecību un pie tās arī paliekot, proti, nemainoties. Izrādes gaitā atmiņā paliek tie aktieri, kuri kopumā statiskajās lomās atraduši precīzu iekšējo darbību, nevis izlīdzējušies ar ārišķīgiem izteiksmes līdzekļiem. Ar pašironiju lomās darbojas Gints Grāvelis (grāfs Ditrihs fon Esterhazi), Ērika Eglija (Frederika Saijersa), Artis Robežnieks (Entonijs Ferovs, Čaks Finks), Anete Krasovska (Lalo Džonsa), Mirdza Martinsone (Šlajas kundze).

Par to, vai un kā iestudējuma gaitā mainās Rēzijas Kalniņas atveidotā kinozvaigzne Keja Gonda, spriest pagaidām ir grūti. Dramaturģiskajā materiālā varone sākotnēji apveltīta ar galvu reibinošiem apzīmējumiem (visbiežāk izskan vārds “dieviete) un ir savu pielūdzēju ideāls kā fiziskā, tā garīgā nozīmē. Aktrise šīs īpašības attēlo ar ārēji nemainīgiem izteiksmes līdzekļiem – estētiski izkoptu ķermeņa valodu, noslēpumainu skatienu, viegli atsvešinātu smaidu. Lomas būtība ir rezonējoša un dziļi simboliska, proti, Kejas Gondas uzdevums ir vērot, nevis darboties, ienākt savu pielūdzēju mājās un konfrontēt tos ar ideāliem. Rēzija Kalniņa pašreizējā lomas stadijā šķiet koncentrējusies uz savu tēlu, ne apkārt notiekošo darbību, tādēļ starp viņu un pārējiem skatuves tēliem veidojas nevēlama distance.

Kā vizuālā, tā intonatīvā ziņā atšķirīgi veidotas pēdējās divas izrādes epizodes. Pirmā – Mārtiņa Upenieka atveidotā jaunekļa Džonija Dova askētiski iekārtotajā jumtistabā, otrā – Kejas Gondas mājās, kuras Kristians Brekte ironiski attēlojis kā divu gorillu skulptūru un lāpu izgaismotas kāpnes ceļā uz kārtējo pirmizrādi. Mārtiņa Upenieka atveidotais varonis izceļas starp pārējiem kinozvaigznes pielūdzējiem, jo viņā, šķiet, Keja Gonda sastapusi savu līdzinieku – cilvēku, kurš seko ideāliem un gatavs to apliecināt ne tikai skaistos vārdos, bet arī darbos. Aktieris lomas zīmējumā pagaidām akcentē divas nošķirtas līnijas – no vienas puses, tēla sociālo izcelsmi, kas atspoguļojas raupjā ķermeņa valodā, no otras puses – garīgo fanātismu, kura attēlojumā pirmizrādē ieskanējās nedaudz samākslota teksta deklamēšana. Savienojot šīs divas tēla šķautnes, varētu rasties daudzslāņains un sarežģīts skatuves tēls.

Šķiet, ka pašrefleksija kā izrādes vadmotīvs kļuvusi aktuāla ne tikai Vladislava Nastavševa, bet arī Dž. Dž. Džilindžera radošajā biogrāfijā. Izrāde “Būt Kejai Gondai” ir sarežģīts pieturpunkts Džilindžera režijā – trīs stundu garš idejisks manifests par mākslinieku un viņa būtības recepciju caur viņa radītajiem mākslas darbiem.

 

Vārds skatītājiem

Aiga Aizpuriete-Balode: “Vakar paskatījos “Būt Kejai Gondai” pirmo cēlienu – pat patika, lai gan Džilindžera izrādes kopumā, protams, ne visai. Patika saturs – teksti, doma. Bet vēlāk man aktieru kafejnīcā zinātniski paskaidroja, ka vajadzēja nepatikt. Lūk, tā ir ar tiem neprofesionāļiem teātrī! :))”

Arta Laķe: “Ļoti laba Džilindžera izrāde – “Būt Kejai Gondai”. Filozofiska, patiesa un 3 h paskrien! Paldies @Dailesteatris!”

Sigita Paula: “Patīkami pārsteidza “Būt Kejai Gondai” @Dailesteatris. Tieša un uz pārdomām rosinoša izrāde. Nevaru iedomāties kādu citu aktrisi, kas tik spēcīgi un izcili nospēlētu KG kā Rēzija Kalniņa. Ļoti patika arī scenogrāfija, video, tērpi un aktieru saspēle. #Jāredz.”

Inga Pāvilsone: “”Būt Kejai Gondai” īsti neaizķēra,” palika garlaicīgi. Rēzija ir Dīva viennozīmīgi, tērpi ļoti skaisti.”

twitter

 

“Būt Kejai Gondai”

Režisors Dž. Dž. Džilindžers, scenogrāfs Kristians Brekte, kostīmu māksliniece katja Šehurina.

Galvenajās lomās: Rēzija Kalniņa, Kaspars Zāle, Dārta Daneviča, Gints Grāvelis.

Tuvākās izrādes: 3., 4., 24. aprīlī.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Ko gan kritiķe ir vai nav pamanījusi izrādē, ja par lauvas no gorillām neatšķir!

  2. Grūti saprast, ko kritiķe var būt pamanījusi/nepamanījusi izrādē, ja pat lauvas no gorillām neatšķir!

  3. Dž.Dž.Džilindžeram izdodas spēcīgas eksistenciālas izrādes, arī šī.

Draugiem Facebook Twitter Google+