No “pazudis tulkojumā” līdz klātbūtnes efektam: “Brodskis/Barišņikovs” Ņujorkā 0
19. martā noslēdzās izrādes “Brodskis/Barišņikovs” turneja Ņujorkā, un tapuši arī vairāki kritiski materiāli par uzvedumu.
Pirmais atsauci uzrakstīja laikraksta “The New York Times” kritiķis Čārlzs Aišervuds, pārsvarā koncentrējoties uz redzamo: trausla izskata stikla verandu jūgendstila stilistikā, Barišņikova skatuves ietērpu un somu, no kuras dejotājs izņem pulksteni, alkoholiska dzēriena pudeli un dažus Brodska dzejas sējumus. Kristīnes Jurjānes radīto skatuves tēlu piemin arī visu pārējo recenziju autori, tostarp “Dance Journal” uzsver, ka Jurjānei uz jau tā intīmās Džeroma Robertsa teātra skatuves izdevies radīt vēl ierobežotāku telpu – “sava veida norobežotu 19. gadsimta verandu, telpu fantāzijai”. Aišervuds atzīst: iespējams, tā ir valodas problēma, kas nav ļāvusi iejusties atmosfērā, jo sekot līdzi titriem virs skatuves ir grūtāk nekā tad, ja iestudējuma teksts būtu prozā. Ar līdzīgu problēmu konfrontēts “The Wall Street Journal” dejas apskatnieks Roberts Greskovics stāsta par risinājuma meklējumiem: mazliet protot krievu valodu, centies ar acs kaktiņu uztvert katra dzejoļa atslēgvārdus, lai nepalaistu garām Brodska kustības un lasījumu, kurā saskatījis šamaņa vai ebreju mācītāja izteiksmi, un uzsver: viņaprāt, neviens ar iztēli apveltīts skatītājs nebūtu varējis palikt neaizkustināts. Atzīmēts arī, ka no teju 40 gadu garumā tapušiem Brodska dzejas darbiem Hermanis pārsvarā atlasījis “tumšu un vēl tumšāku noskaņu radošus”. Un, kaut gan pieteikumā īpaši uzsvērts, ka šī NAV dejas izrāde, kritiķi tomēr tajā saskatījuši atsauces uz izciliem agrāku laiku dejas priekšnesumiem – Ņižinska motīvu dzejoļa “Tu nekad neredzēsi to pašu mākoni divreiz” lasījumā, flamenko iezīmes dzejolī par melno ērzeli, bet dzejolī par tauriņa īso dzīvi, aizgrābti raksta “Dance Journal” kritiķe Vendija Perona, Barišņikova izpildījums bijis “tikpat sāpīgs kā jebkurš mirstošais Gulbis”.
“Hermaņa kungs pasniedz Barišņikova kungu kā “vērojošu puisi”, kurš ierodas ar ceļasomu, lasa grāmatas, iemalko īru viskiju un tur pa rokai modinātājpulksteni,” raksta Greskovics. Lasījuma/izrādes laikā Barišņikovs pamazām atbrīvojas no vairākiem apģērba gabaliem, “izskatīdamies pēc klaidoņa”. Bet, kad dejotājs atkal apģērbies un nogājis no skatuves, aiz viņa paliek “izmainīta un spriedzes pilna telpa”, raksta Greskovics: “Viens vīrs atnāca un aizgāja; paliek divu dzejisku draugu klātbūtne.”
