Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
25. augusts, 2015
Drukāt

Nocelt Raini no pjedestāla (1)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs
Aspazijas un Raiņa gadā šobrīd apskatāmās izstādes

"Man sirdī tīģer’s" mākslas stacijā "Dubulti" līdz 
15. septembrim.

"Ar zelta stīgām. Jānis Rainis, žurnāls "Jaunais cīrulītis" un latviešu mākslinieki" Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā līdz 10. oktobrim.

Valkā turpinās starptautiskā kultūras un mākslas biennāle "Dzīve", kuras ietvaros Valkas Novadpētniecības muzejā līdz 27. septembrim apskatāma Andra Vēža porcelāna un Ievas Vēzes-Dreimanes tekstiliju izstāde "Akmens dārzs".

Tuvojas Raiņa dzimšanas diena, kas nozīmē, ka lielākā Aspazijas un Raiņa gada daļa ir jau aiz muguras, liela daļa mākslas projektu jau pieredzēti un notikuši.

Un viena no jubilejas gada sastāvdaļām, iespējams, sākotnēji mazliet negaidīti, saistās ar laikmetīgo mākslu, turklāt dažādās izpausmēs. Par Raiņa laikmetīgumu 21. gadsimtā un viņa saistību ar laikmetīgo mākslu pie apaļā galda “LA” redakcijā žurnāliste Linda Kusiņa sarunājās ar Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju, vienu no Aspazijas un Raiņa gada iniciatoriem Arno Jundzi, kuratori Ingu Šteimani, horeogrāfi Olgu Žitluhinu un režisoru Olafu Okonovu, neklātienē sarunai pievienojās režisors, Valkas mākslas biennāles iniciators Aivars Ikšelis.

– Vispirms katram no jums gribu pajautāt, cik lielā mērā jūsu projekts saistīts ar Aspazijas un Raiņa gadu? Teiksim, par projektu “#domasspēks” skaidrs, tas bez dzejniekiem nebūtu iespējams, tāpat Raiņa un Aspazijas vēstulēs balstītā dejas izrāde, bet Valkas māk­slas biennāle un laikmetīgās mākslas izstādes “Man sirdī tīģer’s” Dubultos un “Tālas noskaņas zilā vakarā” gluži labi, šķiet, iztiktu bez Raiņa…

Aivars Ikšelis: – Patiešām, biennāle būtu notikusi neatkarīgi no tā, ir vai nav jubilejas gads. Līdz šim mēs katru otro gadu rīkojām starptautisko pierobežas kultūras nedēļu, kurā arī iekļāvām izstādes, bet tad nolēmām, ka vajadzētu kādu procesu, domu, mērķi, kāpēc īsti to darām, meklējām formu, kas būtu interesanta gan mūsu cilvēkiem, gan arī ārzemniekiem, jo viņiem tāda pierobežas nedēļa nebija īsti saprotama. Mums ir tāds pagaidām utopisks sapnis – pilsētas centrā atrodas milzīgi pazemes bunkuri, ir arī izstrādāts projekts, kuram gribam atrast naudu un izveidot tajos pierobežas laikmetīgās mākslas centru, kur būtu gan latviešu, gan igauņu mākslinieku kolekcija, notiktu izstādes un tikšanās ar māksliniekiem. Bet, lai šādu centru izveidotu, sabiedrība tam jāsagatavo, tādēļ arī vajadzīgas šādas mākslas biennāles, un jubilejas gads bija savā ziņā iegansts pirmo sarīkot.

Olga Žitluhina: – Man pērn uz festivālu “Patriarha rudens” bija pasūtījums – uztaisīt dejas izrādi, balstoties Raiņa un Aspazijas vēstulēs. Tā bija otrā reize, kad strādāju ar Raini, un es piekritu, man tas šķita interesanti. Domāju: rudenī uztaisīšu skici, šogad – lielo izrādi. Bet, kaut arī izrāde nav gara – tikai 50 minūtes –, tajā viss bija iekšā, izrādījās, ka tā ir gatava.

Olafs Okonovs: – Nu, projekts “#domasspēks” bija pasūtījums Latvijas prezidentūrai ES. Mēs sākām darbu pērn, kad Rainis vēl nebija uz tramvaja un visās citās vietās, kad vēl nešķita par daudz, un bija ļoti patīkami, ka projekts jau tuvojas beigām, kamēr visi citi vēl cīnās, jo konteksts, protams, maina uztveri. Bet nav slikti, ka vienreiz tā uzbliež, lai tiešām noskan.

Inga Šteimane: – Māk­slai vienmēr ir kaut kāda tēma, un nevar teikt, ka bez Raiņa gada būtu tas pats. Izstādei Dubultos iniciators ir Rakstnieku savienība, konkrēti Arno, par Cēsīm var teikt – tā notika uz gada rezonanses pamata un arī tādēļ, ka laikmetīgā māksla vienmēr meklē atbalsta punktu sociālajā, reizēm pat sociālpolitiskajā realitātē un aktualitātēs, un kāpēc gan ne Rainī? Rainis galu galā nav tikai persona ar konkrētiem dzimšanas un nāves datiem, bet arī mūsu kultūras ideja, viņš pats strādājis ar universālām idejām, un tās ir ļoti labi izmantojamas.

Arno Jundze: – Viss sākās ar to, ka mēs, maza domubiedru grupa, 2013. gadā sanācām Aspazijas mājā ar domu iekustināt mūsu smagnējo kultūrpolitikas mehānismu, lai šajā jubilejas gadā tiešām būtu tā, ka liekas – ir par daudz. Bet par daudz nevar būt kaut tādēļ, ka jubilejas gads beigsies un mēs jau atkal par viņiem uz gadiem desmit vai ilgāk aizmirsīsim. Man pašam nebija nekādu šaubu par laikmetīgās mākslas formu, jo, ja Rainis dzīvotu tagad, viņš noteikti būtu laikmetīgās mākslas pārstāvis tāpēc, ka tas mūsdienās ir liels medijs, kur darboties un kas uzrunā ļoti plašu loku. Zviedrijā, piemēram, ar laikmetīgās mākslas palīdzību integrē imigrantus. Dzejai mūsdienās tirāža ir pārsimt eksemplāru, bet Rainis noteikti gribētu uzrunāt tautu. Viņš tieši to darīja, viņi abi ar Aspaziju, jo viņu laikā dzeja un teātris bija populārākie mediji, kas sasniedza plašas masas.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Jāzeps un viņa brāļi Dailē bija un ir palicis augstākais punkts un kulminācija.

    Kādi tur pjedestāli, iestudējiet J.Raiņa lugas, nevis kailu uz tramvajiem zīmējiet. Ziemā vispār tramvaju atkailinātais dzejnieks bija kaut kas pretdabīgs, kas radīja vēlmi visus idejas autorus pašus redzēt izģērbtus uz tramvajiem, redzētu, kā justos… Un tad vēl tā pārģērbšanās video filmās un neskaitāmos pasākumos…

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+