Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
9. aprīlis, 2013
Drukāt

Padomju armijas atstātais piesārņojums – bumba ar laika degli

Foto - LETAFoto - LETA

Nesen beidzās Baltijas jūras valstu padomes sanāksme Sanktpēterburgā, kas bija veltīta vides problēmām. Mūs gan pārsvarā interesēja Valda Dombrovska un Dmitrija 
Medvedeva tikšanās. Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš LNT raidījumā “900 sekundes” mazliet tēlaini izteicās, ka tādās reizēs valstsvīru attiecībās esot svarīgi panākt labvēlīgu “savstarpēju ķīmiju”.

Tāpēc nevilšus ienāca prātā Eiropas preses apskatos lasītais poļu autora Pāvela Lepovska raksts (no nedēļas žurnāla “Uwažam Rze”), kurā arī ir runa par ķīmiju un Baltijas jūru.

Analītiskā apskata sākumā ir atstāstīta pirms dažiem gadiem Zviedrijas televīzijā rādīta ar slēpto kameru agrāk filmēta reportāža. Tajā redzama viena no padomju armijas ap pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu miju īstenotajām slepenajām operācijām – ķīmisko, galvenokārt paralizējošas gāzes saturošu, lādiņu un radioaktīvo atkritumu izgāšana Baltijas jūrā netālu no Gotlandes salas. Autors norāda, ka pēc PSRS sabrukuma Krievijai nācās izlemt, ko darīt ar milzīgo ķīmisko ieroču arsenālu, kas bija izvietots arī padomju militārajās bāzēs Igaunijā un Latvijā, jo īpaši Liepājas Karostā. Bet Maskavai acīmredzot trūka naudas pienācīgam risinājumam…

Jau sākot no 90. gadu vidus tika konstatēts, ka zvejnieki, kuri pastāvīgi kuģo “izgāztuvju” tuvumā, bieži saslimst ar plaušu vēzi vai ādas vēzi. Jāpiebilst, ka tādus secinājumus varēja izdarīt vien tajās valstīs, kuras tam pievērsa uzmanību…

Protams, ķīmisko ieroču un munīcijas gremdēšanai Baltijas jūrā ir vēl senāka vēsture. Piemēram, 1945. gadā Potsdamas konferences dalībvalstis nolēma šādā veidā “likvidēt” lādiņus, mīnas, veselus konteinerus ar ķīmiskām kaujas vielām milzīgos apmēros. Tāpat zināms, ka 50. gadu sākumā tūkstošiem tonnu Baltijā vēl izgāza PSRS un Vācijas Demokrātiskā Republika. Speciālisti šo uzskaitījumu noteikti varētu turpināt. Noderīga informācija atrodama arī pērn Rīgā izdotajos starptautiskās konferences “Padomju Savienības nodarītie zaudējumi Baltijā” materiālos.

Nevarētu sacīt, ka bumba ar laika degli ir pavisam aizmirsta. Eiropas Savienība finansē pētījumus, lai labāk izprastu stāvokli un izstrādātu iespējamās metodes draudu novēršanai. Pastāv atsevišķi projekti, piemēram, HELCOM – Helsinku komisijas jeb Baltijas jūras vides aizsardzības komisijas ietvaros. Taču augstākajā politiskajā līmenī par šīm lietām klusē un klusēja arī Sanktpēterburgā. Par Krievijas nostāju liecina kaut vai tas, ka Dmitrijs Medvedevs uzskata zemūdens cauruļvadu “Ziemeļu straume” par videi draudzīgu pasākumu. Pret kuru tomēr savulaik sparīgi protestēja skandināvu – nez kāpēc ne Latvijas – zaļo kustības. Lielā mērā tieši Baltijas jūrā rūsējošo munīcijas krājumu dēļ.

Dombrovskis saietā apcerēja klimata pārmaiņas, kas nenoliedzami ir svarīgi, un uzslavēja mūsu valstī veicināto “zaļo ekonomiku”, piemetinot, ka “neskarta daba ir viena no galvenajām Latvijas bagātībām”. Diemžēl Latviju apskalojošā jūra ir, ja tā drīkst sacīt, pat ļoti “skarta”, un mēs labi zinām, kuri to ir “skāruši”.

Šajā sakarā, šķiet, varētu runāt par juridisku atbildību. Arī finansiālu. Ir tikai viens un atkal tas pats šķērslis – politiskās gribas trūkums.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+